Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Par latviešiem sliktu nedzird, bet lāģera dzīvei viņi neder - neprot slaistīties. Sevi gan pie tiem nepieskaitu. Saprotu, ka lāģeris nav vieta, kur izcelties darbā. Katru ceturksni nāk jauna komisija, lai starp mūsu pelavām atrastu vēl kādu paslēptu graudu. No jaunajiem etapiem tūlīt darbam izlasa stipros, un pāri paliek un sakrājas tikai vecie un slimie, un tādi, kam nedarbojas visi locekļi. Daudz ir tuberkuloznieku un trako.

Mēs slimnīcu zonā netiekam. Tur puse ir slimnieku un puse invalīdu. Tikai es, starp strādājošajiem iedalīts, klīstu apkārt. Martā mūs aizdzen no cietās stepes zāles pīt pārklājus lecektīm. Pavisam auksts ir 86. barakā, un es sāku visus kūdīt, ka šis darbs mums neder. Vecie lāģernieki gan saka, ka varot strādāt, ja jumts virs galvas un sienas apkārt.

"Atdod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku," mēģinu pārliecināt. "Mums vajag tikai piekrist strādāt, un darbus atradīs."

Mani atbalsta Stepans, Mandžūrijas krievs - liels kašķis un kliedzējs. Vairāk kā puse brigādes ir mūsu pusē. Kliedzam, ka salstam un prasām, lai dod apģērbu. Pusdienas laikā no darba mūs padzen, un esam atkal siltumā.

Marta saule jau silda, un baraku dienvidus pusē sniegs ir nokusis. Mēs knosāmies kā vistu bars saulē un atzīstam, ka smilšu vētras un karstums ir labāki kā ziemas vējš un aukstums, kas, liekas, lien cauri dvēselei. Sildoties ir jāsargās no režīmnieka Kruglova. Ar rungu rokā viņš apstaigā piesaulītes un izdzenā slaistus. Neviens negribot strādāt - tikai par velti ēst lāģera maizi. Parasti viņa nagos iekrīt tikai viena grupa. Pārējie, troksni izdzirduši, pazūd.

IZMEKLĒJU vietu, no kurienes var pārredzēt caurlaidi. Tad zinu, kāds nelietis ienāk zonā, un ir pietiekoši laika paslēpties. Uzraugi nav tik bīstami, bet arī tos es negribu satikt. Ja viņi pagadās ceļā, ir jānoņem cepure un jāsveicina, un, ja sēdi - jāpieceļas. To darīt negribu, bet, ja nedaru, varu nopelnīt karceri .

Ne visi šo uzmanību pieprasa, bet vairums tieši godināšanu gaida, baida ar karceri un solās visus izmācīt par cilvēkiem. Jādomā tas tāpēc, ka viņi mūs redz kā staigājošus numurus. Ieslodzītajiem pa garajiem gadiem ir pat aizmirsies, kā cilvēks jūtas, ja ir paēdis un izgulējies.

Esmu novērojis, ka lāģerī krievu priekšnieki ir visnežēlīgākie.

Viņi necieš latviešus, un pat mūsu raksturi viņus kaitina. Pretēji viņiem, mēs esam savrupnieki un vakaros nelasāmies baros. Katru vakaru satikties uz sādžas ceļa vai pie kopējās akas nebūtu mūsu dabā.

Vienīgi Vaņa, bijušais lidotāju kapteinis, ir sajūsmā par veco Latviju. Kad 39. gadā sovieti ienākuši bāzes ierīkot, viņa vienība stāvējusi Jelgavā. Krievi nesapratuši, kad beigsies bagātā izstāde un sāksies ikdiena. Tik bagātīgus tirgus viņi redzējuši pirmo reiz. Viņš atceras, kā krievi kara sākumā bēguši no Latvijas un kā kara beigās pats avarējis virs Berlīnes. Viņa lidmašīna sašauta un aizdegusies, un, apdedzis, pats saņemts gūstā. Esot zaudējis redzi veselus septiņdesmit procentus.

"Labi, ka varu vēl saredzēt bļodu un mutē iebāzt karoti," viņš saka.

Sēžot divdesmit pieci par dzimtenes nodevību - par to, ka pavisam nesadedzis degošā lidmašīnā.

Ir maz tādu krievu, kas kaut ko zin par Latviju. Viņi brīnās par mūsu sūtījumiem. Kā pēc grūtajiem kara gadiem varot sūtīt uz lāģeri speķi? Sovietu kolhozniekam labi, ja esot slaucama un braucama govs, un arī govi izspiedusi kaza. No kazas neesot jādod nodevas.

Te Spaskā bagātākie tur govi. Cauru ziemu govs stāv pie siena kaudzītes kā piepūties, spalvains kamols un pavasarī, kamēr nav atkopusies jaunajā zālē, izskatās līdzīga lāģerniekam - izspūrusi un kaulaina.

