Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Nospriežam, ka nav gudri vērsi kaitināt aplokā, no kura paši izbēgt nevaram. Noņemam krāsainos pušķus un paturam laiviņas.

SĀK mūs barot ar svaigiem, kaut sasalušiem kāpostiem, un mums visiem patīk negaidītā pārmaiņa. Kāposti ir cieti un pusvārīti, bet zupa - bieza.

"Būtu kāds kriksītis jēra," vīri spriež, "būtu īstas apkūlības." Jēra vietā ir mencas galvas ar lielām, bāli-zili-pelēkām acīm, un mūsu īso prieku pārtrauc caureja. Stāvam rindā pie augstās paraškas un prātā nāk cietuma dziesmiņa -

Kas čekā iekritis, ne aci neaizmigs

ja viņa kamerā nav paraška

To tikai sapratīs, kas uz tās sēdējis

Un laimē smaidījis kā karalis

Paraška patiešām atgādina troni, ja tikai uz tās nebūtu jāsēž ar nolaistām biksēm. Par to smiekls nenāk nevienam. It kā taisnodamies, daži žēlojas, ka tādu nelaimi piedzīvojot pirmoreiz. Vēders bijis kā krams - ēd kaut akmeņus.

"Savādi, ka cietuma kāposti neturas iekšā," dažs it kā meklē izskaidrojumu.

Kādiem ir jāizskatās tiem, kurus uzņem cietuma slimnīcā?

Medicīnu neizsniedz - tikai reiz mēnesī sieva baltā virsvalkā pie restotajām durvīm noprasa: " Piļ jestj? "

"Vai putekļi ir?" vīri mēdās. "Putekļi pašai pie ... "

No tīrības maz ko ievērojam, bet, ja kāds rets saules stars izlaužas caur restēm, redzam kādā rijā dzīvojam. Žēlsirdīgo eņģeli, kas apstaigā kameras, esam iesaukuši par balto nāvi . Kādu palīdzību gaidīt no tādas?

KAMERAS sastāvs vienmēr mainās. No čekas pienāk jaunie, un uz tribunālu aiziet vecie. Nāvinieku korpuss ir tukšs, un arī otrajā korpusā vairāk nav nāvinieku kameru. Nāves sods 1947. gada 26. maijā ir apmainīts ar divdesmit pieciem gadiem.

Septiņdesmitgadīgajam Jēkabsonam nāves soda atcelšana maz ko dodot. Tikai žēl, ka viņam neatļaujot nomirt savās mājās.

"Ko nu no manis vairs izspiedīs?" viņš saka. "Ne šahtās, ne taigā strādnieks neesmu. Krāsni pakurināt ir viss, ko vēl varu."

Kažociņā ierāvies, viņš sēž un žēlojas par savām meitām.

"Taiga vai stepe arī viņas salauzīs pa divdesmit pieciem gadiem," viņš saka, "un to jau labāk, lai neredzu."

Varbūt arī meitu un viņu draudzeņu dēļ esot iekrituši.

Palīdzējuši zēniem mežā, un viss gājis gludi, bet vai tad jaunībai ar maizi vien esot diezgan? Mežinieki kļuvuši drošāki. Ciemojušies biežāk. Palikuši pa naktīm.

"Vai vecs sakāmvārds nebrīdina," Jēkabsons nopūšas, "ka mežs ir ar ausīm un lauks ar acīm?" Nevienam neienācis prātā, ka aiz katra stūra un krūma glūn kāda nodevīga acs.

"Kad mežinieki iekrita," vecais vīrs saka, "saņēma arī mūs. Čekisti gan apgalvoja, ka nodevējs mūsējais, bet grūti pateikt. Cietumā esam visi."

Garo Smilgu, mežsargu no Kurzemes, arī daudzi tur par nodevēju, bet patiesību nezin neviens. Pats viņš stāsta, ka vācu laikā bijis spiests palīdzēt sarkanajiem partizāniem, bet cietis no abiem - kā meža brāliem, tā viņu ķērājiem. Mežinieki, kuri saukušies par Sarkano Bultu , atņēmuši visu, kas ēdams, bet vācieši draudējuši apšaut par bandītu atbalstīšanu.

"Par velti negribējās atdot dzīvību," viņš saka, "bet kur paliksi, ja darbs un māja ir mežā?"

Pēc kapitulācijas sarkanie nākuši no meža ārā un mūsējie gājuši mežā iekšā, un atkal mežsargs tramdīts no abām pusēm.

PIE mums ieved kādu krievu - komjaunieti kadeta uniformā - tikai bez uzplečiem un jostas. Viņš pārbijies stāv pie aizvērtajām restēm. Laikam jūtas kā jērs vilku barā un gaida, kad fašisti viņu saplosīs. Kad nekas nenotiek, viņš nesaprot ticēt vai neticēt savu priekšnieku briesmu stāstiem, un pats sāk stāstīt mums savas bēdas.

Esot dzimis Vologdas rajonā. Tēvs esot kolhoza agronoms un nopelniem bagāts darbinieks. Zēns ticis karaskolā. Dienējis Berlīnē. Pietiekoši sapratis vāciski, lai sarunātos ar vietējiem, bet drīz apcietināts par spiegošanu.

