Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Sardze nebeidz uztraukties, vai kāds nav pazudis. Kaut divreiz dienā mūs skaita, sargu modrība nerimst. Mūsu izskatīgais gruzīns it kā atvainojas, ka centies darīt visu iespējamo, lai mums neērtību pa ceļam būtu mazāk.

Šādu valodu dzirdu pirmo un pēdējo reiz. Visu savu ieslodzījuma laiku neesmu bijis uzskatīts par tādu, kas spētu izjust neērtības.

Rindas galā ieraugām mūsu ceļa biedrenes no sieviešu vagoniem. Netālu redzu kādu meiteni un nezinu, kāpēc visu mūžu atceros viņas lielās, zilās acis. Vēlāk lāģerī uzzinu, ka viņa ir kandavnieka Gulbja meita Aina. Viņi visa ģimene ir kopā.

Kaudzē sakrautas uz maza galdiņa ir mūsu lietas. Jaunie saimnieki katru atbraucēju grib personīgi apskatīt. Gabaliņu tālāk stāv ziņkārīgie.

"Buržuji sabraukuši!" pārmetoši sāk kladzināt sievas.

Mēs, kaut pēc gariem cietuma mēnešiem, vēl izskatāmies kā cilvēki, kas ieradušies no citas pasaules. Tikai Gabrusons ar savu apgriezto armijas šineli bojā skatu. Arī mans rudens mētelis, kaut izplīsušu oderi, izskatās glīts pret vietējām armijas pufaikām - pamatīgi novalkātajām netīrajām jakām. Sliktāk par visiem ir ģērbušies dzelzceļnieki.

Ir sācis krēslot. Kontinentālā nakts iestājas straujāk kā naktis Latvijā - vai varbūt tas tikai tā liekas? Kādu puskilometru tālāk mirdz jau ceļā tik bieži redzētā spuldžu virkne. Sievietes aizdzen tanī virzienā.

Kad mūsu pieņemšana ir beigusies, pirmo reiz pēc jauno sargu komandas stājamies kolonā pa pieci. Vīri maisās cits citam ceļā. Dažus traucē lielie mantu maisi, un sargi ziņkārīgi noskatās uz maisiem. Beidzot sākam iet. Arvien tuvāk nāk lielie, apgaismotie vārti, kam blakus stāv maza sarga būdiņa. Vārtus atver, un mūs atkal skaita.

Pārvietoš anas punkts

Kreisajā pusē sniega tunelim barakas galā ir apgaismotas durvis. Mūs dzen tām cauri. Nonākam garā, apgaismotā telpā, kur pie divām stabu rindām ir piestiprinātas divas rindas plauktu, uz kuriem slaistās pa retam iemītniekam. Ka viņi nav politiskie, tas ir ierakstīts viņu sejās un kustībās. Drīz redzu, ka neesmu kļūdījies. Blatniji jeb kriminālie no pārējiem apcietinātajiem atšķiras kā diena no nakts.

Dzirdam uzaicinājumus ieņemt brīvās vietas, un mūsu vecāko gadu gājums steidzas iekārtoties. Mēs citi vispirms aplūkojam baraku.

"Uz galu nav ko līst," saka Rūdis Sudmalis, "un uz augstākajām nārām bezkājainajiem pagrūti tikt."

Kamēr tā stāvam un domājam, no barakas gala atskan: "Te apzog!"

Un tad vēl skaļāk: "Viņi mūs visus aplaupīs!"

Strīdas latviski un krieviski. Atklājas neģēlība, kādu vēl neesmu piedzīvojis. Kā var kāds mēģināt apzagt savus kameras biedrus?

Bet te valda zagļu likumi. Nolemjam kaut ko tādu nepielaist.

Cik īsti te ir zagļu, nezinam, bet no Rīgas esam atbraukuši simt sešdesmit politiskie. Ejam saucējiem palīgā un sitam visus, kas nerunā latviski. Vēl neesam lāģeros nodzītie un nobadinātie dahoģagas . Mūsu Latvijas cietuma pienesumu spēks vēl ir mums kaulos.

Pēc laiciņa pie durvīm kliedz: " Ubivajut! " - Sit nost!

Durvis te nav noslēgtas, un kliedzējus sadzird uzraugi. Uzraugi atstāj zagļus barakā un mūs aizdzen uz citu, pavisam savādu telpu, kur atrodas ar lieliem koka vākiem noslēgti katli. Vienam otram gar vāka malām spiežas garaiņi. Zem katra katla ir kurtuve.

Vai nu tiešām ellē esam sadzīti?

Tālāk ir redzamas garas siles, un mēs sākam saprast, ka esam veļas mazgātavā. Uz viena katla Rūdis Sudmalis uzsedz savu kažoku, Mēs sasēžamies visi uz tā. Gulēšana nesanāk, bet sēdēšana ir silta.

"Labvakar, puiši!" mūsu pļāpāšanu pārtrauc sievietes balss.

