Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Kulbā atnes zupu, un mēs minam, kāda būs šī mūsu speclāģera balanda . Garša ir tīri laba; tikai nesaprotam, no kā zupa ir vārīta. Bļodas dibenā atrodam dažus auzu putraimus un nevaram pateikt, kas vēl varētu būt ievārīts pelēkajā šķidrumā. Pat zivju asakas neredz. Bļodiņu izdzēris, nodomāju - ja ar tādu auzu putraimu tēju mūs dzirdīs, tad drīzi vien nepavilks im kājas.

Barakas vecis paziņo, ka esam mēnesi karantīnā un nedrīkstam pagalmu atstāt. Pie vārtiem ir noliktas paraškas - lielas, smirdošas koka mucas. Aiz vārtiem šur tur kāds staigā, un vārtiem pretī ir plašs lauks ar tālumā redzamu divstāvu baraku. Tai apkārt ir sarindotas zemas, nelielas baraciņas. Aiz mūsu barakas paceļas augsts, norūsējis dzeloņdrāšu žogs. Netālu ir lieli vārti un tiem blakus sardzes būda un tornis.

Vārtus sargā dusmīgs moldāvs, kas par lieku balandas bļodu gatavs ne tikai riet, bet arī kost; tomēr nākošajā dienā nolemjam doties izlūkos. Neklausīdamies uz sarga bļaustīšanos, abi ar Visvaldi Kalvi izejam apskatīt lāģeri.

Kāds plašums! Pat vesels kalns ir iekļauts zonā, un kalna pakājē izgrauzts dziļš robs, ap kuru, ar āmuriem ķīļus dzīdami pelēkajā klintī, grozās vīri.

Apciemojam lielo ateju pašā laukuma vidū. Te satek visi ceļi no zonas barakām un var satikt lāģera iemītniekus. Satiekam dažus, kas aprīļa sākumā bija no Karabasas nākuši kājām. Toreiz priecīgi sāktais gājiens esot pārvērties murgā. Iešana kūstošajā sniegā bijusi grūta, un paši jau arī nebijuši raduši pāriet tādus gabalus.

Vajadzējis pārbrist uzplūdušos strautus, un naktīs, kad uznācis sals, apavi piesaluši kāju pirkstiem un daudzi smagi apsaldējušies. Pusmūža lauku saimnieks Bisenieks pazaudējis kāju, bet vienrocis lielais Kerāns, Minhauzena stāstu stāstītājs, gan šoreiz sveikā cauri ticis un tagad strādājot zāģētavā. Kādreiz esot strādājis par krāsotāju.

Kā gan ar vienu roku viņš var strādāt pie zāģiem?

Mums saka, ka esot aizliegts staigāt pa barakām. Esot labāk, ja stāvot tālāk no uzraugiem. Tie piesienoties par katru sīkumu. Latviešu esot diezgan daudz, bet grūti tos satikt. Brīvo brīžu esot maz un tie paši vakaros, kad strādājošie labāk atpūšoties nekā klīstot apkārt.

Mēs vēl apejam līkumu un pie sieviešu žoga atrodam mazu upīti, kur tā, līkumu mezdama, ievijas zonā. Nolemjam nākošajā dienā izmazgāt kādu drēbes gabalu. Aiz mums ir tāda pati kamieļu kūts kā mūsu baraka - apzīmēta ar numuru 80. No tās vēl mēž mēslus.

Puskaili vīri rok pamatus jaunām barakām. Jaunās ir ļoti lielas - katra paredzēta pieciem simtiem.

Kad atgriežamies, vārtu sargs mūs nelamā. Esam droši, ka režīma pārkāpumu varēsim turpināt, ja izsargāsimies no uzraugiem. Moldovānis rej gan, bet tik liels kodējs nemaz nav.

Mūsu zaglis Seņka ir jau nozudis starp savējiem uz neatgriešanos.

Pēc vakariņām mums ļoti gribas ēst. Kaut bijušas tās pašas Karabasas lopu bietes un trānainā zivs! Te mums iedod ļoti sāļu, žāvētu raudu, kurai zem biezās ādas ir tikai asakas.

GULĒDAMI uz kailās nāras, spriežam, ka prieka dienu te nebūs. Labi, ka ir vasara. Vismaz tūlīt nenosalsim šinī kamieļu kūtī. Un labi, ka te nav tāds mitrums kā zemnīcā. Griesti ir noklāti ar asajiem karagandņiku žagariem, un virs tiem māla segums. Labi, ka kūtī nedzīvo blaktis - tad žagari ar tām būtu pilni.

Rīta pārbaude sākas ar kliegšanu, jo neesam dzirdējuši sliedes zvanu, ko rītos dauza komandantūras dieninieks. Ārā izrausušies, gaidām priekšniecību. Maiņu pārņem izkaltis uzraugs, kam ir zaļganīga seja un rokā runga dakšas kāta resnumā.

"Laikam te joki nebūs," noņurd Visvaldis.

