Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Pie mums ir kāds Krievijas latvietis, bet neuzzinam, kāpēc atvests uz Latviju. Sodīts ar slēgtu cietumu un jau no '38. gada sēdējis Butirkos. Līmējis aploksnes. Cietums tur neesot tāda mēslu bedre kā te. Koridoros esot tepiķi, un sargi staigājot kā runči ar nedzirdamiem soļiem. Vēlāk viņu aizved - laikam atpakaļ uz Maskavu, bet mēs paliekam savā ķurķī .

MAN jau ir otrā ziema šinīs sienās. Laikam esmu te palicis vienīgais no mūsu organizācijas. Notiesātie, kas iegriežas kamerā, tikpat ātri aizbrauc. Bieži mums sola baltos lāčus, bet nekur nesūta. Dzīve te ir kā kādā sasmakušā mārkā - celšanās, rīta paraška , ierindas skaitīšana un garā diena ar pusstundas pastaigu pagalma aizgaldos.

Vienīgās pārmaiņas ienes pienesumi. No pienesumiem zīlējam, vai mājās viss pa vecam. Zogam avīzes no modrajiem sargiem; priecājamies par guvumu un ceram izlasīt ko jaunu; tad mēģinām minēt, cik tālu vēl brīvība. Neko tādu nesola, bet vienmēr cerību pilnas ir cietuma baumas, ko saņemam caur cietuma feļetonu .

Mēs abi ar Pēteri Gabrusonu norunājam prasīt pašam cietuma priekšniekam Juhno, kad tiksim prom. Pierakstījušies ar personīgu jautājumu, gaidām izsaukumu.

Kādu dienu sargs mūs abus ved uz administrācijas korpusu.

Ieved lielā telpā, kurā ir garš galds un milzīgs rakstāmgalds. Garajam galdam apkārt ir salikti krēsli ar augstām atzveltnēm, un pie rakstāmgalda sēž neliela auguma vīrs - tas pats, kas pārtrauca mūsu bada streiku.

Toreiz nezināju, ka priekšnieks ir mūsu nodevēja Juhno brālis, un ka priekšnieku kādreiz Daugavpilī par pagrīdes darbību bijis apcietinājis Pēteris Gabrusons. Arī Pēteri toreiz nepazinu, bet streiku uzvarējām, pateicoties priekšniekam un beztiesīgo vienotības garam.

Kabineta mēbeles te ir īsta sarkankoka. Senāk cietuma darbnīcās tādas taisītas un cietuma priekšniekam bijis lepnākais kabinets. Mums liek apsēsties uz pavisam nodriskātiem krēsliem.

Par ko mēs gribot sūdzēties?

Sakām, ka sūdzību nav - ir tikai dzīves apnikums, un gribam, lai ātrāk mūs kaut kur sūta.

"Vai nu tā jāsteidzas?" saka priekšnieks. "Mēs jau arī nemaz jūs negribam turēt. Tikai nevaram atrast vietu, kur invalīdus pretī ņem."

Jā, abiem brāļiem Juhno ir liela līdzība, tikai šim vajag būt vecākajam. Abiem ir tumši mati, bet šim ir sākuši sirmot. Priekšnieks, šķiet, ir mierīgāks, un viņam acis nav tik tēraudcietas kā mūsu nodevējam. Nezin, vai priekšnieks arī būtu nodevis draugus? Jādomā, jo pat mūsu filozofs un dzejnieks Rainis saka, ka ideja nepazīst žēluma.

Gatavojot mums speciālu lāģeri, priekšnieks Juhno stāsta, un, kad būšot gatavs, mēs varēšot braukt.

"Tikai nekāds kūrorts tur nebūs," viņš brīdina. Vai citādu sūdzību neesot?

Par ko citu lai sūdzētos? Dzīve ir palikusi ērtāka, un ar kūkām jau nebaros nekur.

Tā beidzas mūsu vizīte ar tukšu solījumu. Es izeju gaitenī, bet Pēteri priekšnieks vēl brīdi aiztur. Ko viņš no Pētera grib? Tā viņi rīkojas, ja no stukača cer dabūt informāciju. Bet ticu, ka Pēteris Gabrusons, kam svārkos esam saskaitījuši piecus ložu caurumus, nav spiegs.

Pēc laiciņa abi ejam atpakaļ uz kameru.

"Toreiz apcietinājāt mani," priekšnieks Juhno esot atcerējies Daugavpils laikus, "tagad sēžat pats." Bet lai nebaidoties no atriebības. Personīga naida neesot - tikai citi laiki.

Ievēroju, ka priekšnieks, ar Pēteri runādams, ir lietojis daudzskaitļa Jūs - pieklājības formu, ko neesmu dzirdējis visu apcietinājuma laiku.

Ka priekšniekam neesot personīga naida, Pēteris arī pastāsta kamerā, bet visi grib zināt par jauno lāģeri, un katrs min, ko tādā lāģerī varētu darīt.

