Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Nokalnē iekustināto kravu vajag laikā prast noturēt, lai tā neuzdrāztos vilcējiem. Reizēm transportam norīko arī nesējus - kā senajā Ēģiptē pie piramīdu celšanas.

Izlauztais pelēkais akmens un sarkanais māls ir vienīgās izejvielas baraku celšanai. Pamatus piepilda ar akmens šķembām un salej ar māla javu, un tad virsū ceļ metru biezo akmeņu mūri. Apmetumam piemaisa no kalna atvesto mālu, bet javai mālu izrok uz vietas.

Tā kā staigāt pa citām barakām ir aizliegts, lai satiktos ar pazīstamiem, eju uz jaunceltnēm. Sarunas traucē darbu un plāna izpildi, un brigadieri kā suņi uzbrūk slaistiem tādiem kā man.

Latviešu te ir daudz. Vienā barakā Kerāns ir ticis par prorabu - darba vadītāju. Ar garu metramēru rokā viņš rīko strādniekus un lamā brigadierus. Viņš tiešām ir liels priekšnieks, jo brigādes izstrāde ir atkarīga no viņa.

Satieku Rūdolfu Rūsi - klibo mūrnieku no Īslīces, kura mājiņā kādreiz tikos ar partizāni Gudžu. Vilkdams savu stīvo kāju, Rūsis krauj akmeņu mūri. Ješka Plucis, ar kuru no Rīgas braucām vienā vagonā, un viņa draugs alūksnietis Pēteris Botva ir abi iejūgti divričos. Abi esot sadraudzējušies lāģerī; abi Latvijā apcietināti par jauniešu pretkustības darbību.

Pie javas gatavotājiem iepazīstos ar Arnoldu Upmali. Viņš esot viens no Latvijas karaskolas pēdējā izlaiduma leitnantiem. Kā stārķis ar sarkani noberztām kājām viņš mīcās pa akmeņaino māla bedri.

Ar vēršiem mīcīšana nesanākot. Tie, gudrinieki, minot tajās pašās pēdās un neesot piedabūjami mainīt gaitu. Saki nu, ka viņi nav prātīgāki par cilvēkiem, kas dara dzīvnieku darbu.

Nekāda liela ciemošanās ar strādājošajiem nesanāk. Viņi nav uz pļāpāšanu, jo modrā brigadiera acs redz visus, un katra strādājošā prātu nodarbina liekā biezputras karote.

Vislabāk laiku ir nosist kaut kur kādā bedrē kopā ar citiem slaistiem. Nākotnes izredzes ir mazas. Ar mūsu garajiem soda gadiem nekāds blata darbiņš nevienu negaida - lai arī kādi kuram sakari. Uz kaut ko tādu var cerēt vienīgi desmitgadnieki, ja ir pazīšanās un vajadzīgais arods.

Mehāniskajā darbnīcā strādā kāds rīdzinieks Jirgensons - labs automehāniķis. Viņš esot Rīgā strādājis par šoferi.

Daži latvieši strādā pie koku apstrādes. Ir uzstādīti augsti steķi, un, kā klaušu laikos, trīs pāri zāģeru zāģē resno Sibīrijas priedi.

Uzstādīts ir arī neliels gateris, bet tas tāda resnuma baļķiem neder. Tādi baļķi ir jāapstrādā ar rokām. No kalna vērojam, ka vīri, stāvēdami uz augšējiem baļķiem un vilkdami garos zāģus, klanās kā gaiļi pirms lekšanas no laktas.

Visvaldis, Rūdis Sudmalis un es esam parastais slaistu trijinieks.

Reizēm mums pielien klāt kāds no akmeņu lauztuves, bet parasti tādi gadījumi beidzas bēdīgi. Brigadieris tādu sāk meklēt un mūs padzen, lai nemaisāmies pa kājām.

Reizēm mums pievienojas kāds jauns paziņa telefonists Jānis Apsītis, kas kāju ir pazaudējis leģionā, un Bisenieks, ko pazīstu no Karabasas pārvietošanas punkta - tas pats, kas pazaudēja kāju pavasara pārgājienā uz Spasku. Iepazīstamies arī ar kādu Vidzemes jaunsaimnieku no Raganas Pēteri Titmani. Viņš esot kāju pazaudējis Sarkanarmijā un tiesāts par to, ka vācu laikā bijis vietējos apsargos jeb šucmaņos . Titmanis tiesai atgādinājis, ka sovietu valdība viņam apsolījusi, ka armijā viņš varēšot izpirkt savus grēkus pret padomju varu.

"Ka palīdzēji, paldies," atbildējis prokurors, "bet, ka biji šucmanis , ir jāatbild tāpat."

JAUNS etaps ir ienācis 86. barakā. Šī tagad būšot katordznieku baraka. Šāds soda mērs vēl esot palicis no cara laikiem. Važās gan tagad nekaļ, jo tas traucētu darbā. Nezinu, kad tribunāli sprieda tādu sodu, bet ne jau tik pārāk sen atpakaļ.