Stāvam rindā pa pieci, un, kad pienāk mūsu kārta, lecam soli uz priekšu. Viena pietrūkst, un skaitīšana sākas no gala, bet iznākums ir tas pats. Uzraugs apspriežas ar barakas veci, un abi ieiet barakā. Pēc brītiņa atskan lamas visā krievu lamvārdu pilnībā, un pa durvīm izmetas kāds klibs skrandainis ar spieķi rokā. Uzraugs ar rungu kulsta klibā noplīsušo pufaiku .

"Es tev, kuņa, iemācīšu kārtību," pie katra sitiena viņš izmet pa vārdam.

Skrandainais aizmetas pats savā spieķī, pakrīt un uz visām četrām steidzas uz rindas galu. Runga salūst, un uzraugs, nometis rokā palikušo galu, režīma pārkāpēju lamā ne tikai par mauku, bet arī par prostitutku - it kā izceldams starpību starp abiem.

Uz nākošo pārbaudi uzraugs ierodas ar jaunu rungu, bet šoreiz nesalauž. Tas esot seržants Litkins, un viņš vienmēr nēsājot rungu. Citi sargi rungas nenēsā - izlīdzas vajadzīgās reizēs ar spērieniem pa dahoģagu izdilušajām pakaļām.

Lai neiekultos nepatikšanās, ir māksla no apsardzes nevienu nesatikt. Nekad nevar zināt, kas kuram sargam pie tevis var nepatikt. Litkina sakultais gan saka, ka nemaz tik traki nesāpējis - labi tikai, ka netrāpījis pa galvu, bet otrreiz viņš neriskē nokavēt pārbaudi.

Nākošajā dienā aizmanāmies uz upīti, lai pamazgātu veļu, un iebrienam līdz pusei. Tieši tāpat mājās salasījāmies upmalā sestdienas vakaros. Aiz dzeloņdrāšu žoga arī kāda sieviete, mūs caur pieri vērodama, mazgā drēbes un mazgājas pati. Esam palikuši pārāk bailīgi, lai uzrunātu aizupes meiteni. Nevar zināt, kas mūs novēro, un par sarunu ar sievieti būtu karceris . No sievietēm mūs sarga vairāk kā kaitīgās rietumu literatūras.

Upītes līcītī ir sazaļojusi mauriņa sūrene. Kā zosu bars ķīnieši satupušies plūc zaļās lapu galotnītes, bāž mutēs un ēd. Mēs vēl to nedarām - tātad vēl neesam īstā badā.

Pie Alfrēda Kerāna koku apstrādāšanas darbnīcā pasūtu kruķi.

Te darba spējas novērtē pēc kaitēm un lielu vērību piegriež, cik kokus kurš lieto, lai varētu pārvietoties. Esmu nolēmis mācīties izmantot kruķu lietderību.

VIENU dienu pēc pārbaudes pagalmā ierodas kāds baltā virsvalkā. Viņš esot ambulances feldšers, bet visi viņu godā par dakteri . Visus, kas staigā balti, lāģernieki sauc par dakteriem . Uzrunātajiem tas patīk, un uzrunātāji mēģina baltsvārčus ievērot. Ir labāk pagodāt augstāk. Nekad nevar zināt, kas var nākotnē noderēt.

Kopā ar uzraugu dakteris mūs izšķiro. Vienā pusē sadzen daudzos kruķu nēsātājus - otrā vairāk kustīgos, starp tiem arī mani. Te nu viss izšķirsies - kustīgākos nodarbinās, kruķeniekus atzīs par nederīgiem.

Ko darīt? Nemanīts ieslīdu starp kruķeniekiem blakus Visvaldim Kalvem. Man izpalīdz lāģera nerakstītais likums - lāģernieks neredz to, kas neattiecas uz pašu. Neviens mani nenosūdz, un tieku pierakstīts pie nestrādājošiem.

Nākošajā rītā otru grupu aizdzen uz jaunceltnēm. No Kerāna pasūtīto kruķi notraipu ar dubļiem, lai tas neizskatītos tik jauns un es neievērots varētu lekt kruķainajiem līdz.

Dažādi palīgu darbi uz jaunceltnēm skaitās vieglie darbi, bet paiku visi saņem vienādu. Ja iemanās izvairīties no priekšniecības, slaistiem ir lielākas izredzes izdzīvot kā tiem, kas ir saistīti darbā. Apņemos slaistīties.

Pēc brokastīm nozūdam kalnā. Vienā pusē ir liela akmeņu lauztuve, un vairākas brigādes ved izlauztos akmeņus uz jaunceltnēm. Akmeņus velk ar divričiem. Ilksīs ir iejūgti pieci vilcēji - trīs pirmajā rindā, divi aizmugurē.

Pēdējiem tad arī ir jāvāc un jāvalda smagais vezums. Pie katras grumbas, kurā iekrīt vai pie kuras atsitas riteņi, vezuma valdītāji streipuļo kā piedzēruši. Brigadieri pavada katrs savu brigādi ar uzmudinājumiem un lamām un pie lēnākajiem pielieto rungu. Nemitīgi velkas šis čīkstošais un grabošais gājiens no lauztuvēm līdz jaunceltnēm un atpakaļ kalnā pēc jaunas kravas.