Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

SNIEGS jau sen ir nokusis, un pauguri palikuši zaļi. Kamēr uzstāda ūdens sili, mums nav vairāk rītos ledus graudiņu ar ko mazgāties. Silei ir kādas piecas stumdāmas tapas - atgādina govs pupus, bet nelaime ir ūdens trūkums. Pēdējie vienmēr paliek tukšā.

Izziņo pirts dienu. Garais skurstens veļ garus, melnus dūmus.

Blatniji brīdina, lai mantas neņemot līdz. Labāko nozagšot. Izlemjam savas lietas atstāt viņu istabiņā; ja viņi mūs apzags, vismaz zināsim vainīgos.

Uz pirti ved visu sekciju reizē. Lielajā priekštelpā visiem ir jāizģērbjas un drēbes jānodod izkarsēt. Pie nākošajām durvīm katram saujā iesmērē kaut kādu smirdošu zieķi, un varam stāties zem dušām - zem katras strūklas pa trīs.

"Ne zaļās ziepes, ne ratu smērs!" sirdās Rūdis Sudmalis.

Kad visi esam sastājušies zem strūklas, pār mums nolīst pussilta šalts. Nodrebinos, jo biju gaidījis siltu ūdeni, un neesmu vēl labi paspējis apslapināties, kad ūdens apstājas.

Kā muļķis lielāko daļu ķepīgās masas esmu iesmērējis matos, un nu pārpalikumu cenšos kaut kā izlietot. Smāķis neputo un pielīp adai. Varbūt vainīgs ir ūdens, jo satur daudz sāļu. Kad seko garāka strūkla, grūstīdamies visi cenšamies palīst zem tās, bet atkal ūdens apstājas, un pusmazgāti kliedzam pēc vēl. Neviens uz mums neklausās. Uzraugs liek ģērbties. Mani mati ir saķepuši, un pats esmu lipīgs. Visi ir tādi paši, un neviens nebeidz lādēties.

Pie drēbju saņemšanas visiem trūkst labāko gabalu, bet apkalpe taisnojas, ka neko nezinot. Sargi saka, lai visu uzrakstot - tad noskaidrošot.

Drēbes līp pie slapjās ādas, un ir pavisam nepatīkami; tikai vēl ir palikusi cerība, ka nebūsim tik apzagti kā pārējie. Mantas esam atstājājuši pie zagļiem. Zinādami, ka dala laupījuma paliek pašiem, sargi steidzina un grūž mūs laukā no pirts.

Zagļu barakā saņemam savas mantas; tikai Cinis žēlojas, ka esot pazudušas četras paciņas papirosu. Varbūt būtu bijis labāk, ja būtu dalījies ar citiem.

"Labi, ka pārējā mantība vesela!" mēs priecājamies, un zagļi smaida, ka esam pārsteigti.

TĀ kā baraka ir pārpildīta, ēdam ārā. Visus sasēdina rindā. Katram izdod pa paikai un pēc tam parasto balandu , un, kad zupa ir izstrēbta, savāc bļodas un karotes.

Dzirdu dieninieku sakām: " Počemu ne žros? " - Kāpēc nerij? Dieninieks, dažus soļus paspēris blakus rindā, aizskar uzrunātā plecu, bet uzrunātais noslīgst uz sāniem un uzveļas blakus sēdētājam. Bļodiņas saturs līst uz nolāpītajām lāģera biksēm, un blakus sēdētājs tver bļodiņu un strebj, kas vēl nav izlijis zemē.

Vecītis neēdis ir atstājis zonu. Viņa bālās acis veras debesu zilgumā. Blakus sēdētājs steidz apēst necerēto papildus devu, un mēs ar Visvaldi Kalvi abi skatāmies un jūtamies kā savas nāves ēnā.

Cik viss te notiek neparasti un vienkārši! Sērotāju nav, bet katrs tomēr padomā, kāds pienāks pašam savs gals. Nabaga večuks dzīvi ir nobeidzis; tikai žēl, ka nomiris, pilnā bļodā skatīdamies. Neapēsta ir palikusi arī paika , un to steidzīgi pievāc zupas dalītāji.

Iebrauc divu vīru vilkti divriči, un tajos iemet aizgājušo.

Beidzot viņš ir ticis brīvībā , un plašā stepe viņu sagaida. Tāda laikam ir dzīve - no vienas bezgalības otrā cilvēki nāk un iet.

NO taigas ir atvests kāds latvietis vārdā Baļķītis. Lai tiktu prom no ziemeļu mežiem, viņš esot nocirtis labajai rokai pirkstu. Lāģeru sakropļojumi ir parasti. Arī mūsu barakas vecis, lai nebūtu jābrauc uz ziemeļiem, esot roku pagrūdis zem vagona riteņa. Politiskie it kā padodas liktenim; blatniji cenšas no liktens izvairīties. Bet neviens nevēlas būt taigā vai aiz polārā loka.

