Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Viens otrs gājējs jau kaut kur steidzas. Katram ir savas rūpes, un rūpju visiem ir daudz. Kurš gan var iedomāties, ko ved šinī bezlogu kastē. Varbūt maizi godīgajiem darba ļaudīm? Tikai mašīna nāk no kapu puses, bet kas to ievēro.

Gara šķiet Matīsa iela, kad beidzot nogriežamies kaut kur pa kreisi - laikam uz Valdemāra ielas, kur atrodas mūsu tehnikums. Brauciens nobeidzas kādā neapgaismotā sētā. Vēlāk uzzinam, ka esam novesti Latvijas Iekšlietu Kara Tribunāla pagalmā, Valdemāra ielā 20.

PIE nelielajām, ar mazu spuldzīti apgaismotajām durvīm jau drūzmējas pirmajā mašīnā atvestie. Šeit visi sargi ir pavisam jauni un baigi nejauki. Kliegdami, lai rokas turam aiz muguras, viņi mūs sastāda rindā. Kāpēc viņi tik drausmīgi kliedz? It kā mēs būtu kurli vai spējīgi izbēgt no šī sprosta, ja neturētu rokas aiz muguras?

"Zēni, turaties!" kaut kur pagalma tumsā atskan balsis.

Zēni jau nemaz nedomā lūzt, tikai vienam otram saucējam pašam ir aizlūzusi balss un pēc sprieduma var salūzt pavisam. Pie kāpnēm es nonāku strīdā ar nejaukajiem sargiem. Turēdams rokas aiz muguras, es nevaru kāpt, bet, tiklīdz esmu pieķēries lenterim, saņemu sāpīgu durkļa grūdienu gurnā.

"Rokas aiz muguras, mauka!" sargs bļauj. - Ruki nazad!

Mani pārņem dusmas. "Tu, krievu lops," es saku, "vai neredzi, ka tā es nevaru kāpt?"

Bet krievu lopam tas nav saprotams, un viņa durklis vēl sāpīgāk duras man gurnā.

"Tālāk ne soli!" es saku un nosēžos uz kāpnēm. Ja grib, lai dur mani nost!

Sākas apjukums.

"Lai iet, kā var!" sardzes priekšnieks pienācis saka.

Varu atkal kāpt, bet sāp sadurtā vieta. Labi, ka neiedūra dziļāk.

Neviens to sargam nebūtu liedzis.

ESAM sadzīti nelielā zālē. Viss noplucis un nobružāts. Pat sarkanā galda drāna ir netīra - tintes traipiem notriepta. Negribas ticēt, ka šis ir Iekšlietu Ministrijas Tribunāls. Labajā pusē pie durvīm ir redeļots aizgalds, kur sadzen laikam pašus bīstamākos - arī mani. Pārējos nosēdina zāles pirmajās rindās. Tālāk sēž kādi nezināmi izredzētie un mūsu izmeklētāji. Mūsu piederīgo nav - tātad nav ielaisti.

Kad esam sasēdināti, ienāk tiesas vīri, bet savās nonēsātajās armijas uniformās nemaz tik cēli neizskatās. Mums ir jāpieceļas un jāstāv, kamēr saņemam atļauju sēsties. Priekšsēdētājs, neliela auguma krievs, nosēžas galda vidū. Viņam katrā pusē ir adjutants, un arī abi adjutanti ir armijnieki.

Pie galdiņa sēž sekretārs un tulks. Tulks ir vēl pavisam jauns neliela auguma žīds. To pašu var arī teikt par sekretāru. Bet prokurors gan ir varens - īsts zirga ģīmis ar garu, kaulainu seju un lieliem, dzelteniem priekšzobiem. Kad viņš smejas, viņš atgādina zviedzošu zirgu. Un viņš smejas daudz.

LAI viss būtu likumīgi, mums ir aizstāvji. Manējais ir stalts, sirms kungs vārdā Pabērzs. Nezinu, vai viņš ir tas pats Pabērzs, kas kādreiz bija tieslietu ministrs. Osvalda Voita aizstāve ir poliete Sparinskaja, kas izskatās iejūtīga. Varbūt Osvalda māte viņai ir labi samaksājusi. Ir skaidrs, ka mans aizstāvis nav neko saņēmis. Jau pie iepazīšanās viņš pasaka, ka manā lietā līdzēt nevarot. Mani otro reizi pārņem nespēcīgas dusmas. Vai viņš domā, ka to jau es pats nezinu, kāds šādai tiesas spēlei būs iznākums?

"Neko no jums neesmu ne gaidījis, ne lūdzis," es saku.

Tā visā prāvas laikā ir mūsu vienīgā saruna. Sparinskaja gan runājas ar saviem aizstāvamiem, bet viņas nevarība ir lasāma viņas acīs.

"Neatzīstu padomju tiesu," saku, kad pienāk mana kārta. "Esmu dzimis neatkarīgajā Latvijā un uzskatu sevi par Latvijas pilsoni."

"Par kādu Latviju tu runā?" savus zirga smieklus zviedz prokurors. "Jau sen tā brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai un pieņēmusi padomju likumus."

