Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Pazūd Berģi, un vilciens jau pieņēmis ierasto gaitu. Pa visām vagona spraugām lien aukstums. Cik ilgi pietiks kurināmā?

"Laikam braucam uz ziemeļiem," daži domīgi spriež. Sadomājam uzrakstīt vēstuli. Saplēšam Belamoras paciņu, un uz tās Jēkabs Plucis uzraksta atvadas dzimtenei. Uzrakstām savus vārdus, salokām papīriņu un izbāžam pa durvju spraugu. Jautrais marta vējš to paķer un aiznes tikai sev zināmā virzienā. Nezinam, vai to kāds lasīs, jeb vai tas izbālēs, ieķeries kādā cinī vai krūmā, un izmirks lietū. Varbūt kāda vārna vai stārķis ievīs to savā ligzdā, bet varbūt - un mēs ceram, ka varbūt to izlasīs cilvēks un zinās, kāds vilciens pa šīm sliedēm ir aizgājis.

Gar logu skrien klusie, piesnigušie lauki un sniegā iegrimušās latviešu sētas. Varbūt kādam aiz meža stūra vai birztalītes ir dzimtā vieta un kāds tuvs, mīļš cilvēks viņu tur gaida. To zin tikai pats aiz braucējs un vissmagāk izjūt atvadu brīdi.

Jau Sigulda!

"Muļķi!" Pēteris Gabrusons saka. "Mēs taču te varējām vēstuli izmest."

Tā ir, ka steidzas, bet labot neko vairs nevar.

Arvien īsāks paliek ceļa gabaliņš, kas vēl stiepjas cauri Latvijai.

Pievakarē jau esam Valkā. Ardievu, Latvija! Labvakar, igauņu bāleliņi!

Pa sveš u zemju ceļiem

Iebraucam Igaunijā nelielā stacijā ar nosaukumu VIRU . Stāvam nomalē pie lielām ogļu brikešu kaudzēm un spriežam, ka labi būtu papildināt kurināmā krājumu. Nakts būs auksta. Saņemam savas pirmās vakariņas - kaut kādu biezu maisījumu no kāpostiem, putraimiem un mencu asakām.

Apkalpo kriminālie. Pēc vakariņām viņi atnes divus spaiņus brikešu.

Tad jau galīgi nost saldēt mūs netaisās, bet, ej nu sazini, kur atkal būs brikešu kaudzes. Pēc iespiestajiem burtiem spriežam, ka briketes nāk no Vācijas.

Ziemas vakars satumst ātri, un mūsu vagonā ir melna nakts.

Nezinam, kad sastāvs sāks atkal kustēt. Pēkšņi izdzirdam stiprus belzienus pa vagona sāniem, grīdu un jumtu. Savādie klaudzinātāji iet no vagona uz vagonu.

Ar žilbinošu gaismu atsprāgst durvis. Ieraušas divi sarkanarmieši, un abiem rokās ir lieli āmuri garos kātos. Ar tādiem dzina mietiņus, ja kāds mājlops bija ganībās jāpiesien. Mums pavēl saiet vienā galā.

"Vai tad nost sitīs, vai?" Ješka saka.

Seržants, malā nostājies, sāk mūs skaitīt. Noskaitītajiem liek pāriet uz otru vagona galu un katram ar āmuru uzdod pa muguru. Abi sargi smejas kā par izdevušos joku, bet Ješka pārlec tik ātri, ka viņu netrāpa. Seržants saskaišas, un nākošie saņem pamatīgus belzienus. Kaut Gabrusons taisa labu zaķa lēcienu, ar garkātaino āmuru viņam iezveļ kā nākas. Mums, klibajiem, āmuru neizbēgt.

Kur tādā sādžas krievā var būt tāda nežēlība pret kroplajiem un slimajiem? Vai tā būtu varas izpausme pret tiem, kas nespēj cīnīties pretim?

Vai sieviešu vagonos viņš rīkojas tāpat?

Sarga tuklajā sejā kvēlo naids. Šis sādžas dēls zin tikai to, ko ir dzirdējis - ka esam briesmīga fašistu banda. Ja kāds pateiktu, lai mūs nošauj, sargi šautu un neprasītu kāpēc.

Par sargu izpriecu pažēlojamies savam priekšniekam, izskatīgajam gruzīnam, un ar to apsardzes izklaide beidzas.

Mūsu priekšnieks bieži apstaigā vagonus un apjautājas, kā jūtamies. Vīri domā, ka viņš laikam neesot īsts čekists.

NAKTĪ kustamies tālāk. Aiz loga ir bieza tumsa - pat sniega baltums to nespēj izkliedēt. Vai mūsu apsolītā zeme būs kaut kur ziemeļos? Braucam tieši uz ziemeļiem un tikai no rīta vārēsim spriest, kur īsti esam. Apakšējās nārās ir ļoti auksts, un mēs tanīs salienam ar visām drēbēm. Augšējie ir izmetušies kreklos.

Te nu ir vienlīdzība! Neviens vēl mums nav piedāvājis pat mirklīti pabūt augšā siltumā; tikai pa dienu, kad kāds lauku papus labsajūtā krāc, uzrāpjos uz augšējās nāras, lai paskatītos caur logu.

