Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Domāju," saka Pēteris, "zem brunčiem Parabellums , un šie tikai pieci. Ja gāzīs gar zemi, pirmo nolikšu leitnantu. Zaldāti apjuks, un kaut kā jau galā tikšu."

"Pēter, palej vēl kaut ko!" vīri arvien viņu uzvedina.

Un Pēteris stāsta. Kas grib, lai tic - kas negrib, lai netic. Nav jau neviena šo notikumu liecinieka, un arī pats Pēteris nezin, vai no pēdējās kaujas kāds vēl ir palicis dzīvs. Pats bijis ievainots un nolēmis dzīvs nepadoties.

"Bet liktenis bija lēmis citādi," viņš saka. "Lode bija trāpījusi plecu, mainījusi virzienu cauri zodam, mēlei un vaigam, un, pirms paguvu nošauties, biju zaudējis samaņu."

Pēteris pamodies cietumā, kur viņu ārstējuši čekisti, cerēdami vēl kaut ko uzzināt par Kurzemes mežiem.

"Bez šaubām," saka Pēteris, "viņi mani būtu nošāvuši, bet nāves soda atcelšana tam pārvilka strīpu."

PĒTERIS stāsta, kā ieņēmuši Pāvilostu un kā organizējuši pēdējo braucienu uz Zviedriju. Vīri vēl palikuši mežā, un viņš pats čekas kapteiņa vai majora uniformā braukājis Opelī un armijai pašā degungalā pievākuši Piltenes pasta nodaļā zemnieku nodevu rubļus.

Viņš arī stāsta par partizāņu sapulcēm, kur bijuši ieradušies rietumu aģenti. Daži pat jau dalījuši posteņus nākotnes Latvijā.

Viņš, liekas, savu karjeru ir sācis agri. Jau Ulmaņa pēdējos gados bijis Jēkabpilī un Daugavpilī politpārvaldes aģents. Reiz pat apcietinājis mūsu cietuma priekšnieku Juhno par pagrīdes darbību un proklamāciju izplatīšanu.

Juhno? Tātad Raimonda Lullas draugs Juhno, mūsu nodevējs, un cietuma priekšnieks ir radi. Maza pasaule!

Dzimis Liepājā, Pēteris daudz zin stāstīt par zvejnieku dzīvi.

Nezinu, vai visu stāstīto viņš pats ir piedzīvojis, vai daļu atceras no citu stāstiem. Viņa piedzīvojumi reizēm šķiet tik fantastiski, ka, liekas, tos varētu uzņemt piedzīvojumu filmā.

Pat partizāņu rindām raujoties un čekistu spēkam augot, mežinieki krievu lācim reizēm spējuši sāpīgi iekost. Čekas savākti salašņas, kandžu nodzērušies, mēģinājuši gūstīt un šaut partizānus.

ARĪ manā pusē bija tādi. Viņi labi zināja, kurās mājās dabūjama kandža vai stiprs cukurbiešu alus. Vajadzēja tikai aiziet ļaudis patramdīt, un varēja dzert uz nebēdu. Reizēm šie varoņi pat staigāja gar mežmalu un šāva, kur gadījās. Arī mazais Ķirvelītis ar garu krievu šauteni uz pleca bija viņu rindās. Ziemā, kur viņš gājis, sniegā no šautenes laidnes bijusi ievilkta sliede.

Čeka tādus bija savākusi pa visu Latviju.

Kurzemē gan šādiem vīriem negājis viegli. Tur meži lieli un partizāņu daudz. Kāds no Kuldīgas puses stāsta, kā čigāni iesaistīti mežu tīrītājos. Jaunā vara ierosinājusi aizvietot vārdu čigāns ar vārdu jaunlatvietis , bet pēc pirmās tīrīšanas akcijas čigāni padzīti.

Čigāni aizlaidušies uz Kuldīgu, un, kad čekists viņus lamājis par gļēvulību, kāds čigāns, rādīdams uz pašu čekistu, teicis: "Bet, biedra cienīts kungs, kur ir tava paša cepure?"

Ar to beidzies savervēto jaunlatviešu karš pret partizāniem.

PĒTERIS stāsta, ka reiz partizāni kādam izpildkomitejas priekšsēdētājam abiem ar sekretāru pavēlējuši apēst zemnieku saistību rakstus par uzliktajām nodevām. Bieži arī pēruši līdzskrējējus, komjauniešus un nodevējus, un reiz nogriezuši kādai komjaunietei viņas skaistos matus. Šad un tad pavēlējuši meža tīrītājiem citam citu nopērt un reiz kādam priekšsēdētājam sakasījuši ar rīvi sēžamvietu un ierīvējuši sāli.

"Tikai nost nevienu nešāvām, lai kāds salašņa," saka Pēteris.

"Vai mazums ir apšauto?"

Pēteris pats ir sašauts pamatīgi. Ir brīnums, kā viņš visu to pārdzīvojis. Kamēr mēle sadzijusi, ilgi esot barots ar sulu. Kājas ciska bijusi pārgriezta kā ar nazi. Laimīgi tikai, ka kauls palicis neskarts. No briesmīgās rētas kāja esot savilkta kā vardei un velti to mēģināt izstiept. Vajagot taisīt operāciju, bet cietumā skaistuma operācijas netaisot.

