Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Jāprot dzīvot," teicis, bet ne vārdu par mūsu sūtījumu.

Lībāns, nedomādams ka atgriezīsimies, laikam jūtas neērti. Uz slimības pamata viņš savā kaktā rīta pārbaudi noguļ, bet sodu neizbēg.

Pirms pusdienām sasaucam kameras tiesu. Lībāns taisnojas, ka mūs pārpratis - domājis, ka paika domāta viņam, bet tiesa nospriež ar slapju, vītnē sagrieztu dvieli uzdot divdesmit pa sēžamvietu - piecpadsmit, ja pats nogulstas uz galda.

Arī svētdienu pavadām vecajā kamerā. Mūsu prātus aizņem Lībāna lieta. Kā viņš varēja nodot savu biedru uzticību? Bet, ja esi nokāpis ellē, varbūt agrāk vai vēlāk pazūd goda prāts.

PIRMDIENAS rītā mūsu bertu piebāž līdz malām. Turpat pie vārtiem salūst aizmugurējais sols. Visi, čupā sakrituši, lamājas par tādu nejēdzību, un, kad kaut kā ir satupušies, tieši pretī Matīsa kapiem, mašīnai zvalstoties, atsprāgst restotās durvis. Viens sargs sēž rokas stiepiena attālumā ar šauteni starp ceļiem; otru aizsedz atvērušās durvis.

Februāra tumsā ietinušās, ceļa malā stāv Matīsa kapu liepas.

Pirmā doma ir bēgt, bet ir kā sapnī - ir jāskrien, bet nevar. Liekas, paiet mūžība, kamēr sargs aizcērt durvis un aizgrūž smago aizbīdni. Abi sargi sāk lamāties. Aizmugures sargs ir aizmirsis, ka tikai mirkli atpakaļ pats bija sastindzis bailēs.

Ilgi spriežam, kāpēc nebēgām. Es zinu - man nav kur bēgt. Ar savu vājo kāju es nevaru karot pie partizāniem mežā, un arī piederīgajiem mana bēgšana varētu atnest nelaimi. Viņus varētu apcietināt uz aizdomu pamata.

Arī stiprie nav pārliecināti, kur brīvībā paliktu un cik ilgi būtu brīvi.

PLOK mūsu protokolu kaudze. Tikai retais vairs mēģina panākt taisnību. Visi domā, ka būtu labāk, ja šī spēle izbeigtos ātrāk. Varbūt caur savu jaunības bezbēdību tik pavirši uzņemam tiesu un jūtamies kā teātra izrādē. Labi vien ir, ka nākotni nezinam un to varam iecerēt katrs pēc sava prāta.

Šodien ir mana dzimšanas diena, bet neviens to nezin. Visi zin, ka šodien mums pasludinās spriedumu par mūsu noziegumiem pret Padomju Savienību - pēc pantiem 58-1 (a), 58-10 un 58-11. Ja nāves sods nebūtu atcelts, pēc paša pirmā panta mūs nošautu, bet, kad nāves sodu atjauno '51. gadā, mēs visi jau esam lāģeros.

Noslēgumā runā mūsu advokāti un Jauj runāt arī mums. Tāpēc, ka esam tik jauni un pirmo reizi tik augstas tiesas priekšā, mūsu advokāti lūdz augstajai tiesai mūs apžēlot. Neviens nemēģina iztirzāt apsūdzību un pierādīt mūsu nevainību.

Pasvītrodams, ka esam dzimtenes nodevēji, prokurors prasa izpildīt pilnu soda mēru.

Pēc īsas apspriedes priekšsēdētājs lasa tiesas lēmumu. Gandrīz katram ir piespriesti divdesmit pieci gadi darba lāģerī ar īpašuma atņemšanu un pieciem gadiem bez tiesībām. Kaut mums vairāk nav kā tas, kas mugurā un maisiņā, kuru paliekam naktīs pagalvī, strādnieku valdībai ir vajadzīga katra mūsu lupata.

"Nāves sods apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem darba labošanas lāģerī - plus pieciem gadiem bez tiesībām!" Ar šiem vārdiem augstākā tiesa mani apsveic dzimšanas dienā.

Kāpēc vēl pieci beztiesību gadi? Ja visus piespriestos gadus pārdzīvošu, būšu piecdesmit divus gadus vecs.

Garo spriedumu nolasījis un iedzēris malku no karafes, priekšsēdētājs aplaiza lūpas un pārlaiž skatu sodītajiem, bet tie visi smaida kā par sliktu joku. Neviens nedomā, ka ir iespējams divdesmit piecus gadus nodzīvot aiz drātīm, un visos ir cerība, ka šis murgs beigsies ātrāk nekā pēc sprieduma paredzēts.

Aiziet augstās tiesas pārstāvji, bet mums ir jāgaida sprieduma izraksts. Sēžam un pļāpājam. Sparinskaja cenšas vēl mierināt savus aizstāvamos. Desmit dienu laikā mēs varot spriedumu pārsūdzēt un tiesa lēmumu mainīt, bet katrs zin, ka padomju tiesa lēmumus nemaina, un pārsūdzētāju nav.

