Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

APKĀRTĒJIE pauguri ir tapuši pavisam zaļi - tikai mūsu pagalms ir sakaltis kā cements, un pagalmā nav neviena zaļa asniņa. Ir sākusies Karagandas vasara, kad stepe atklāj savu krāšņumu. Pēc tam viss nodzeltēs un zeme paliks pelēka kā sarkanarmieša mētelis. Izturīgākais zaļums paliks tikai ielejās un gar susošajiem strautiem.

Iebrauc jauns apcietināto etaps, un nākošajā dienā notiek baigs kautiņš. Cīņā pielieto dažādus ieročus. Visbriesmīgākais ir sitamais ar kokā sadzītām, garām naglām. Kas tādu cirtienu saņem pakausī, aiziet tiešā ceļā uz stepes kapsētu. Zagļiem laupīšana izbeidzas ar lieliem zaudējumiem. Līķus aizved divričos, un ievainotie aiziet paši.

Maija beigās esam apnikuši ar caurbrauktuves dzīvi. Iebrauc invalīdi un vecīši no lauksaimniecības punktiem un stāsta, ka no turienes izvācot politiskos, lai sūtītu uz Spasku.

Priekšniecība sola, ka tiklīdz apžūšot stepes ceļi, mūs vedīšot.

Vējš dienas vidū pūš kā no cepļa. Savādi gan ir tādi stepes ceļi, ja nežūst svelmē un vējā. Vēlāk tikai redzam, ka tādu stepes ceļu nemaz nav. Braucēji izvēlas iespējami taisnāko savienojumu starp diviem attālumiem, un tāds stepes ceļš ir vietām puskilometru plats. To ir izveidojuši braucēji, meklēdami labākās vietas pavasara šķīdoņos un retajās lietus gāzēs, kad māls kļūst līdzīgs ziepēm un uz priekšu var tikt tikai vērsis.

BARAKAS vecis liek mūsu barakas priekšā uztaisīt Puķu dobi . Puķes te neatrast. Ornamenti ir jāizliek no akmeņiem. Pagalmā meklējam oļus un akmeņus un veidojam dažādus rakstus. Vidū ieliekam latviešu auseklīti, kas visiem iepatīkas. Daudzi brīnās par savādo astoņstūraino zvaigznīti. Visi pazīst tikai parasto sarkano ar pieciem stūriem. Varbūt kāds krimiķis auseklīti ievietos savā zīmējumu kolekcijā uz vēdera vai citas redzamas vietas.

Neko krāšņu pagalmā iztaisīt nevaram. Nav krāsainu akmeņu.

Viss, ko salasām, ir tikpat pelēks kā pelēkā stepe.

Uz apsolīto zemi

Jūnija beigās pienāk mūsu izceļošanas diena. Ar pilnu apsardzi pie vārtiem ir piebraukti veci, kara ceļos nobraukāti Studbekeri - veseli astoņi. Atvadāmies no šķībi smaidošā Pētera Gabrusona, bet esam pārliecināti, ka tiksimies. Priekš visiem tādiem kā mums viena vieta jau tikai ir - Spaskas speclāģeris.

Pēc gadiem izstrādātā sēdināšanas paņēmiena mūs salādē mašīnā. Pirmo rindu nosēdina ar mugurām pret kabīnes sienu un liek izplest kājas. Nākošie sasēžas pirmajiem kājstarpī, un tā tas turpinās, kamēr mašīna ir pilna. Piecelties varam tikai sasēdinātā kārtībā. Ja tiem, kas apsēdināti pēdējie, uz ceļiem uzliktu smilšu maisus, apsardze nebūtu vajadzīga.

Mūsu apsargi, padzīvojuši vīri ar ziliem uzplečiem, ir pavisam mierīgi. Viņiem vairs nav tās degsmes, kāda ir puišeļiem, kas apsargā cietumus un gulāgus un nēsā sarkanos uzplečus.

Sākam braukt tai pašā virzienā, kur aprīlī kājām aizgāja daļa mūsējo. Braucam garām sieviešu zonai. Caur logiem skatās palicējas, un daža pamāj ar roku. Zvalstīdamās mašīna kāpj pret pauguru. Paugura virsotne ir klāta ar akmens šķembām un retiem, cietiem zāļu kušķiem. Te laikam aug tikai visizturīgākā zāle - spējīga turēties akmeņainajā plienā un spītēt karstajai saulei.

Paveras plaša un pilnīgi neapdzīvota stepe. Kā viļņi paceļas pakalni, starp kuriem stiepjas plašas ielejas ar zaļumu. Lejā paliek mūsu drāšu aizgaldi un noplukušais Karabasas ciematiņš ar tikpat noplukušiem iedzīvotājiem. Visi viņi pārtiek no lāģera labuma.

Atveras zaļa, vēl pavasara velgmē ziedoša pasaule. Ieleju zemākajās vietās vēl tek kūstošo sniegu ūdeņi. Mazās urdziņas rada lielākus strautus, kuri pamazām izsīks degošajā svelmē. Pie ūdens zāle ir lekna un koši zaļa. Zied savvaļas tulpes, sīkas neļķes un zilivioletās savvaļas loku pogaļiņas.

Pie katra ūdens šķēršļa ir jāmeklē labākās pārbraucamās vietas.

