Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Pats viņš tālāko vēro no malas, dodams padomus un norīdams kādu viltīgu siekalu, bet sektanti nav devīgi. Pie biezputras mielojas tikai paši un prot sev arī palīdzēt, kad ir biezputra apēsta. Paši viņi nepīpē, bet mahorku pārdod par maizi vai cukura mazumiņu kaulainajiem lāģerniekiem.

GAIDĪTO burānu šoziem tā īsti nesagaidām; tikai februārī pāris dienas papūš sniegu. Sniega ir maz; tāpēc saka, ka būšot nabadzīga vasara. Nepietikšot ūdens lāģera laukiem. Lāģernieku skaits pieaug, un barakās vietu paliek mazāk. Iemītnieku būšot daudz, un nākošo vasaru būšot jāceļ jaunas barakas.

Vesela brigāde ikdienas strādā kapu zonā un žēlojas par briesmīgo mālu un līķu skaitu. Līķu esot gan mazāk kā pagājušajā vasarā, kad plosījās dizentērija, bet pa dienu četri vai pieci sanākot tāpat.

Barakas dienvidu puse saulītē jau ir pavisam silta, un mēs, pie kādas jaunas barakas pamatiem satupušies, sildāmies un priecājamies. Drīz dziedās cīrulis, un tad būs pavasaris klāt. Ilgojamies pēc kalna. Tur atkal jutīsim stepes atmodu un zāles dīgšanu.

Aprīlis '50. gadā ir pavisam silts, un dažas brigādes jau remontē barakas, kuru baltās sienas ir palikušas raibas. Apmetums lobās, jo kleķis, gatavots no govju mēsliem un māliem, piesūcas ar mitrumu.

CIK viegli te mājas celt! Izkaltē samanus , un sakrauj sienas, un sienām pāri saliek vērbaļķus, kas izveido arī spāres; tad uzsit dēļus un noklāj ar pēdu biezu māla kārtu, un māja gatava. Vienīgais līdzekļu ieguldījums ir durvis un logi, un grūtības ir arī ar skursteni un krāsni. Ja ir jāmaina dzīves vieta, logus un durvis paņem līdz.

Mūsu lāģera ceplis kūp visu rudeni. Tur varētu iekraut desmit tūkstoš ķieģeļu - tikai ķieģeļu mālu atrast ir grūti. Māls ir akmeņains un pārāk blīvs, un smilšu te nav.

SAULE ātri ēd sniegu, un mēs lasāmies pulciņos, bet turamies tālāk no priekšniecības acīm, lai viņiem neienāktu prātā mums sagādāt darbu. Bet darbu viņi atrod.

Naglu te trūkst, un mūs visus saliek naglu ražošanas brigādē - sadzen piesaulē pie jaunajām barakām un iedod instrumentus - vecus, nolauztus cirvjus, āmurus un plakanus metāla gabalus. Esam Spaskas speclāģera naglu fabrika, kurai ir jāapgādā jaunceltnes. Bezkāji jau var tupēt un knibināt vecos dzeloņdrāšu ruļļus un pamazām kaut ko izveidot, ko lieto kā naglas.

Liekas, dzeloņdrāšu Krievijā pietiek.

"Tās laikam vēl no kara rezervēm," spriež Vidzemes jaunsaimnieks Pēteris Titmanis.

Lai noņemtu dzeloņus, ir izgudrota speciāla ierīce, un no iztaisnotajiem dzeloņiem nagliņas skaliņiem un griestu brusiņām iznāk labu labās. Pašas drātis ar cirvi sacērtam norādītajā garumā un brīnāmies, kā tādas var dabūt cietā kokā. Bet te nav nekas, ko nevar.

Esam kādi sešdesmit ražotāji - no tiem bariņš latviešu.

Sadraudzējamies savā starpā; tikai krieviem nepatīkam, kaut esam visi aiz tā paša žoga. Varbūt nepatīk latviešu valoda, jo nesarunājamies lielā brāļa mēlē, kuru te saprot un mācās visi. Bieži mums pārmet, ka runājam viņiem nesaprotamā valodā. Jau caru laikos mēģināja pārkrievot tautas. Cik mazo tautiņu nav sakausētas krievu katlā, bet tāpat no viena okeāna līdz otram neskan Puškina valoda.

MAN nepatīk taisīt naglas. Brigadieris gan stāsta, ka narjadčiks - darbu sadalītājs - solījis papildus biezputru, bet es domāju naglu fabriku atstāt. Kopā ar Visvaldi Kalvi dodamies kalnā un satiekam vecus un jaunus paziņas.

Aiz muguras, kaut kur klinti drupinot, dobji dun veseri. Pa kreisi ir lāģeris ar jaunceltnēm; pa labi - augsts, no sarūsējušām drātīm pīts žogs. Starpzona ir tā izravēta, ka pat susliks tur nevarētu paslēpties.

