Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

No dzirdētā mums pierimst ilgas pēc lāģeru brīvības un svaigā gaisa.

CIETUMĀ nomāc bezdarbība. Mūsu kameras logi ir uz cietuma darba zonas pusi, aiz kuras paceļas lielās Matīsa kapu liepas. Mēs redzam, cik tās zaļas un kā sāk nosirmot ziedos, bet nejūtam bišu sanoņu un medaino ziedu smaržu. Sirds ilgās lūst pēc mājām, kur atkal zied liepas.

Skatāmies, kā darba zonā vīri naglo kastes un brīnāmies, ar kādu ātrumu viņi strādā. Sevišķi izceļas kāds vienrocis. Naglu un āmuru viņš tur vienā un tai pašā rokā un strādā ar burvju mākslinieka veiklību. Pāris sitieni, un nagla pazūd dēlī.

"Droši vien grib palikt Latvijā pēc iespējas ilgāk," kāds ieminas.

"Priekšniecība slaistus izsūta pirmos."

Mūsu kamerā ierodas divi amatnieki. Vai neesot kaut kas labojams?

Viņi apskata redeļainās lāvas. Kas te var lūzt? Vienīgās mēbeles ir rupjās nāras un smagie galdi ar dažiem tikpat smagiem soliem.

Īsajā pārbaudes laikā notiek maza tirdzniecība. Valūtas vietu aizpilda melnā, pusjēlā paika . Amatnieki ir atnesuši nelielus koka nazīšus, ar kuriem var sagriezt un apsmērēt cietuma maizi. Nazīšus izpērk ātri, un pārdevēji solās atnest atkal. Šie nazīši kratīšanā nav jāslēpj.

PĀRMAIŅAS ir notikušas arī ar mūsu apsardzi. Sargs ar kažokvesti ir pazudis. Esot notiesāts par vēstuļu lietu. It kā par simt rubļiem aiznesis un atnesis ziņas no piederīgiem, un it kā kāds latvietis, lai pats paliktu neizsūtīts, uzraugu nodevis.

Uzraugs notiesāts uz desmit gadiem, un viņa vietā ir atradies cits - ar čekista cepuri galvā. Vīri spriež, ka tas esot cietuma māceklis.

"Jaunais izskatās gluži pēc letiņa," domā Visvaldis.

Liekas, mēs vēl atšķiramies no krieviem - tikai neviens īsti nevar pateikt ar ko. Iedami uz pastaigu, vienmēr nicīgi smejamies par jaunā uzrauga čekista cepuri un saukājam viņu par rudzpuķīti . Viņš klusē, it kā latviski nesaprastu.

"Latviešu puikam šīs krāsas nepiestāv," reiz sarga klātbūtnē saka Visvaldis. Drīz zilā cepure pazūd, un sargs nēsā armijas laiviņu.

"Skaidrs, ka ir letiņš," visi spriež. "Vai tad mazums ir tādu jaunāko leģionāru, kas pēc filtrācijas ir iesaistīti apsardzē Sarkandaugavā?"

Vēlāk mūsu jaunais sargs strādā vienā maiņā ar onkulīti un reiz uz mūsu zobgalībām pasaka: "Beidziet apcelt!"

Nu zinam, ka ir viena latviešu maiņa - mums labvēlīga. Cietuma telegrāfs paliek nevajadzīgs.

"Ko jūs tur klapējaties?" jaunais sargs saka. "Ja vajag satikt kādu, pasakiet."

Tik pārdroša rīcība mūs pārsteidz; tāpēc izmēģinām aizsūtīt uz blakus kameru pāris maizes paikas , kurās paslēpjam zīmītes. Adresētie ziņo, ka maizi saņēmuši kopā ar pastu. Ziņas sākam pārsūtīt ar paiku, un arī atejā pasta slēpšana atkrīt.

Līdz ar baltā lāča nāvi režīms, liekas, ir mainījies. Varbūt tas tāpēc, ka cietumā pārsvarā paliek kriminālie. Notiesātos politiskos, kas ir fiziski veseli, ātri aizved - tikai invalīdus atstāj. Mežaparka lāģerī esot daudz tādu kā mēs, bet mūsu lielā soda dēļ tur mums netikt.

Klīst baumas, ka kaut kur Padomijā organizējot lāģeri invalīdiem. Sākam minēt, kur tas varētu būt un kā tur varētu izskatīsies. Daudzi spriež, ko tādā lāģerī varētu darīt.

Savāda latviešiem ir tā mūžīgā strādāt griba, bet varbūt tas tā ir tikai cietumā, kur slaistu ir mazāk kā citur.

AIZBRAUC kāds jauns leģionārs Vilis. Īsā laikā bijām sadraudzējušies. Viņš no mazgātavas ir paņēmis manas jaunās, siltās apakšbikses un savu veco veļu, ko visi labi pazīstam, atstājis vietā. Ir dusmas. Biju jau viņam iedevis siltu, manas mātes adītu zeķu pāri. Vēlāk rūgtums pāriet. Varbūt, ja tikai zagļi pa ceļam neatņems, viņam ziemeļos bikšu vajadzēs vairāk kā man.