Kāpēc tur vajadzētu kaut ko darīt? Vai tā nebūtu īstā vieta, kur slaistīties? Es par darbu nebēdāju. Darbu atrastu pat mironim, ja tikai mironi varētu uzmodināt. Vai tad nezinam, ko stāsta par lāģeriem? Mūsu cietuma dzīve esot kūrorts, bet visi jau arī kūrortā nevar dzīvot. Pat lopi nemīl aizgaldus, bet mēs aizgaldā esam jau veselu gadu.

PIENĀKUŠAS īsas novembra dienas, un kapu liepas ir kailas. Tumšajos vakaros ir viegli nosūtīt pastu. No izārdītas zeķes esam savijuši garu auklu un varam uzturēt sakarus ar tuvējām kamerām. Augšējā kamera mums nolaiž auklā iekārtu pastu, un mēs to nolaižam apakšējai.

Arī ar blakus kamerām sazinamies. Kaimiņi caur loga restēm izbāž slotas kātu, un mūsu pastnieks, roku caur restēm izbāzis, slotas kātam uzmet auklā piesietu maisiņu, un kaimiņi to ievelk atpakaļ savā kamerā. Lai sargi neko neredzētu, vīri sūtīšanas laikā sastājas ap durvju actiņu. Reizēm gan sargs, kaut ko pamanījis, sāk lamāties, bet ar pastu nekad neiekrītam.

Reiz tomēr notiek nelaime. Apakšējai kamerai ir noņemti pienesumi, un mēs kādu vakaru viņiem laižam lejā savus liekos maizes krājumus. Smagā kule notrūkst un nokrīt pagalmā.

Labi, ka dežūrē onkulītis . Viņam iestāstām, ka piesējām produktus pie restēm, lai kamerā nebojātos, bet maisiņš ir notrūcis un nokritis. Var jau būt, ka kāds to ir atradis, bet ceram to vēl atgūt. Onkulītis apsolās paskatīties un pēc laiciņa atnes mūsu sūtījumu.

Onkulītis reizēm pastāsta, ka arī senāk te sēdējuši politiskie.

Bijis ap divdesmit cilvēku. Vienmēr taisījuši tračus un streikus. Mēs jau esot tīrie jēriņi.

CIETUMĀ ir pienākuši mani otrie Ziemassvētki un Jaungads. Eglīti nededzinājam un laimes nevēlējam, bet visi ceram uz pārmaiņām '49. gadā.

Ar katru dienu janvāra aukstā saule kļūst gaišāka, un sākam gaidīt pavasari. Vīri, izgudrojuši kā ar domino kauliņiem spēlēt acīti, spēlē uz sērkociņiem. Visvaldis Kalve, mans tuvākais draugs, ir sakrājis pus-spilvendrānu sērkociņu un spēlē tā iekarst, ka sāk bankot ar veselām kastītēm. Kad spilvendrāna tukša, viņš ir sašutis.

"Nezaudē vēso prātu," es saku. "Pie spēlēm tas vajadzīgs." Kamerā naudas nav. Uz savām paša biksēm neviens nemēģina spēlēt, un kāršu spēles drīz izbeidzas. Jāmeklē cita izklaide.

Ar lasāmo arī ir trūcīgi. Kaut gan ir atļauts saņemt grāmatas no cietuma bibliotekas, biblioteka ir tukša. Izvāktas ir visas vecās un aizliegtās grāmatas, un jaunas nav iegādātas vietā.

Spirituālistu grupiņa groza tasīti un priecājas par iegūtajām ziņām no mirušo pasaules. Mirušo gari stāstot nākotnes gudrības. Parasti ir trīs tasītes griezēji un sildītāji. Visi sēž, pirkstus turēdami virs apgāztās tasītes, kam malā ir iezīmēts punkts. Tasīte ir nolikta aplī, un gar apļa malu sarakstīts alfabēts. Rokas pagurst, un pirksti, pieskardamies tasītei, to lēni slidina.

Es arī mēģinu, un tasīte slīd, un es stāstu niekus. Kad kāds prasa, ar kura garu mēs sarunājamies, kāds cits atbild, ka ar kādu Lapiņu, kas kritis pie Auces. Tikai vēlāk, kad tasīšu drudzis ir pārgājis, atzīstos, ka tasīti bīdīju pats.

Laikam cilvēkam grūtos brīžos ir jāmeklē atbalsts - kaut vai no mirušo pasaules, bet arī mirušos izjautāt apnīk, ja tie stāsta to pašu, ko dzīvie jau zin.

KAMERĀ ieved vairs reto notiesāto, un pēc pāris nedēļām aizved. Tikai mūsu invalīdu kopa vēl turas. Klīst baumas, ka drīz mūs sūtīšot uz jauno lāģeri. Tas būšot tālajā Kazakhstānā.

"Tomēr labāk kā ziemeļu taigā vai tundrā," visi vienbalsīgi piekrīt.

Kazakhstānas stepes vasarā esot siltas - pat karstas. Tur varēšot kaut ko izaudzēt.

Mēģinu atcerēties, ko kādreiz skolā mācījos. Zinu, ka Kazakhstāna ir izrakteņiem bagāta, ka tur dzīvo klejojoši lopkopji, ka klimats ir kontinentāls. Bet ej nu zini, kur mūs grib sūtīt un kādi darbi mūs gaida. Viens ir skaidrs - bez darba neturēs ne vecos, ne vājos.