Uz pakalniņa sildās susliku ģimene - tieši tāpat kā mēs. Arī viņi katrs dara savu darbu, un sargs, izslējies uz augstākās izrausto mālu čupas, modri vēro apkārtni. Pārējie ievāc pirmo sienu un pēc sarga svilpiena pazūd alā.

"Kā derētu viens tāds svilpējs!" prāto Jānis Apsītis. "Kas tas būtu par cepeti!"

"Esot zemes piegarša," Visvaldis Kalve droši vien atkārto, ko no kāda ir dzirdējis.

Kāda tad ir piegarša kaltētajai voblai - riebīgajai zivij mūsu balandā , es nodomāju, bet nestrīdos. Lāģerī bieži strīdas par garšām. Man liekas, ka garšu nosaka ēstgriba. Cik tagad garšīga liekas zupa no kāpostu serdēm! Pats brīnos, kāpēc brīvībā tādu nebiju ēdis.

Ap Jāņiem pie mums ierodas Pēteris Gabrusons no pārsūtīšanas punkta. Neko jau blatniju maizē nav atkopies. Ir tikpat vājš un sagriezies, kā bija. Esot saslimis. Vecajā ievainojumā sākušas kustēties šķembas, un bijis jāiet slimnīcā. Aizmirsis, ka jālieto Seņkas uzvārds. Viltojums atklājies, un nu Seņku ved atpakaļ uz Karabasu.

IR atbraucis vesels bars invalīdu un pensionāru. Ir atkal jāiet komisijas priekšā, un mani iedala citā kopā - tikai brigadieris un baraka paliek tā pati. Kāds gan es būšu pēc divdesmit pieciem gadiem? Aiz žoga ir tāla, nezināma pasaule. Pat piederīgie mums nedrīkst par to rakstīt, un mēs viņiem nedrīkstam rakstīt par dzīvi lāģeri. Cenzors ar melnu tušu izsvītro aizliegto.

Drīkst rakstīt tikai krieviski, un ko gan var uzrakstīt tāds, kas neprot valodu? Kaut sēž jau piekto gadu, klibais analfabēts irānis nav vairāk iemācījies kā dažus krievu vārdus. Pierobežā bijušas noklīdušas kazas, un, tās meklēdams, ieklīdis padomju pusē un notiesāts uz piecpadsmit gadiem par spiegošanu.

Arī bijušais Irānas izglītības ministrs esot ieradies Padomju Savienībā meklēt patvērumu, bet tagad sēž kopā ar mums. Viņš staigā raibā rudens mētelī un rītos pats savā valodā tur garas runas. Laikam viņam sāk šķobīties prāts, bet zagļi jūt cieņu pret šo īpatnējo svešzemnieku un atstāj viņu mierā.

GAR sieviešu zonu ceļ jaunu žogu. Lai vīri nekristu kārdināšanā, sievietes vairāk darbā nevedīšot caur vīriešu zonas sardzi. Priekšniecībai nepatīkot, ka dzimstot tik daudz bērnu. Pašā stūrī ir iežogota baraka, kur ir iekārtots režīma cietums - tā sauktais būris .

Mūsu bijušo 84. baraku nojauc. Tās vietā celšot lāģera siltumnīcas.

"Labi būtu, ja sāktu ar agrīniem gurķīšiem barot," domā Pēteris Gabrusons. Sālītie tomāti un burkāni esot galīgi apnikuši.

Ne jau priekš mums vai mazā ciematiņa būvē siltumnīcas.

Padomijā ir arī augsti biedru kungi, kam ziemā vajag zaļumu. Atlido kukuruzņiks - vienmotora divplākšņu lidmašīna, ar pašu steplāga priekšnieku. Saucam viņu par plantātoru . Izkāpis no lidmašīnas, plantātors iesēžas divjūgā un apbraukā savu impēriju . Vispirms viņš apskata apsētos laukus - tad lāģeri.

Divjūgs ātri izbraukā zonu, un biedra kungs, pat neizkāpis, pārmaina dažus vārdus ar lāģera priekšnieku un aizbrauc caur lielajiem vārtiem. Neviens viņam nemēģina tuvoties ar kādu lūgumu. Ar nevienu viņš nedomā runāt. Laikam savās netīrajās skrandās esam pārāk pretīgi.

No barakas stūra aplūkoju šo lāģernieku ģenerāli . Viņš ir ļoti līdzīgs man zināmajam barakas vecim Teļicinam - tikai ģenerālim ir abas kājas. Baltu filca cepuri galvā, kreklā izmeties un savu lielo vēderu izgāzis, viņš izlaižas droškas sēdeklī - laikam nejaukās pusdienas tveices nomocīts. Pēcpusdienā viņš aizlido un ziemā nerādās nemaz. Viņš jūtas un uzvedas kā imperators. Nezin, cik lāģeru viņš ir sagrābis savās ķepās.

KAMĒR gar sieviešu zonu ceļ žogu, notiek nedzirdēta slepkavība.