Ir tuvu pusnaktij, kad sekretārs Lurjē izdala sprieduma apliecības - iespiestas uz rupja, pelēka papīra - tieši tāda, kādā senāk veikalos ietina naglas. Papīra izturība ir jāņem vērā, jo šis dokuments aizstāvēs arī cietuma pasi.

Lurjē, uz deguna uzkniebis pansnēju pēc čekistu fasona, izskatās kā sava Kremļa priekšnieka Berija mazais brālis.

"Paldies!" es saku, saņēmis savu papīru.

Lurjē mazliet apjūk. Viņš varbūt domā, ka esmu prātā jucis un neatšķiru, par ko pateikties, par ko nē.

Pār Rīgu jau klājas pusnakts debesis, kad no tribunāla pagalma izbrauc abas melnās bertas . Piederīgo pulciņš no pagalma stūra vēl sauc, lai turamies. Viņi bija cerējuši uz labāku iznākumu. Arī mums katram ir vēl daudz jāmācās, lai pierastu pie notikušā.

Ielas vietām ir pilnīgi tumšas. Mēs dziedam Dievs, svēti Latviju! Sargi, pieraduši pie mūsu dziedāšanas, mūs nemēģina apsaukt. Kāds retais gājējs gan pagriež galvu, bet kas zin, vai visiem mūsu dziesma ir pazīstama. Rīga ir krievu pilna.

Varbūt tikai kāds, kas ilgi noskatās mums pakaļ, ir latvietis. Kas gan tie tādi, kam pusnaktī atļauts tā dziedāt? To gribētos pastāstīt kādam tuvam paziņam; tomēr labāk nē, lai nesagādātu nelaimi abiem. Čekas auss dzird visu, bet mūsu dziesmas apklust tikai pie dzelzs vārtiem.

Nu esam pilntiesīgi cietumnieki un zinam savu sodu; tikai nezinam, ar kuriem paliksim kopā, no kuriem šķirsimies. Vai kādreiz mūsu ceļi krustosies darba lāģeros? Un cik tālu ir mūsu brīvības diena? Mēs visi apzinamies nežēlīgo īstenību, bet neviens nav zaudējis ticību brīvībai.

Priekštelpā mūs sadala pulciņos un ved uz paredzētajām kamerām. Mēs būsim notiesāto kamerā un desmit dienās varēsim pārsūdzēt spriedumu.

Notiesātie

Stāvam pie divdesmit pirmās kameras restotajām durvīm. Cietumā valda pusnakts klusums. Visi ieslodzītie guļ savu pēc likuma atvēlēto miegu. Kad durvis atveras, viens otrs paceļ izspūrušu galvu un izbrīnījies raugās uz vēlajiem nācējiem. Mēs, pie durvīm stāvēdami, skatāmies, vai neieraudzīsim kādu pazīstamu.

Ir grūti pārpildītajā kamerā iekārtot nelūgtus viesus. Katrs vēlas pats uz netīrā klona iekārtoties kaut cik ērtāk. Es atrodu vietu starp diviem vecākiem vīriem.

Abi man noprasa - Cik?

"Pilnu normu," es cietuma žargonā atbildu.

Ir jāguļ. Rīt visu dienu varēsim runāt. Bieži no sapņiem cilvēks zīlē nākotni, bet, rītā pamodies, neatceros, ka naktī būtu sapņojis.

RĪTĀ iepazīstos ar blakus gulētājiem. Viens ir spēcīgs vīrs, kaut mazliet paklibs; otrs kalsnāks - ar mazu Hitlera ūsiņu. Abi ir divdesmitpiecgadnieki. Kā gan citādi?

Pirmais, seržants no Alūksnes, esot Krievijā uzkāpis uz kājnieku mīnas. Zābakam norauts papēdis un noplēstas bikses, bet kāja tikai ievainota. Otrais, virsleitnants no Daugavpils jātnieku pulka, esot atsūtīts no Zviedrijas. Strādājis meža darbos, kad saņemts. Viņš lād savu pulkvedi virsleitnantu, kas zēnus pierunājis padoties kā karavīriem pienākas, jo neviens jau neticējis, ka zviedri internētos izdos krieviem.

"Tālredzīgākie aizlaidās," viņš saka. "sākumā no nometnes varēja bēgt."

Kaut kad pa kara laiku zviedri bijuši sapinušies ar nacistiem un nu locījušies kā mācēdami, lai saglabātu neitrālo stāju.

Kaut iespējas uz brīvību ir zudušas, virsleitnants cenšas vēl kopt savus dzeltenos zviedru zābakus. Lai zābakus uzturētu, viņš tos smērē ar Latvijas sviestu, un tie ir palikuši sarkani, bet, sarkani vai dzelteni, gan jau ceļā uz lāģeriem kāds zaglis tos novilks, lai pats palielītos ar ārzemju mantu.

MŪSU kameras notiesāto sastāvs ir raibs. Visvieglāk sodīts ir kāds vecs strādnieks - zivjkopis no Rendas. Pastāstījis draugiem politisku anekdoti un saņēmis piecus gadus. Juzdamies nevainīgs, iesniedzis pārsūdzību un piecu gadu vietā dabūjis desmit.