Pirms ziemeļu etapiem arvien kaut kas notiek - citi rij salauztas karotes un adatas, un citi griež vēderus un rīkles. Briesmīgi izskatās tādi griezumi, bet nāvīgi tie nav. Griezējs atstiepj vēdera vai kakla ādu un pāršķeļ. Asinis plūst pa sprīdi garo rētu, un asiņu ir daudz. Kāds blatnijs lielās ar trīs rētām uz tetovētā vēdera. Citi, lai paceltu temperatūru, dzer mahorkas novārījumu vai iepotē nevārītu pienu. Dažs savu maišeli pienaglo pie nāras un sauc pēc palīdzības, un dažs savējo piepūš kā futbola bumbu. Lai izdzīvotu, tās ir gadiem izkoptas viltības.

Pie blatnijiem kāršu spēlei ir noteicoša loma. Spēlē uz mantu; spēlē uz lāģera sievām; spēlē paši uz saviem pirkstiem; spēlē uz citu dzīvībām. Un, kaut uz maizi spēlēt skaitās morāls aizliegums, spēlē tāpat.

Kādu dienu pie žoga sargs šauj un lamājas. Kāds kriminālais, kas uz kārtīm ir nospēlējis mēneša paiku , ieskrējis aizliegtajā zonā, drātīs ieķēries, kliedz: "Mauka, šauj mani nost!"

Sargs pazīst šādus žogos lecējus un virsū nešauj. Pēc brīža atnāk uzraugi un kliedzēju savāc. Ārpus zonas viņš sēdēs cietumā un varēs mierīgi ēst savu cietuma paiku .

Pazīstu klibo krimiķi Kolu. Viņam kreisajai rokai ir nogriezti visi pirksti - nospēlēti uz kārtīm, tikai īkšķis atstāts. Kriminālo pasaule ir neizprotama. Viņi ir kā parazīti, kas vairojas un dzīvo uz citiem. Cilvēki cenšas iznīcināt insektu parazītus, bet parazītus savā izskatā sargā, baro un tic, ka tie mainīsies. Tāpat kā neviens nevar atradināt blaktis no asins sūkšanas, neviens nevar pāraudzināt blatnijus . No kļūdām mācījušies, viņi brīvībā plāno jaunus noziegumus.

Sovietu vara uzskata blatnijus par iekārtai piederīgajiem, un neviens kriminālais pat nesapņo par pastāvošās iekārtas maiņu - tikai lād miliciju, ka tā viņus ierobežo. Valdības iekārta ir pati radījusi kriminālo pasauli, un ar zagļiem tai ir kopējs sauklis:

"Laupi salaupīto un neprasi, vai tas ir godīgi pelnīts."

Mūsu barakas zonai pienāk sieviešu zonas žogs, un starp abām zonām stāv augsts sargtornis. Te bieži salasās blatniji , lai sarunātos ar savām lāģera sievām. Viņi savas jūtas izsaka ar krievu izmeklētākajiem lamvārdiem, un, jo izteiksmīgāki lamvārdi, jo karstākas jūtas. Klausāmies un brīnāmies, kādas gan varētu tās sievietes izskatīties, no kuru mutēm veļas tik nejēdzīgas lamas.

Tā kā bieži te personīgo varu nosaka lamāšanās prasme, arī es mācos izteiksmīgākos lamvārdus un to savienojumus. Par visrupjākajām lamām, parasti, neviens neapvainojas, bet klusībā novērtē pretinieku. Sāku izmēģināt lamvārdus vajadzīgajās vietās un jūtu, ka iegūstu respektu. Tas ir tas pats, kā vilku barā parādīt zobus - sak, nenāc par tuvu! Kodīšu!

SASLIMSTU ar angīnu. Laikam vainīgas ir aukstās naktis un karstās dienas, kas mums, nepieradušajiem, ir mocošas. Ziemeļu lāģernieki gan saka, ka karstums esot labāk izturams kā aukstums. Karstums prasot mazāk enerģijas, un karstumā nepazaudējot locekļus.

Visvaldis Kalve ir iepazinies ar armēņu doktoru Oganisjanu.

Pēc dažām dienām doktors mani ārstē ar piramidonu un pa visu lāģera laiku vairāk ar angīnu nesaslimstu.

Oganisjanu arī sūtot uz Spasku.

Lai uzzinātu apstākļus un iespējas Spaskā, zagļi sūta vienu no savējiem, un Seņka meklē kādu politisko, kas ir nozīmēts izbraukšanai un būtu ar mieru mainīties. Piekrīt Pēteris Gabrusons. Par to Seņka apsola, ka, kamēr Pēteris būšot pārsūtīšanas punktā, viņš dzīvošot labi.

"Nav jau ko zaudēt," saka Pēteris, "laiciņu padzīvojot zagļu pansijā."

Lai pārtaptu par politisko noziedznieku Pēteri Gabrusonu, Seņka mācās Pētera datus. Dokumentu uzņēmumi ir ļoti neskaidri, un izskata līdzībai nepiegriež vērību - galvenais, lai vecumi sakrīt.