Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Pīrāgi jau nesanāks, bet kaut kas no mājām būs," Jēkabs saka.

Sūtījumu esot jau sen saņēmis un drusku no Latvijas kviešiem pataupījis svētkiem.

Nezinu, kā vārīt biezputru no tik smalkiem miltiem. Senāk biezputru vārīja no rupjajiem. Un kā lai iekuļu miltus katliņā, kad tas iebāzts šaurajā krāsnī?

Ar dieninieku sarunāju, ka varēšu izmantot viņa sargāto uguni, un no čečena aizņemos katliņu. Čečeni neēd cūkgaļu, un apsolu, ka katliņā nevārīšu neko no cūkas. Tā ir viņu tradīcija, bet, lai badā nenomirtu, nometnes balandu ar savārītajām cūku iekšām čečeni ēd tāpat kā visi. Bads tradīcijas nepazīst.

Vakarā miltus iekuļu ūdenī un ielieku krāsniņā. Iznāk īsts klīsteris, un abi ar Jēkabu ēdam un atceramies mājas un svētku pīrāgus. Nāk prātā mātes gatavotais klīsteris logu šķirbu aizlīmēšanai, bet no mūsu vārītā vēderā ir radusies pilnības sajūta un domās svētku noskaņa.

ŠĪS vasaras sausumā kāposti nav galviņas riesuši. To mazumiņu, kas ir, aizdod uz slimnīcas zonu, un mums vāra kacēnus un zaļās lapas. Izdod arī sālītas butes - lielas kā ogļu lāpstas. Starp zaļi-melnajām kāpostu lapām ir tikai redzamas asakas un melnas ādas. Viss savārījums ir kaut kāda bieza un smirdoša masa starp mēsliem un skābbarību, bet vēderi prasa pēc vēl.

Kas būtu domājis, ka garšīgā, kūpinātā bute var sālīta tik nejauki smirdēt? Smārds nogulstas pār lāģeri, un pat stepes vējš to nespēj izklaidēt. Nožēloju, ka par lēti esmu pārdevis savu Ulmaņa laika mēteli pret šo nejēdzīgo lāģera balandu .

Satieku vecu robežsargu Augustu Neikenu - patīkamu, nosvērtu vīru. Viņš priecājas, ka esot pazudis pastāvīgais kuņģa jēlums un varot ēst kaut akmeņus. Vēlāk gan saka, ka kaite sevi liekot sajust vēl vairāk. Kad vien ar kādu runājam, vienmēr runājam par ēšanu. Bads visus tur savos žņaugos.

BARAKĀ ir neliela žāvētava strādājošo drēbēm un velteņiem. Par žāvētavas saimnieku ir iekārtojies Iļjins - slavena aktiera dēls. Viņš esot notiesāts uz desmit gadiem tanī pat laikā, kad viņa tēvs saņēmis Staļina prēmiju. Nesen tēvs Iļjinam pārsūtījis naudu, un tas esot tas pats, kas saņemt prēmiju. Dēls tagad varēšot iekārtoties, un viņš to izdara. Aiziet uz KVC - kultūras audzināšanas nodaļu.

SAMAINU moldāvu jaku pret iznēsātu pufaiku - kaut plānu, tomēr siltāku par krāšņo tautas tērpu. Man barakas vecis ir arī piešķīris mazu skapīti, bet man jau viss, kas glabājams, glabājas uz muguras un vēderā. Sals pieņemas, un, apsedzies ar izdilušo pufaiku , līdz ar pusnakti sāku salt. Uz pretējās nāras ir poļu kurpnieks - īsts bagātnieks, kas pa klusam piekopj savu arodu.

Polis ir dabūjis līdaku galvas un izvāra galertu. Aicina, lai nogaršoju. Apēdam galertu ar visām asakām, un atrodam, ka tikai līdaku zobi nav ēdami. Kur te gan radušās līdaku galvas, un kam domātas pašas līdakas?

Polis naktīs žāvētavā taisa burkas - no drēbes šūtus zābakiem līdzīgus apavus ar zoli un ādas apšūtiem purniem. Sagataves viņš saņem pa kluso no kurpnieku darbnīcas draugiem. Kad iet uz darbu, viņš atstāj man savu puskažoku, un es guļu kā Dieva ausī. Šī laime velkas gandrīz mēnesi, līdz vienu nakti barakā iebrūk uzraugi un aizved kurpnieku ar nepabeigtu burku pāri.

Mani laimes brīži ir beigušies. Aizvests ir kurpnieks ar kažoku, un apēsta liekā, par mēteli saņemtā balanda . Esmu atkal tāds pats kā visi - pliks un badains. Jēkaba Vārnas brigadieris esot iedevis kukuli prorabam , un darba vadītājs viņiem piešķīris papildus biezputru. Nezin kam ir nozagts no devas, bet kādam jau ir.

