Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Visapkārt ir tukšums. Smacē drūmā šķiršanās sāpe. Sev stāstu, ka tādu reižu būs par daudz, lai par tām visām skumtu. Ir jāmācās dzīvot mirklim, nežēloties un aizmirst, bet kā to var, ja mirkli tā sāp! Lejas stāvā dzied, un mēs klausāmies tik bieži dziedātajās dziesmās. Smeldz atmiņas, un sāpe pieņemas.

NĀKOŠAJĀ dienā pie cietuma sētas ir piedzīts garš sarkanu vagonu sastāvs. Smagi elš rietumu sabiedroto dāvātā lokomotīve - domāta kara laika lietošanai. Tagad tā aizvedīs tautas brīvības cīnītājus. Pāri sastāvam slejas no Latvijas priežu dēļiem celtas sargu būdas - arī nolemtas ziemeļiem.

Pēc pusdienām cauri dēļu režģim redzam vīrus, suņu un sargu ielenktus, dodamies uz vārtu pusi. Ir sākusies ielādēšana. Cerēdams ieraudzīt atstāto paziņu sejas, viens otrs vēl pamet skatu uz mūsu restotajiem logiem, bet mūs aizsedz šķības koka redeles, caur kurām no augšas spēj iemest staru tikai kāda reta zvaigznīte. Korpuss paliek klusāks un klusāks, līdz apklust pavisam.

Ir pienācis vakariņu laiks. Pārmīdami domas par aizbraucējiem, strebjam savu vakara balandu . Sirds sit kā āmurs - Uz ziemeļiem ... tālajiem ziemeļiem ...

"Mūs, invalīdus, uz ziemeļiem nesūtīs," kāds ieminas.

"Tikai nomiršanai vien tur viņiem nederam," kāds cits piekrīt. "Laikam jau manas meitiņas arī aizved," vecais Jēkabsons nopūšas, "un es tā gribēju nomirt pie saviem bērniem."

IZSTIEPJAMIES katrs uz savas nāras. Savādi ir nesajust tik pierasto blakus gulētāja plecu. Vaļējām acīm guļu un domāju par tiem, kas aizbrauc, un pats par savu pārrauto dzīvi. Aiz loga vibrē īsā vasaras nakts, bet atvadu gaidās lēni stiepjas stundas. Negribas palaist mirkli, kad kā sāpīgas ardievas sāks klaudzēt vagonu riteņi.

"Ilgi nebrauc," kāds saka.

Kā tieši šos vārdus gaidījusi, lokomotīve iestenas un sāk klaudzēt sakabes. Elsām līdzīgās skaņas kļūst garākas un biežākas, un pa atvērto logu dzirdam, ka sastāvs sāk kustēt.

... Tik pa taku blaku, blaku ... it kā ar sevi runādamies, aizklab vilciens.

Visi esam gaidījuši šo brīdi un vēl raugāmies laukā, kaut nekas nav vairāk ne redzams, ne dzirdams.

"Kāda gaiša nakts," kāds ieminas, bet sarga rēciens liek sarauties un atlaisties guļus.

LĪDZI sarkanajiem vagoniem ir aizbraukusi jautrība, bet ilgi skumt cietumnieks nevar. Tāpat ilgai draudzībai nav laika. Citi nāk. Citi aiziet. Šodien te ... Rītu - citur ... Vienmēr citas sejas, bet visiem tie paši likteņi.

Visi stiprie un jaunie ir prom, un kroplie un vecie pamesti kā nederīgi padomju pasaules celšanai, bet sagraut šo iekārtu mēs laikam gan skaitāmies spējīgi. Kāda cita iemesla dēļ mūs turētu cietumā?

Pēc pusdienas mūs pārdzen citā kamerā. Cietuma korpuss ir veidots kā burts T, un mēs esam tā kājā. Lāvas ir pieceltas pie sienas, un kamera ir mazāka un kantaināka kā iepriekšējā. Varbūt, lai lāvas nevarētu atlauzt no sienas, tās ir smagas un labi taisītas.

Pie sienas ir piedzīts biezs leņķa dzelzis ar riņķiem, pie kuriem pieslēdzamas cietumnieku važas. Ir grūti iedomāties, kādi ir izskatījušies senie cietumnieki.

Mūsu bariņam pievieno vēl citu kameru atbiras, un kamerā paredzēto astoņpadsmit vietā esam četrdesmit divi. Ja uz nārām labi saspiežamies, uz grīdas nav jāguļ nevienam.

KAMERĀ atkal ir jaunas sejas. Visvaldim Kalvem ir amputēta kāja, un viņš ir dabūjis atļauju pa dienu sēdēt un pat atlaisties uz nāras. Pie šīs priekšrocības viņam ir palīdzējusi krievu valoda.

Visvaldis ir vidēja auguma, tumšiem matiem un jautrām, zilām acīm. Viņš, liekas, daudz neskumst. Kara laikā esot dienējis leģionā. Pēc okupācijas paņemts Sarkanarmijā. Pie Berlīnes pazaudējis kāju un ārstējies kaut kur Rostovā, un tagad dabūjis piecpadsmit gadu.

