Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Zini, tās futbolistu formas jau ir īsta bagātība," viņš saka.

"Brīvie šoferi no Karagandas par katru pāri dod divus kukulīšus."

Atliekot tikai sameklēt, kas par kukulīti pārdotu savu zili-zaļi-violēto uniformu , un pusi varētu nopelnīt.

Brīvie šoferi no Karagandas ved baļķus jaunceltnēm. Laikam tāda cena viņiem liekas smieklīgi zema. Kādu nedēļu Albertam veicas, bet tad aptrūkst preces. Ietirgoto kapitālu ātri noēdam un atkal esam uz slimnīcas devas.

Mūs, stiprākos, aizdzen uz tikko uzceltu baraku. Tai vēl nav ne logu, ne durvju, bet esam zem jumta. Divās sekcijās ieliek tā sauktās vagonkas - koka statīvus, uz kuriem novietotas četras nāras divos stāvos. Atnes matraču kules, kas ir līdz pusei piebērtas ar zāģa skaidām, un tas ir viss jaunās palātas inventārs.

Kaut augusta dienas ir ļoti karstas, naktis ir aukstas, un tikko uzceltajā barakā nav pat izplūkāto marles segu. Maisa skaidās izrušinu bedri un kā saritinājies suns vakarā aizmiegu savā futbolista apģērbā. Kad naktī sāk salt neapsegtie sāni, apgriežos iesildītajā bedrē. Skaidas ir mitras - zāģētas no zaļiem kokiem. Sāni paliek slapji un, uzgriezti uz augšu, nejēdzīgi salst. Lai kaut kā turētos pie siltuma, ir nemitīgi jāgrozās.

Tā šiverējot, paiet puse nakts, un ar ilgām gaidu rītu un Kazakhstānas sauli. Mums, plikajiem, saule daudz palīdz. Ar bailēm domāju par ziemu. Drēbes ir plānas, un, kas zin, kāda būs ziema. Stāsta par briesmīgajiem puteņiem - buraniem , kad viss dzīvais it kā pamirstot.

ABI ar Albertu Freibergu priecājamies, ka esam pārcietuši slimību un māla ielejas kapu bedres mums ir pagājušas garām. Gaidām komisiju. Alberts baidās atgriezties akmeņu lauztuvē. Pat pusdienās saņemtā divisimt gramu biezputras papildus deva nepalīdzētu cilāt smago āmuru. Pāris mēnešos no cilātāja būtu ģindenis.

Komisija ir stingra - ar izkaltušo Seļipovu priekšgalā. Šī vecā frontiniece skatās uz visiem kā kaut kādiem nejaukiem mūdžiem, kurus viņa uz vietas samītu, ja viņai to atļautu. Viņa staigā armijas formā un kirzas zābakos, kuru platie stulmi kuļājas ap viņas kaulainajiem stilbiem. Ar glūnošu skatienu viņa novēro katru - it kā atgādinādama, ka vēl viss grūtākais priekšā. Viņa ir mūsu ambulances priekšniece, un lāģernieki viņu ir iesaukuši par revolūcijas krustmāti . Nežēlīga kā pati revolūcija nekad viņa nepasmaida, un neviens nav dzirdējis no šīs ārstes vismazāko līdzjūtību.

Un tagad viņa izšķirs mūsu likteņus gluži kā tribunālā.

"Švaks jau esi, bet es domāju, ka vari strādāt," to viņa sakot gandrīz visiem.

ALBERTS Freibergs dabū otro kategoriju, un mēs šķiramies. Man atkal palīdz doktors Oganisjans. Viņš ņemas Seļipovai ieskaidrot, ka man ir vēl nepieciešams uzlaboties, lai es varētu atgriezties lāgera režīmā. Lai gan par savu miesas stāvokli nevaru sūdzēties, mani nozīmē uz veselības uzlabošanu kādā jaunceltajā barakā.

Parasti šī kaulaiņu atlase notiek pirtī, kad darba brigāde mazgājas. Brigadieri žēlojas, ka ar nodzītajiem nekādas normas izpildīt nevarot, un cenšas atbrīvoties no streipuļojošiem ģindeņiem un dabūt svaigākus spēkus.

Paši brigadieri pie tāda stāvokļa nenonāk. Balandu liedami, viņi sev izzvejo biezumus no kubula dibena un nosmeļ retās tauku pērlītes no virspuses. Arī biezputras viņiem parasti sanāk pilna bļoda. Vai tad tādu kaulainu baru var vadīt tikpat kaulains dohoģaga ? Un vai kāds tādam klausītu? Reizēm ir pat jocīgi noskatīties, kad divi tādi ģindeņi saplūcas.

Nodzītos pirtī atlasa lāģera ārstu komisija, un tad atlasītos stāda brīvās komisijas priekšā. Pakaļas ir noteicošās. Ja pakaļa izskatās kā nenoteikts dēlis ar nenosakāmu caurumu vidū, tad var cerēt uz O.P. - atlabošanās centru, kur uz pāris mēnešiem ievieto nodzītos, lai pie labāka uztura tie atkoptos un būtu atkal nodarbināmi. Ļoti bieži distrofija jau ir tik tālu, ka O.P. vairs nepalīdz. Tādi tad ir nonākuši sava ceļa galā. Atlicis ir tikai vēl pēdējais brauciens uz ielejas māla kapiem.