Katrs mazais priekšnieciņš cer ar savu paklausību kļūt tuvāk lāģera katlam. Ar lamām, sitieniem un spērieniem brigadieri dzen sev padotos un pusdienās ar labpatiku ēd savas pilnās biezputras bļodas, lai pietiktu spēka dzīt citus. Nestrādājošo brigadierim ir šaurāka rocība - paliek tikai balandas biezumi un pāris kausiņi biezputras, ko dalītājs atlicinājis, bet viņa dzīve ir mierīgāka.

MAN blakus guļ sīks baltkrievu kolhoznieks. Viņš esot dabūjis desmit gadu par kaitniecību. Esot zadzis no kolhoza bietes sev un mazajiem bērniem. Tagad lāģerī, saņēmis gandrīz pilnu bļodiņu biezputras, viņš sēž uz nāras un prāto - ja tik daudz biezputras dotu katru dienu, tad nemaz brīvība nebūtu vajadzīga. Kolhozā tāda manta esot bijusi reta.

"Labi, ja kartupels paauga," viņš saka.

Pa dienu viņš strādā Jēkaba Vārnas brigādē, bet es sēžu uz nāras. Nav slikti būt lāģerī kroplam un pusplikam. Tādam pat priekšniecība nevar izdomāt darbu; nelaime tikai ar uzmācīgajām domām.

Vienmēr pieminu poļu kurpnieku. Kas viņu nodeva? Un vai saņēma pat paldies? Labi, ka tādu neliešu ir maz, jo katrs baidās no stukača algas - nāves lāģernieku rokās.

Kādā drūmā janvāra vakarā Jēkabs Vārna stāsta, ka nomiris mazais baltkrievu kolhoznieks.

"Tik vājš nemaz nebija," saka Jēkabs, "bet nezin, kas uznāca?"

Mājās nākot, pusceļā no rokām izlaidis noliktavai nesamo ledus gabalu un nogāzies visā garumā. Sargi ar saviem smagajiem veltņiem viņu sākuši spārdīt, katru spērienu pavadīdami ar lamvārdiem par viltīgo kuci.

"Bet šis kā neceļas, tā neceļas," stāsta Jēkabs.

Tad sargi likuši viņu vilkt uz lāģeri. Labi, ka kolhoznieks nepakritis tālu no vārtiem. Nokausētu visu brigādi. Pie vārtiem pakritušo atstājuši feldšera ziņā, bet jau bijis par vēlu.

Nevajadzēs lāģera biezputras. Nebiedēs kolhoza bads.

Tai pašā vakarā man blakus iekārtojas kāds ar bārdu noaudzis sibīrietis. Liekas neiedomājami, ka visa šī lielā cilvēku dažādība ir sadzīta zem viena jumta - kaut kur stepes plašumā.

Daudziem ir tādi paši uzvārdi, un ir neiespējams iegaumēt katra vārda īpašnieku. Tikai, ilgāk kopā padzīvojis, iepazīstu tuvākos, bet tagad jau mums ir numuri. Uz pieres, muguras un kreisās ciskas katram ir jānēsā numurs. Numuriem ir jābūt desmit centimetru lieliem un skaidri redzamiem, un lāģera māksliniekiem darba ir daudz. Mans pirmais burts ir /, kam seko 665.

JĒKABS Vārna mani lūdz aiznest un nodot noliktavā viņa veltņu zābakus. Darba apavus esot saņēmis no brigādes. Pēc likuma viss personīgais ir jānodod, bet tad jau mums būtu jāstaigā plikiem.

Kad eju pāri laukumam, man piesienas sargs un veltņus atņem.

Lai nemuldot! Pats esot tos nozadzis. Ja daudz runāšot, dabūšot karcerī . Vakarā saku Jēkabam, lai iet uz komandantūru meklēt taisnību, bet viņš atmet ar roku.

"Nav nozīmes līst tanī midzenī," viņš saka. "Drīzāk dabūsi pa sprandu kā zābakus."

Par notikušo jūtos slikti. Ja Jēkabs domātu, ka vaļenkus esmu pārdevis, kā lai pierādu, ka neesmu. Privāto mantu noliktavas pārzinis ir kāds sarkanmatains krievs. Tur viņam esot zelta bedre. Labākās mantas viņš nozogot un pārdodot uzraugiem. Reizi gadā liekot uz izpārdošanu arī mirušo lietas, bet tiklīdz kāds nomirstot, pārzinis pirmais paņemot visu derīgo.

Vai ir šinī zemē kāda tāda iestāde, kur nezog? Cik vientiesīgs te liekas latviskais godīgums! Jau no šūpuļa bērnu mācīja neaiztikt to, kas ir otra. Pie tagadējās Padomijas kopmantas tie, kas tai tuvāk, grābj, ko var; pārējie dabū pa pirkstiem. Lāģerī grēka darbs ir zagt paiku , bet zog tāpat. Katrs zin, ka esam visi nabagi, bet tāpat nabags nabagu apzog. Ir jāsaka, ka ar zagšanu visvairāk izceļas krievi, kaut nebeidz cildināt savu krieva dvēseli.