Viņa angļu žaketē esam saskaitījuši piecus ložu caurumus. "Cūkas laime tam puikam," saka mūsu vecākais vīrs Irlavas pagasta aizsargs Gūtmanis.

KAMERĀ ir vēl otrs īpatnis - Vijums. Viņš nākot no Vidzemes un bijis pagasta vecākais. Vijums ir drūms un nerunīgs, bet, ja kādu sarunu uzsāk, tad tā ir pilna žēlabu par zaudēto mantu. Viņš ir neapmierināts ar pienesumiem un nebeidz lādēt mājiniekus.

"Neprašas! īstie neprašas!" viņš arvien izgrūž caur zobiem.

Viņš vai nu staigā pa kameru, vai sēž uz savām mantām. Reiz vīri saka, ka esot iemetis sabojātu speķa gabalu paraškā . Kamerā ir daudzi, kas speķi var nogaršot tikai, ja mūsu savstarpējā apgāde var atļauties viņiem piešķirt pa šķēlītei.

Vecākie pārrunā Vijuma rīcību, bet jaunie izlemj viņu saukt pie kārtības ievērošanas. Kamera nav ne viņa pagasts, ne saimniecība. Pēc brokastīm sasaucam sapulci.

"Ar savu mantu varu darīt, ko gribu, un nabagiem lai palīdz, kas vēlas," viņš atbild uz mūsu aizrādījumiem.

Ir savādi klausīties tādā likteņa biedrā. Ir pat nejauki būt ar tādu vienā kamerā. Ja ar pārrunām šis cilvēks nav pārliecināms, nolemjam ar viņu nerunāt nemaz. Jau ap pusdienas laiku boikots sāk iedarboties. Visi, ko viņš uzrunā, novēršas. Tā tas turpinās visu nedēļu, un vienu dienu Vijums, nostājies kameras vidū, lūdz piedošanu.

PIENĀCIS rudens, un savās pastaigās vēršamies zilgmē. Mēs gribam redzēt un dzirdēt aizejošās dzērves. Jau kapu liepas ir sākušas dzeltēt, un mūsos salijušas ilgas pēc rudenīgajiem mežiem, kur zem kājām čaukst zeltainais lapu paklājs. Visapkārt klusums - tikai reizēm ir dzirdama zīlīte vai dzeņa āmurs... Ai, kā tur gribētos pabūt vēl reiz! Ir tik smagi, riešas asaras acīs.

Lauku vīri spriež par rudens darbiem. Katrs stāsta, kā sagaidītas un pavadītas apkūlības. Kuļmašīnu meistars no Liepājas puses stāsta par trakajām sievām un meitām, kas kulšanas talkās viņu lenkušas.

"Ak, tās saldās naktis svaigi izkultajos salmos!" viņš nopūšas. Viņš strādājis Liepājā kādā mehāniskajā darbnīcā. Reiz griezis vaļā benzīna mucu; tā uzsprāgusi, un viņam sadragāti abi ceļi. Tagad kājas ceļos nelokās. Nesaprotu, kā viņš ir izbridis Kurzemes dziļos sniegus.

KAMERĀ vienmēr kaut kas notiek. Interesants vīrs ir daiļkrāsotājs Heinriks Miķelsons. Viņš daudz stāsta par savu darbu un aroda noslēpumiem un ir jautrs puisis, bet liels gulētājs. Miegs tik dziļš, ka nejūt, ja mēs viņam mutē bāžam konfektes vai piesienam zābaku pie mazā pirkstiņa un uzliekam uz krūtīm. Pamodies viņš met prom zābaku un lec pats līdz.

Kaut gan dienās gulēšana aizliegta, gulētāji pamanās aizslīdēt aiz sēdošo mugurām un pasnaust. Ja kādam lielam gulētājam ielej bikšu kabatā silto tējas ūdeni, viņš pamodies nesaprot, kāpēc bikses slapjas. Nekad tā neesot gadījies, bet pārējie smejas par saldo gulēšanu. Vēlāk tādi gulētāji iemanās pasargāties - satinas segās.

Kādreiz, lai izmērcētu gulētājus, uztaisa karuseli . Alumīnija bļodiņai apsien aukliņu ar trīs brīviem galiem. Pie gulētāja uzstāda ķebli, un pie ķebļa piesien divus galus, un tiem, bļodiņu griežot, pievij trešo. Bļodiņā ielej ūdeni, un ļauj tai griezties atpakaļ, līdz trešais gals atvijas un saturs uzgāžas gulētājam. Cits pamodies brīnās. Cits lamādamies triec bļodiņu pret grīdu. Vēlāk, kas mēģina pagulēt, paslēpj galvu segā.

Kāds zvejnieks no Durbes stāsta, ka pazīstot zivju tirgotāju resno Ķezberi. Kad līgumu slēgšanas laikā braucis uz Usmas staciju pakaļ Ķezberim, lai laivā būtu līdzsvars, laivas galā sakrāvis akmeņus. Smejamies visi.