Nezinu, kā tagad garšotu piens? Cik Latvijā sivēni labi ēda - kartupeļus ar vājpienu! Tam vajadzēja būt gardumam. Te katrs baidās, ko ēdīs, kad pavasarī izbeigsies lāģera sālītais kāpostlapu krājums. Kazakhstānā balandas neaug.

SNIEGA šogad ir maz, un saule to apēd ātri. Drīz ap lāģeri sāks virpuļot draiskās putekļu vērpetes un akmeņu lauztuves kalnā parādīsies pirmais zaļums. Smaržos mums pazīstamais dievkociņš; tikai te tas ir zemei pieplacis.

Starp piekto un sesto baraku ir sagāzušies jaunās atejas mūri.

Kāds priekšnieks bijis iedomājies mūrēt ziemā, kad māls sasalst kā betons. Māls, saulē atkusis, tagad šķīst un izkrautie akmeņi slīd uz visām pusēm. Atliek nojaukt un kraut no jauna.

Pie celtniecības darbiem satieku Vili Ulmu no Rīgas. Brigādē, kuru viņš vada, ir vēl divi latvieši - Oļģerts Zariņš no manas pretkustības organizācijas un garais leģionārs Miezītis, kuru satieku pirmo reiz. Visi trīs esot atsūtīti no Džeskazganas, lai invalīdu lāģeri atkoptos. Ulma esot savainojis roku; Zariņš saslimis ar tuberkulozi; Miezītis pamatīgi nodzīts.

Ulma ir jautrs un ļoti izdarīgs, un klīst baumas, ka Latvijas lāģerī viņš bijis trīspadsmitais - tā sauktais stukačs jeb nodevējs. Visi viņu tur aizdomās. Kā tas varot būt, ka, tikko atbraucis, ticis par brigadieri? Ulma dzīvo vienpadsmitajā - vienīgajā divstāvu barakā. Tur esot gan silts, bet nevarot glābties no blaktīm.

DRĪZ darba zonu atdalīšot un mums būšot aizliegts vāļāties pa kalnu. Pašā kalna malā pie ceļa ir uzcelti ķieģeļcepļi. Tie kūp dienu un nakti. Ķieģeļus gatavo ārpus zonas aiz upītes. Lāģernieki strādā kā Izraēla bērni senajā Ēģiptē. Turpat mālu rok, ar kājām mīca un strīķē - tikai rugājus nepiejauc. Ceplī dedzinātiem ķieģeļiem salmi un zāle neder.

Sausos ķieģeļus ved uz zonu un krauj cepļos. Pie iekraušanas strādā tēvs Nikolajs Scenroks. Viņš staigā garā, melnā mūka talārā un nēsā melnu cepurīti. Nākot no Baltkrievijas. Esot dzīvojis Daugavpilī un ielikts uz desmit gadiem. Viņam ir gara bārda un uguns sarkani mati, kas sniedzas līdz pleciem.

Jaunais režīmnieks Kruglovs izdod pavēli visiem nodzīt bārdas un matus, bet tas neattiecas uz blatnijiem . Tiem ir ārsta zīmes, ka galvas traumas dēļ mati ir jānēsā gari.

Lāģerī nav daudz vecticībnieku un pareizticīgo mācītāju - tradicionālo bārdu un matu nēsātāju, bet tos pašus velk pie friziera. Diviem vīriem pieturot, paša Kruglova klātbūtnē svētos tēvus atbrīvo no bārdām un matiem. Pēc tam fotogrāfē, atkal pielietojot varu. Divi tur rokas, lai fotografējamie nemēģinātu apslēpt sejas, un trešais, ap pieri apmetis dvieli, satur galvu.

Kruglovs dažas dienas vēlāk, pie cepļiem ieraudzījis tēvu Nikolaju ar bārdu un matiem, viņu aizved uz frizētavu un liek apcirpt pēc lāģera prasībām. Kad nākošajā reizē Kruglovs satiek svēto tēvu, tādi paši sarkani mati lien laukā no melnās cepures. Priekšnieks apjūk. Vai tiešām noticis brīnums un mati pieauguši? Viņš liek noņemt cepuri, un tēvs Nikolajs to noņem kopā ar piešūtajiem matiem.

"Vai tad tiešām Dievs tā ir jāmāna," smejas Kruglovs un aizmirst likt noraut no cepures piešūtos matus.

Vēlāk šo pavēli atceļ, un pēc pusgada viss ir pa vecam.

Staroveri jeb vecticībnieki staigā ar bārdām un uz krūtīm sašūtiem krustiem un pat nedomā darbos iet. Viņi atsakās kalpot sātanam.

KĀDS, kas nav gribējis no rīta mērot garo ceļu līdz galvenajai atejai, gandrīz noslīkst vēl nepabeigtajā atejā pie piektās barakas. Tupēdams zaudējis līdzsvaru un atmuguriski iekritis divi metri dziļajā bedrē, un nu stāv, līdz ceļiem iegrimis, un sauc pēc palīdzības. Ar stārasta un dieninieka piepalīdzību viņu izvelk un aizdzen uz upīti mazgāties. Pirtī tādu smirdoņu laist nevar.