Satriekts par tādu iznākumu, viņš cenšas katram iestāstīt, ka ir nevainīgs un nelietīgi nodots. Gan jau drīz viss nākšot gaismā, un tiesā viņš varēšot pierādīt savu nevainību un tikšot brīvībā. Viens otrs gan mēģina viņu brīdināt, ka veltas cerības, bet viņš tic, ka padomju iekārta ir cilvēcīgākā pasaulē un neviens nevainīgs netiek notiesāts.

Vai tiešām viņš neko nezin par neskaitāmajiem gulāgiem? Beidzot arī viens krievs ir mūsu vidū. Mēs viņu nepieskaitām pie okupantiem un neliekam viņam gulēt pie paraškas , bet barojam no savu tuvinieku atvestajiem labumiem. Ir jājautā, ja mēs būtu viņa vietā - ko darītu viņš?

Pēc atgriešanās no pratināšanas viņš priecīgi stāsta, ka tēvs esot atbraucis ar visiem saviem goda rakstiem par labo kalpošanu. Izmeklētājs teicis, ka tas daudz palīdzēšot. Tēvs esot atvedis kapātas gaļas desas, un komjaunietis pacienā arī mūs. Tēvs aizbrauc, un laimīgais kadets gaida savu atbrīvošanas dienu, kas nepienāk.

Vēlāk es viņu satieku jau notiesātu uz divdesmit pieciem. Viņš vairāk nesaka, ka padomju tiesa nevainīgus netiesā.

Savā apcietināšanas laikā vairāk godīgu krievu neesmu saticis. Krimiķu kameras ir pārpildītas ar Latvijā sabraukušajiem krieviem. Kāpēc no tik lielas zemes viņiem vajadzētu līst tik mazā? Vienu stāvu zem mūsējās ir nepilngadīgo kamera, un sargi žēlojas, ka nevar ar jauniešiem galā tikt. Reiz šie zeņķi aizdedzina matračus, un viss cietums piepildās ar kodīgiem dūmiem. Uz karceri vedot, sargi laikam vainīgos iekausta.

"Nesit Staļina malaļetku !" viņi spiedz. Ja viņi ir Staļina nepilngadīgie, tad, patiešām, Vadonim aug pašam sava blatniju audze.

PIRMS Jaungada pārdzīvojam pirmo kratīšanu.

"Oh, tādas te reizi ceturksnī!" vecākie iemītnieki stāsta.

Ilgi cietumā sēdošajam laikam paasinās uztveršanas spējas. Maz mēs šeit redzam, bet daudz nojaušam. Pat neredzēdami norisi gaitenī, mēs nojaušam, kas tur notiek. Šādās kratīšanas reizēs parasti visā korpusā izziņo trauksmi, un laimīgs ir tas, kas ir spējis sagatavoties lielajam notikumam. Nekā daudz slēpjama nav, bet nepieciešams un slēpjams ir viss.

Slēpjamas ir adatas. Ja kamerā adatu paprasa pogu piešūšanai, uzraugs iedod. Metāla pogas ir izgrieztas, un pogas esam aizstājuši ar slotas žagaru puļķīšiem. Tie izskatās tik dekoratīvi, ka, tiešām, šādus puļķīšus pat modeļi varētu valkāt.

Slēpjami ir laikraksti un rakstāmie piederumi. Žagariņu, kuram ir piestiprināts grants, iebāžam slotā. Laikrakstus paslēpt ir grūti, bet es tos noslēpju savā ortopēdiskajā ierīcē. Kaut gan uzraugi to labi apskata, slēptuvi neuziet.

Bārdas nazis un mazais spogulītis ir kameras kopējās mantas, kuras par visu cenu ir jānoslēpj. Ja no kāda skārda gabala vai nolauztas stīpas kāds ģelzītis ir iztaisīts, arī tas ir jāslēpj.

Bailīgie ar mantu slēpšanu nenodarbojas. Kas aizliegts, aizliegts. Vai gan šie sīkumi ir tik liela riska vērts? Adatas slēpt ir vienkāršāk kā neko citu, un tikai pavisam liels muļķis tās var kratīšanā pazaudēt.

"Ātrāk! Ātrāk!" uz raugi iebrūk kamerā un steidzina uz pārbaudi.

Nobijies ģelzīša īpašnieks nazīti var aizmest vai iegrūst kādā nāras sķirbā, bet drošākie cenšas savas lietas saglabāt, jo atceras, ar kādām grūtībām tās iegūtas.

Visus sadzen garā gaiteņa galā un pārbauda lupatas un pases.

Krata četri uzraugi. Pirmie viņiem stājas priekšā tie, kam nekā slēpjama nav. Slēpēji nogaida un vēro, kā kurš uzraugs dara savu darbu. Ir jau mūžīgi čaklie, kuri iztausta katru vīli. Visgrūtāk iet kamerai, kuru krata pirmo. Vēlāk sargiem pašiem kratīšana sāk apnikt, un uz beigām viņi paliek pavirši. No sardzes četrinieka novērojam, kurš vispaviršākais, un pie tā aug kratāmo rinda.