Uzbarojamo nodaļu vada ārsts Pacenko. Uzbarošana iet lēni.

Liekais uzturs ir tikai divisimt gramu plikas un šķidras biezputras, bet nedzen darbā.

Mana norādītā guļvieta ir uz augšējās nāras. Ir jāguļ uz kailiem dēļiem, un es palieku zem sāniem veco rudens mēteli. Uz divvietīgās nāras guļam seši, saspiesti kā siļķes. Ja guļvietā būtu pieci, tā skaitītos ērtība. Vakarā visi sagulstam uz vieniem sāniem, un vēlāk visi reizē griežamies uz otriem. Līkumiem ir jāsakrīt, lai varētu gulēt. Tā sildām cits citu, un uz augšējām nārām ir pat karsti. Nelaime ir tiem vecākajiem vīriem, kam ir pūšļa kaite. Katru stundu viņi, stenēdami, raušas lejā un kāpj augšā, un uzmodina citus.

Bez manis ir vēl viens latvietis - garais, kaulainais Gailītis no Valmieras puses. Viņš runā tikai par ēšanu. Ēšanas rūpju man pašam pietiek, un es ne labprāt viņā gribētu klausīties. Viņš saņemto biezputru šķaida ūdenī un apgalvo, ka tā iznākot vairāk. Vēlāk, kad viņam kājas sāk pampt, viņu ieliek slimnīcā. Vairāk netiekamies.

PIENĀCIS pirmais Kazakhstānas rudens. Stepe ir noplukusi kā sarkanarmieša mētelis, un kā aitu barus vējš dzenā noplēstos zāles ciņus. Vēji paliek arvien asāki, un ir jāmeklē aizvējš aiz kādas jaunceltnes. Tā sasēduši, katrs noņemamies ar kaut kādu darbu. Drēbju lāpīšana prasa visvairāk laika. Nav izredzes saņemt kaut ko jaunu. Arī strādājošie valkā, kas atlicis no agrākajiem lāģerniekiem, un, lai varētu darbā izdzīt, pavisam plikajiem kādu lupatu iedod.

Laimīgi tie, kam ir lielas kājas un noplēsto apavu vietā jaunus nevar dabūt. Nestrādājošajiem apavus atņemt nevar, bet mēģina. Man iznāk strīds ar brigadieri par zābakiem. Es uzvaru, un mani zābaki paliek man. Brīnos, ka vecie lāģernieki reti aizstāvas. Viņi parasti piekāpjas, jo laikam bezjēdzīgā dzīve viņus ir salauzusi.

SADRAUDZĒJOS ar Jēkabu Vārnu - agronomu un sportistu no Tukuma. Esot dienējis leģionā. Bieži spriežam par zaudēto brīvību, bet Jēkabs nevar samierināties ar spriedelēšanu par drīzu brīvības atgūšanu un necieš runas par ēšanu.

Par ko citu lai runā? Mēs runājam par Latviju, kāda tā bija. Laiks paliek aukstāks un arvien mazāk gribas iet laukā. Kas nav iedalīti darba brigādēs, tup barakā uz nārām vai noņemas ar gulēšanu.

Smagi izjūtu sīvo mahorkas smārdu. Visi esam ar kaut kādu kopējo smaku piesūkušies - īpašo lāģera smaku. To gan tagad jūtu mazāk kā sākumā, bet pie tās pierast nevaru.

Dažam bikses ir palikušas tik lipīgas, ka līp pie nāras un spīd, it kā būtu no ādas šūtas. Uz blakus nāras kāds polis savām drēbēm, kuras ir tā nolāpījis, ka pamata drēbi nevar pateikt, arvienu vēl piešuj kādu lupatu. Tas padarot apģērbu siltāku.

Arī es lāpos. Cik gan vēl ilgi izturēs bikses? Un ko tad?

Novembrī piesalst, un vējš nežēlīgi lien cauri visām lupatām. Apskaužu tos, kas nēsā lāģera vateņus un varu tikai sapņos vēlēties, kaut arī man tāds būtu.

Māla un govju mēslu sajauktais apmetums nemaz negrib turēties pie griestiem un, no izgarojumiem atmiekšķējis, reizēm uzkrīt gulētājiem. Tas visbiežāk atgadās barakas stūros. Labi, ka mana nāra ir vidū.

VĪRI runā par komisiju un spriež, ka sanatorijas dzīve drīz beigsies.

Nejauki, ja ziemā aizdzen uz akmeņu lauztuvi. Man tas nedraud, bet baidos, kādā vidē mani pa ziemu iedalīs. Tā gribētos tikt pie pazīstamiem. Vismaz būtu kāds, ar ko pārcilāt atmiņas.