Viņš arī iesaka, lai turu muti! Ne tādi vien pilsoņi kā es esot saņēmuši pelnīto sodu.

Ar šķietamu vienaldzību zirga ģīmis mani atlaiž. Ne jau es esmu pirmais, kas ir iedomājies, ka padomju tiesa neattiecas uz viņu un nevajadzīgi kavējis prokurora laiku.

Tomēr katram vājprātīgajam nevar atļaut vaļu. Smīnēdams Ilmārs Kalsers - izslējies visā garumā, ar šauru seju un piemiegtām acīm skatās uz prokuroru. Plecus savilcis un kaklu izstiepis, Kalsers izskatās kā lēcienam sagatavojies. Ko viņš grib darīt? Piekaut zirga ģīmi? Visa tiesa skatās uz Ilmāru.

Bet viņš sāk smieties. Tribunāls varējis vismaz tīru galdautu uzklāt!

Izmazgāt sarkano lupatu!

Tāda apsmiešana ir tiesai par daudz. Ilmāram uzliek roku dzelžus un izrauj no zāles. Liekas, bijušais leģionārs ir pazaudējis bailes. Troksnis zālē ir sacēlies liels, bet tiesa izskatās uz brīdi kā saplakusi - kā kuģis, kam vējš būtu izsists no būrām.

Ko var padarīt tādam, kam sods jau ir zināms un nav vairs no kā baidīties?

Tūlīt pasludināt sodu būtu bijis daudz vienkāršāk, nekā pārlasīt un pārcilāt visas pratinātāju sarakstītās trīsdesmit divas grāmatas. Tie ir smagi, biezi sējumi. Virsraksts ĢELO - personīgā lieta - ar lieliem, bieziem burtiem ir iespiests uz ārējā vāka.

Kāpēc ir vajadzīga tāda tiesas spēle, ja slēdzienu mēs mainīt nevaram? Pat mūsu advokāti cieš klusu. Arī Sparinskaja, priekšsēdētāja apsaukta, apklust un var izteikt tikai savu līdzjūtību.

STARPLAIKĀ mūs izved priekštelpā. Piederīgo uzpirkti sargi atļauj saņemt mazus pienesumus, un daži laimīgie dabū pat satikt savējos. Un viss tas notiek aiz lielās varas muguras. Attiecīgā vietā mazs priekšnieks var būt liels vīrs.

Es neko negaidu. Pēc satikšanās ar kādu no savējiem es justos vēl sliktāk. Kad gāju skolā, trīspadsmito numuru skaitīju par laimīgu, bet viss ir mainījies. Mani apcietināja trīspadsmitajā, un arī šodien šis skaitlis neko labu nesola, un es nevaru sagaidīt garajai dienai beigas.

Vēlā pēcpusdienā atkal sēžam melnajā bertā un braucam uz Centrušku .

Uzsākam Daugav' abas malas mūžam nesadalās ...

Nav jau Daugava jāsadala, ja to var paņemt visu ... Paliek sērīgi pašiem, un lēnu plok dziesma. Sargi rēc aiz restēm kuces un mātes lamvārdus, un mūsu balsis atgūst skaņu, un mēs dziedam dziesmu pēc dziesmas. Redzēdami savu bezspēcību, sargi nomierinās. Cietumā viņi mūs apsūdz, bet priekšniecība ir vienaldzīga. Priekšniekiem neesot jāatbild par sargu ērtībām.

Ēdam pusdienas un vakariņas reizē un pārrunājam nejēdzīgo izrādi. Vēl nezinam, cik ilgi tanī būs jāskatās.

"Ja esi sūdos līdz ausīm, tad nečivini," saka Haris Skuja, tehnikuma topošais dzejnieks.

Patiešām, ja esi nonācis padomju tiesā, runāšana ir lieka.

Apsūdzētos tiesa uzskata par padomju ienaidniekiem; tāpēc nav nozīmes maksāt advokātiem. Lai paši neiekristu, advokāti ir spiesti piekrist priekšsēdētāja lēmumam. Un liecinieki var darīt vairāk slikta kā laba. Sapīti savos vārdos, liecinieki beigās ir laimīgi, ja paši tiek sveikā cauri.

NEDĒĻAS vidū gadās satikt alūksnieti Lībānu no mūsu vecās kameras.

Viņš stāsta, ka kamerai uz mēnesi noņemti pienesumi. Esot knapi ar paiku. Mums maizes netrūkst. Piekrāmējam veselu maisu, lai puikas padalās, kam knapāk. Daži mūsējie ir piekukuļojuši sargus un ik pārdienām kāds kaut ko saņem.

Dienas velkas bezgala lēnu, bet vakari paiet jautri. Zinam, ka drīz šķirsimies. Sestdienas vakarā mūs izdala pa vecajām kamerām un vēl pirms soda saņemšanas varam paciemoties ar draugiem. Noskaņojums ir drūms.

Stāstām, ka ar Lībānu atsūtījām veselu maisu ar maizi, bet visi brīnās. Lībāns esot gan atnesis daudz maizes, piekrāvis savu plauktu un drusku iedevis tuvākajiem draugiem.