Satieku divus no katorgas barakas - pirmā Rīgas iecirkņa kārtībnieku Vītolu un saldenieku Normundu EgIāju - patīkamu, gara auguma puisi. Viņš esot beidzis Jelgavas skolotāju institūtu un bijis iesaukts leģionā. EgIājs esot Igaunijā tiesāts par dienēšanu deviņpadsmitās divīzijas sapieros un sodīts par visiem sagrautajiem tiltiem un uzspridzinātajiem telefona stabiem.

Bargs ir mūsu jaunais lāģeris - kā pamāte, kas ir savākusi visus vārgos un slimos, un sadzinusi jaunceltņu terapijas darbos. Ja negribot kā prusaki ziemā nosalt, pašiem esot jāuzceļ kur palikt. Prusakus te neredz. Ko gan viņi te ēstu? Katru kripatiņu, ko var saukt par ēdamu, apēdam paši.

Reiz kalnā mums piebiedrojas kāds bāls vīrs Andrejs Lāsums.

Viņš grauž salasītus puļķīšus . Maizes grieztuvē kukuļus sagriež paikās pa 650 gramiem, un, ja svars iztrūkst, piesprauž iztrūkstošos gabaliņus ar puļķīšiem , ko tādam nolūkam gatavo galdnieki. Lāsums skaidro, ka esot saslimis ar ēdamā kaiti. Kad izvelkot piespraudes puļķi no paikas , tam līdzi izvelkot mazumiņu maizes, un, lai remdinātu izsalkumu, viņš graužot šos ar maizes garšu piesūkušos puļķus . Man liekas, ka, tādus puļķus grauzdams, es vēl vairāk justu izsalkumu, bet neko nesaku. Andrejs Lāsums slimo ar skicofrēniju, bet nav zaudējis savu apbrīnojamo atmiņu. Esot kādreiz beidzis divas fakultātes.

Mūsu barakas moldāvs pagalmā no paraškas zvejo kaltēto zivju galvas un ādas, nomazgā un rij iekšā. Neticu, ka viņš būs ilgs dzīvotājs. Cerīgāk ir saglābt saņemtās kalorijas, ja tās neiztērē darbā.

Ātri izdilst tie, kas strādā akmeņu lauztuvē vai velk smagos divričus. Vakaros kā miroņi vīri velkas atpakaļ uz lāģeri no Spaskas ciematiņa, kur ceļot pārvaldes ēku, klubu un viesnīcu. Gribētos zināt, kas būs šīs viesnīcas viesi.

Arī zonā ir iesāktas piecas lielas barakas - garas kā lopu kūtis, un visur rosās dažādu vecumu un dažādu pakāpju nespējīgie. Vienroči, salikti kopā pa četri, stiepj nestuves vai stumj čīkstošos divričus.

Tikai mums, kruķainajiem, darbs vēl nav atrasts, bet nešaubos, ka atradīs. Bariņos sagājuši, baudām Kazakhstānas sauli un kalnā slēpjamies no bargās uzrauga acs. Reizēm kā vanags uzraugs iebrūk tādā sēdētāju pulkā un no zaļumiem visus iztriec ar rungu.

Tādās reizēs visi kruķainie ir brīnumveikli un izklīst kā zvirbuļi, lai, kad briesmas ir pāri, atkal salasītos. Es neatlaidīgi vēroju apkārtni un, tiklīdz pamanu ko bīstamu, cenšos pazust.

Sarunu temats ļoti bieži aprobežojas ar ēšanu un ēstajiem labumiem. Pats par to cenšos nerunāt. Tas vēl vairāk kairina ēstgribu. Daži pat piemin labās cietuma balandas ! Mūsējās zupas tikai tāda kafija vien esot. Citi saka, ka te visus biezumus nozogot, jo esot daudz lieko piedevu saņēmēju. Grūti ir izdzīvot lāģerniekam, kam nav ne blata , ne piedevu.

Iebraukuši nosūtam atklātnes saviem piederīgiem, bet nevar zināt, vai tās lāģera cenzūra izlaidīs. Atļautas ir divas vēstules gadā, un drīkst rakstīt tikai krieviski.

Smejamies, cik mīļš ir austrumu lielais brālis un cik dziļa ir Padomijas tautu draudzība. Ir jāmācās krieviski, lai sarakstītos paši ar savām ģimenēm. Pastāvīgais barakas dieninieks vecais kurzemnieks Bergmanis gan runā tikai latviski, iemezdams pa krievu lamvārdam. Tas izklausās tik jocīgi, ka pat brigadieris pasmejas. Arī musulmaņi, izdzīti no saviem auliem, krieviski gandrīz nerunā. Ko viņi var rakstīt uz mājām?

Es buldurēju kā pa celmiem, bet cītīgi mācos. Atrodu, ka ir vajadzīgs vairāk kā lamāties. Esmu iegādājies finieri plaukstas lielumā, uz kura pierakstu vārdus, ko sāku mācīties.