Nezin no kurienes ir parādījusies šī būtne, kas pēc balss ir sieviete un kam uz galvas ir lakatiņš. Izrādās, ka viņa ir šī punkta iemītniece. Uz jautājumu, kas viņa pēc tautības, viņa saka, ka pati nemaz nezinot. Māte bijusi igauniete, bet tēvu viņa nekad neesot redzējusi. Pie mums ieradusies apmierināt seksuāli represētu vīriešu vajadzības. Sarunāt varot par speķi, cukuru vai rubļiem.

Nekāda tirdzniecība ar mums nesanāk. Viņa ir vīlusies un kā nākusi, tā aiziet. Esam pārsteigti par šādu piedāvājumu. Lāģerī iespējas ir pavisam citādas kā cietumā.

NO rīta mūs aizdzen uz zemnīcu - metru platu grāvi krūšu dziļumā. Uz grāvja malām ir salikti kādi četri dēļi un uzsliets lēzens, ar zemi apbērts jumts. Jumtā ir divi nelieli logi, kas zemnīcā rada puskrēslu. Kāpnes ir ieraktas grāvja cietajā mālā, un grāvja dibenā sakrājies ūdens savi desmit centimetri. Lai varētu piekļūt guļas vietai, ūdens ir jāizsmeļ.

Ielienu un izstiepjos savā vietā. Mana galva ir iebāzta pašā paspārnē, un pie deguna smaržo stepes māls. Varbūt tāda būs sajūta zārkā, kad tas saskarsies ar kapa zemi. Dēļi ir par retu salikti, un zem muguras jūtu vēsumu. Kaut ārā ir dziļa Kazakhstānas ziema, zemnīcas grāvis ir jāsasilda pašiem ar savu siltumu.

Grāvī ir drēgns un vēss, un agri no rīta lienam ārā. Dienvidus pusē jumts ir nokusis, pat apžuvis, un uz jumta tad arī sēžam un priecājamies par marta sauli.

"Te jau gluži kā Alpos," saka Pēteris Gabrusons. "Šitā pat drīzi iedegsim."

Saulē vizuļodama, skrien ūdens urdziņa kaut kur pa nokalni uz leju, un mēs mēģinām to novirzīt prom no mūsu grāvja. Saule sniegu ēd strauji, un ūdens krājas.

Varam pārredzēt visu nometni. Barakas cita no citas ir atdalītas ar dzeloņdrāšu žogiem, un mazajā būdiņā pie vārtiem dežūrē sargs. Šie sargi ir vietējie kriminālie, kurus nezin kāpēc sauc par pažarniekiem . Ar uguns dzēšanu viņi pavisam nenodarbojas.

Mums apkārt staigāt neatļauj. Brīvi staigā tikai blatniji . Viņi arī piedāvā dažādas maiņas preces, bet viens otrs, mantu atdevis, velti gaida solīto mahorku vai maizi. Grūti ir pierast pie tādas nejēdzības.

No visa apkārt redzamā nāk prātā Latvijas brīvvalstī iecienītā žurnāla Atpūtas foto dokumentārs par Čikāgas lopu kautuvēm. Arī tām bija apkārt sacelti tādi paši aizgaldi, tikai tanīs turēja lopus.

SAŅEMAM pirmās pusdienas - biezu zupu no kapātām bietēm, kāpostu lapām, mazliet prosas un sadzeltējušiem, asakainiem kaltētu zivju gabaliem. Šai lāģera balandai ir riebīgs izskats un nejauka smaka.

"Diez, vai Latvijas cūkas tādu ēstu?" laucinieki prāto.

Tie, kam ir vēl kaut kas no mājām, no zupas atsakās. Tiem, kam nekā nav, ir jāēd. Kāds sargs priecājas, ka zupa esot varen bieza.

Man nepatīk asā lopu biešu garša. Neesmu arī pieradis pie trānainajām zivīm. Un vislielākais pārsteigums ir puskarote smilšu pašā bļodas dibenā.

"Ja būtu zvirgzdi," saka kāds liela auguma puisis, "varētu domāt, ka viņi mūs tur par vistām, kam gremošanai vajadzīgi akmeņi."

LABI, ka dienas ir skaidras. Pēc pusdienām atkal nīkstam saulītē. Uz ziemeļrietumiem no mūsu zemnīcas grāvja ir lielais zonas žogs - tālāk lielie vārti, un aiz tiem zemāk pakalnē Karabasas ciematiņš un stacija. Ciematiņa būdas ir zemas un pēc pavasara atkušņa raibas un noplukušas. Apmetums no pelēkajām samanu sienām ir atlobījies un nokritis.

Visu te ceļ no māliem. Mālus samīca kopā ar salmiem vai aso stepes zāli un izveido blokus - vismaz sešu ķieģeļu izmērā. Tos saulē izkaltē, un samani gatavi. Apkārtnē nav nevienas citas celtnes, kas paceltos pāri šīm samanu būdām kā tikai kāds garš, aprūsējis, nepārtraukti kūpošs skurstens. Saka, ka tā esot pirts kā brīvajiem, tā apcietinātajiem.