Ārā ir vasara. Vienīgi atvērtais logs naktīs mazina kameras smacīgo karstumu. Visgrūtāk šeit ir pavasaros un rudeņos, kad daba pārdzīvo gada maiņu, bet cietuma sienās nemainās nekas. Laucinieki, pulciņos salasījušies, spriež par nepadarītajiem darbiem un mocās neziņā, kādas izskatās mājas.

Kriminālie ir aizdedzinājuši kādu apakšstāva kameru. Cietums ir dūmu pilns, un viens otrs sāk bažīties par iespējamu sadegšanu. Ja deg apakšstāvs, tad vienīgais glābiņš ir bēniņu pāreja uz otru korpusu. Vai kāds centīsies mūs glābt? Gaitenī kliedz un lamājas, bet pamazām troksnis aprimst un arī dūmu paliek mazāk.

Vainīgie ir aizvesti, un uguns apdzēsta. Zaudējums mazs.

Aizdedzināts kāds cietuma matracis - tāpēc tik kodīgi dūmi.

PĀRMAIŅAS, kas maijā sākušās, turpinās. Katru pusdienu saņemam latviešiem ierasto miežu biezputru - reizēm arī kviešu. Senāk tik šķidru vārījumu par biezputru nesauca. Māte tādu sauca par pabiezputru, kuru ēdām ar novārītām speķa šķēlēm. Mūsu pabiezputra ir pelēka un prasās pēc karotes lauku sviesta, ko tikai retais var atļauties. Jāpierod vien ir pie šīs pelēkās vārnas. No ēstgribas neviens nav atradināms.

Mūsu cietuma dzīvē '48. gads ienes necerētu pārmaiņu ne tikai ar biezputru. Saņemam arī vatētu matraci, palagu un pavisam jaunu kokvilnas segu. To visu mums izsniedz uz rudens pusi. Cik brīnišķīga sajūta gulēt pirmo nakti tādā gultā! Un var pat izģērbties! To izjūt katrs, kas vairāk kā gadu ir valstījies uz kailām nārām vai vārtījies uz asfalta klona.

"Nu jau izskatās, ka dzīvosim kā sanatorijā. Nemaz negribēsies šo kūrortu atstāt," daži smejas, un katrs cenšas savu guļamo no apkārtējās netīrības paglābt. Pēc pāris mēnešiem viss paliek tikpat pelēks kā telpa, kurā esam sabāzti. Arī palagi no cietuma mazgātavas atnāk pelēki ar šķebinošu smaku.

Stāvēdams pie restotā loga, ievēroju, ka kapu liepu zaļums sāk zaudēt košumu. Vai tiešām šajos mūros būs aizgājusi vasara? Nevaru iedomāties sevi divdesmit piecus gadus ieslodzījumā.

GRŪTI atrast tematu, kas starp notiesātajiem jau nebūtu izrunāts un apspriests. Vīri zīlē cits citam sapņus vai kāds pat palaiž baumas par brīvību. Jaunie ceļ sapņu pilis; vecie atzīst, ka neviens savas ieceres nav piepildījis. Tas viss mainās, kad kamerā ienesas vīrs uz kruķiem - sagriezts kā propelleris. Viņš ir bāls un izģindis, ar vienu kāju pierautu pie sēžamvietas. Var teikt - viņš pieder pie tiem, kam visa manta mugurā un bagātība vēderā. Arī viņa izruna ir savāda - ' f ' vietā viņš lieto ' p ' un nemīkstina ' k '.

Pēteris Gabrusons ir ģērbies pelēkās vadmalas biksēs un angļu bostona žaketē. Esot bijis Kurzemes mežos, smagi ievainots, ārstēts cietuma slimnīcā un turpat arī notiesāts uz divdesmit pieciem. Viņš esot slavenais sakarnieks Līzīte.

Vīri, sasēduši viņam apkārt, klausās viņa stāstos - kā pārģērbies par sievieti; kā devies izlūka gaitās; kā beigušies dažādie pasākumi. Viņa vecumu ir grūti noteikt. Bārda viņam ir kā skolas puikam; seja smalka; balss kā zēnam pirms balss lūzuma. Augums ir sīks un rokas mazas ar slaidiem pirkstiem. Nav brīnums, ka starp kuršu sievām reiz Pēterim nācies sieviešu noslēpumos klausīties. Pat krievi viņu reiz noturējuši par lauku jaunkundzi.

Viņa uzdevums bijis pārvest raidītāju. Braucot pa mežu, iestidzis un nekādi ratus dabūt uz ceļa. Zirgs jau arī bijis tikai tāds pēckara kleperis, un, kamēr šis tā mocījies, piebraukusi mašīna ar sarkanarmiešiem. Tie bijuši jaunkundzei ļoti izpalīdzīgi. Ratus ar visu raidītāju izcēluši uz ceļa. Pēc tam gan jaunais leitnants sācis grābstīties.