"Un te nu esmu!" viņš saka, "notiesāts tāpat kā tēvs un mani abi brāļi."

Esot strādājis piensaimniecībā par revidentu - bijis iemīlējies un mazliet skumstot par zaudēto laimi. Pienesumus sūtot māte, bet mīļākajai jau droši vien cits.

"Tāda gultas mīlestība vien jau bija," viņš saka.

Bet sliktāk esot ar māti. Viņa padzīta no skolotājas darba, un abas ar nepilngadīgo māsu dzīvojot Jelgavā.

Par savām Sarkanarmijas gaitām Visvaldis nerunā, bet tikai par sliktajiem apstākļiem Rostovas slimnīcā. Viņš ir izdarīgs zēns, un mēs abi ātri sadraudzējamies. Sākumā vēl nezinam, ka šī draudzība pastāvēs visu lāģera laiku, līdz pajuks sievietes dēļ.

Varbūt mīlestība tāds joks vien ir - dzineklis, kas uz brīdi sajauc cilvēkiem prātus.

MŪSU kamerā ir kāds vecs, izkaltis vīrs Ivans Svehgeimers atvests no ziemeļu lāģeriem. Meža darbos pazaudējis kāju, viņš staigā ar paša gatavotu protēzi. Lāģeros protēzes neizsniedz.

Svehgeimers sēžot jau no '38. gada un necerot pirms nāves savu soda laiku nosēdēt. Kopš pazaudējis kāju, dzīve palikusi vieglāka.

Jaunībā beidzis Rīgas polittehnikumu un strādājis par inženieri Krievijā. Tēvs iepircis zemi Pleskavas guberņā un abi kopā ar brāli apsaimniekojuši mazu muižiņu. Viņiem pat bijis pašu taisīts tvaika traktors.

Vietējie sādžinieki nebijuši zemes kopēji. Daudzi devušies uz pilsētām peļņā un atgriezušies mājās pliki un nodzērušies, lai ziemu nogulētu uz krāsns blakus savām sievām, viņas vēl iekaustīdami, ka vasarā sagādājušas par maz uztura. Daži nākuši pie tēva strādāt. Kad nopelnīto noēduši, lūguši aizdot uz priekšu, un tā viens otrs jau nākošā gada peļņu bijis pa ziemu noēdis.

Pēc revolūcijas tēvs abi ar brāli - kā jau kulaki - zaudējuši īpašumu un kaut kur Sibīrijā pazuduši arī paši. Ja Svehgeimeru nebūtu čeka apcietinājusi, varbūt savu dzimto pusi viņš vairāk nebūtu redzējis. Kādreiz esot bijis draugos ar ievērojamo Krāslavas Plāteru dzimtu, un čeka kaut kā uzzinājusi, ka viņš zinot, kur apraktas Plāteru vērtslietas.

"Atveda uz Latviju, lai parādu. Aizveda uz Krāslavu un vadāja un tincināja, bet viss tā izmainījies, ka vietu nevarēju atrast," Svehgeimers stāsta, "un tā šie palika bešā, bet man iedeva Latvijas cietuma maizi."

Šis cilvēks ir vesela lāģeru enciklopēdija. Viņš zin, kas lāģeros sagaida katru ieslodzīto. Kara gados no bada un slimībām cilvēki krituši kā mušas. Kriminālie atņēmuši pēdējo maizes kumosu un vēl palīdzējuši izdzīt darbos.

"Mani izglāba valodas zināšanas," Svehgeimers saka.

Viņš pārvaldot vācu un angļu valodas un lāģerī no vecajiem aristokratiem vēl iemācījies franciski. Kādu laiku tulkojis dažādus tehniskus žurnālus un pēc kara tīrījis rūsu no atvestajām vācu rūpnīcu iekārtām.

"Neticu, ka tās ir uzstādītas," viņš saka. "Mūsu inženieriem trūkst zināšanu. Tās droši rūs Jeņisejas krastos."

Viņš stāsta, kā ziemeļu lāģeru priekšniecība reiz Ziemeļjūrā uzspridzinājusi baržu pilnu ar kriminālajiem, tā sauktajiem blatnijiem . Viņu bijis saviesies tik daudz, ka sākuši kaitēt lāģera pašvaldībai. Pēc tam sastādīts akts, ka barža uzbraukusi mīnai.

"Pirmie mirst visi strādīgie," Svehgeimers saka, "kas domā, ka ar darbā izpelnītajām papildus devām atgūs iztērēto enerģiju."

Vislabāk esot, ja varot atrast vai nopirkt blata vietu slimnīcā, virtuvē vai kādā darbnīcā, bet tādu vietu esot maz. Un pašu blatu tikai tie politiskie varot nopirkt, kam saglabājies kaut kas vērtīgs, ar ko iekārdināt priekšniecību.

"Parasti jau visu ceļā atņem zagļi un pārdod apsardzei," Svehgeimers saka, "un baltiešu etapi ir īstās dārgumu krātuves."