Maizi saņemam Pleskavā. Šeit skatu aizsedz garš akmeņogļu vilciens, un sardze aicina stiprākos iet ogles zagt. Pašiem vien būšot. Vīri atnes pamatīgus ogļu gabalus. Būs atkal silti. Nospriežam, ka labs ir mūsu priekšnieks. Kaut tikai arvien būtu pieejamas ogles.

Ļoti bieži stāvam dienās un braucam naktīs. Vairākās pieturas vietās saņemam siltu ēdienu un spaini ūdens. Ziema, liekas, pieņemas bardzībā, un mūsu vagona griesti sāk pārklāties ar baltu sarmu. Garām aizskrien stacija ar neparastu nosaukumu DNO - dibens! Neliekas, ka tas varētu būtu pilns vietas nosaukums.

"Laikam jau pamazām ejam dibenā," kāds saka.

Vecie karotāji stāsta, ka kaut kur te bijusi fronte. Vieta ir nepatīkami vientuļa - visur krūmi un tukšums. Varbūt arī daļa no vietas nosaukuma ir pazudusi karā.

"Vai nu karā visi apšauti, vai aizmukuši uz Baltiju?" kāds bijušais frontinieks saka.

IR jau nakts, kad apstājamies Staraja Rusā. Mūsu vagons ir tieši pretī lielajam ūdens krānam, no kura dzirdina lokomotīves. Pavāri steidz paņemt ūdeni no šī paša krāna. Reizēm strūkla ir tik spēcīga, ka tikai pratējs var piepildīt spaini. Paēduši vakariņas, apgulstamies, bet vilciens stāv uz vietas. Daudzi gari vilcienu sastāvi nospiež mūs malā. Esam laikam pārāk nenozīmīga krava, lai mums padotu ceļu. Kad atkal kustamies, slīd garām bezgalīgi, krūmiem aizauguši sniega lauki. Nav nevienas dzīvības. Vai tiešām šī zeme tik tukša?

Vietām ir redzamas veselas bērzu birzis, kara izkapts nopļautas, un virs sniega rēgojas baltie stumbri kā zemē sasprausti kauli. Vietām redzamas kādas iebrauktas ceļa sliedes, bet nav redzams, uz kurieni tās ved. Rodas tāds iespaids, ka šo zemi tikai irbe kašā un cīrulis mēslo. Te nav pat kolhozu drupu.

Pie kāda maza ceļa, ko krusto dzelzceļa līnija, ieraugām savādu braucēju. Ragavās ir iejūgts kaut kāds brūns, garspalvains radījums - ne īsti govs, ne teļš.

"Tā jau tad būs tā krievu brīnumgovs ar pieciem pupiem," kāds smiedamies saka. Pa piekto pupu tekot terpentīns no skujām, ar ko lopiņu barojot. Tādu slaucot un lietojot zirga vietā.

Ragavās ir iekrauta laba nasta sacirstu žagaru, un šo radījumu pie galvas tur otrs tikpat noslēpumains radījums. Pēc pelēkajām skrandām nav nosakāms, vai tas ir zēns vai sieviete - laikam sieviete, jo galva ir ietīta pelēkā lakatā. Kas zin, vai tā ir kāda laimīga kolhozniece, komjauniete, vai varbūt jauns pionieris. Latviešu laucinieki spriež, ka taisnība vien būšot, ka Krievijā ar govīm arot un braucot. Kāds ieminas, ka viņa kaimiņš Ulmaņa laikos arī esot ar sugas bulli braukājis.

"Te nu ir tas varenais bullis," smejas Ješka Plucis. "Vai nav labi tādam krievu arājam? Var art un pienu padzerties."

Nekā jau te nebijis, kad fronte stāvējusi - tikai meži, krūmi un purvi, un pa retam kāda sādža ar sievām un večukiem, kas nebijuši ierauti karā vai partizānos. Atkāpjoties vācieši visu nodedzinājuši, bet, jādomā, ka visnespējīgākie un arī sīkstākie palikuši uz vietas.

VAI tad Latvijā ir mazums šādu laimīgo Krievijas kolhoznieku , kuri nemaz nedomā atgriezties uz savām dzimtajām sādžām. Mūsu nelaime - mēs atrodamies blakus šādai lupatu zemei. Tie, kas ieraudzījuši mūsu pārticību, vairs no Latvijas ar koku nav izdzenami. Šos lupatlašus salaiž mūsu iekoptajās mājās, un mūs pašus izdzen svešumā. Tā jau viņu politika - laupīt, kamēr ir ko laupīt, pēc tam mācīt, kā celt jaunu pasauli.

Mēs, tukšinieki, sākam izjust paikas vērtību. Nekā lieka ko piekost nav; tāpēc, uzbēruši cukuru uz pusjēlajām maizes šķēlēm, esam tās sākuši cept uz krāsniņas un priecājamies, cik maize ir garšīga pēc tāda karstuma. Zudis ir pat rūgtums. Nezinu, kam ienācis prātā šo mūsu cepumu nosaukt par SS maizīti . Ēdam un vēlamies, kaut būtu vairāk, bet tad jau atkal pietrūktu cukura. Vienu ēdamkaroti jau tikai dod.