Mašīnas izklīst, un zālē paliek platas sliedes un gaisā ass ķiploku izgarojums.

"Zināt," Zlīdnis ieminas, "nupat ienāca prātā nodūmotas mednieku desas. Tām bija tāda pati smaka."

"Kā desu fabrikā," Rūdis Sudmalis, gaisu ošņādams, apgalvo, "bet nezin, vai šie stepes ķiploki ir ēdami - vai tikai ožami?"

Ēdami vai ožami, tie liek mutē saskriet siekalām.

Saule nežēlīgi cepina, un mēs svīstam mašīnas kastē. Mugurā esam savilkuši siltās virsdrēbes un novilkt nevaram. Sāk arī nejauki slāpt, un, braucot pāri kādam platākam strautam, mašīna iestieg. Arī blakus braucošajiem notiek tā pati nelaime, un pārējie šoferi iet meklēt labāku pārbrauktuvi.

Ūdens ir tikai līdz ceļiem, un strauta platums nepārsniedz pat pāris metru, bet slapjais māls tur mūs savā slidenajā gūstā.

Mēs prasām ūdeni. Kāds paņem pie mašīnas piekārto, iebuktēto spaini un tērcītē to piesmeļ. Kā zirgi, galvas spainī iebāzuši, vīri mēģina padzerties.

Kad pienāk mana kārta, spainis ir pusē. Ūdenī šiverē simti kustīgu dzīvību - citas pavisam lielas pašā spaiņa dibenā. Sūcu caur zobiem remdeno strauta ūdeni un ceru, ka lielākie skraidītāji paliks spainī.

Kad visas mašīnas ir tikušas pāri, mūsējai piekabina sasietu troses galu un izvelk sausumā. Šoferi visi ir blatniji . Katram vārdam seko trīs lamvārdi - it kā paskaidrojumi vai apstiprinājumi. Šoferi brauc, runā un lamājas, un izlūko viltīgos strautiņus, pirms dodas tiem pāri.

Kaut kur zilgmē dzied cīrulis, un šī mazā dziedātāja dziesma atnes atmiņā dzimtenes pavasari. Nez vai cīruļi visur ir vienādi? Vai kazakhu cīrulis ir līdzīgs mūsējam, jeb vai šim ir tādas pašas acis kā stepes ļaudīm, priekš kuriem viņš izdzied savu dvēseli?

Lēni saule rit uz rietumiem - uz Latvijas pusi. Laika starpība ir trīs stundas, un tur droši vien pašreiz ir pusdienas laiks. Mājās gatavojas siena pļaujai. Jāņi ir klāt.

PAKAĻA sēžot ir palikusi nejūtīga un kājas notirpušas, kaut visu laiku tās mēģinu kustināt. Uzbraucam uz kāda plata stepes ceļa. Pavasara atkusnī iebrauktās riteņu rievas ir sakaltušas cietas kā akmens, un šoferis meklē, kur līdzenāka braukšana.

Labajā pusē paceļas vientuļa klints kā termītu mītne - tikai daudz lielāka, un pēc laiciņa mums priekšā iznirst ciematiņš ar zemām, noplukušām būdām. Pašā ceļa malā ir liela ēka ar divslīpu šīfera jumtu. Mašīnas nogriežas uz pakaInu pa kreisi, kur stāv balta māja ar skārda jumtu un garu, kūpošu skursteni. No kalna paveras skats uz mūsu apsolīto zemi.

Speclāgeris Spaska

Lejā pa nogāzi stiepjas liels dzeloņdrātīm un sargtorņiem apjozts lauks ar dažām rietumnieciskām celtnēm. Tās it kā ar augsti paceltām galvām raugās pāri zemajām samanu - saulē kaltēto māla bloku - barakām. Vārti ir lieli ar augsti pītu dzeloņdrāšu mudžekli, un vārtiem blakus stāv niecīga sardzes būdiņa. Mašīnas sastājas laukumā. Stīvi un noguruši raušamies ārā. Grimst saule aiz rietumu pauguriem.

MŪS visus sadzen lepni celtā ēkā, kas vēl esot palikusi no cara laikiem, kad angļu rūpnieki kausējuši kaparu. Nezinu, kāpēc šo ēku sauc par klubu .

Pārbauda pēc kartiņām. Notiek kratīšana. Jaunas ir mūsu sargu sejas, un sargiem atkal ir sarkani uzpleči. Tiekam vesti uz citu zonu un vēlāk uzzinam, ka šī ir bijušā sieviešu zona, kuru no pārējā lāģera atdala grāvis ar dzeloņdrāšu žogu.

Pārgājuši tiltam, ejam pa platu ceļu, kam vienā puse ir sarindotas zemas samanu barakas. Viena baraka ar skārda jumtu ir pusierakta zemē. Pagalmu noslēdz augsts mūra valnis ar vārtiem. Numurs 84 ir iestiprināts valnī. Mūs sadzen lielā, zemā, pakavveida barakā. Caur dažiem maziem lodziņiem ieplūst blāva gaisma. Pustumšajā telpā ir saliktas divstāvu nāras, un mūsu bariņš iekārtojas uz augšējām pie maza lodziņa pagalma pusē. Telpu te daudz, un, meklēdami labākas vietas, izklīst mūsu vīri. Vēlāk uzzinam, ka mūsu baraka ir kādreiz bijusi kamieļu kūts.