Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Priekšnieks tur savu vārdu, un nākošajā nedēļā pienesumi turpinās. Vienprātīgi gūtā uzvara pierāda, ka, ja kopā turas, arī beztiesīgajiem ir spēks. Kāds ierosina, ka laucinieku, kas atteicies streikot, vajagot pārmācīt. Viņš esot spriedis pēc viedokļa, kas izdevīgāks paša vēderam.

Vēderam ir liela teikšana. Ja tas tukšs, visu ķermeni pārņem tukšums.

"Jāpārmāca," jaunie nolemj, un kādu nakti, kad kamera ir nogrimusi pirmajā miegā, nolemj večuku izsaukt uz etapu. Izsaucējs, lai atdarinātu durvju pieciršanas troksni, skali norauj ventilācijas vārstuļus un, zābaka stulmā muti iebāzis, izsauc izjokošanai nolemto. Balsi nevar pazīt. Tā skan it kā aiz durvīm.

Pavēl vecajam sataisīties ar visām mantām un atstāt kameru.

Viņš skaļi atbild, nosaukdams parastos radu rakstus - vārdu, tēva vārdu un uzvārdu - un pukodamies vāc kopā, ko var. Ēdamā ir daudz. Nesen ir saņēmis pienesumu. Atsūtīts ir litrs cukurbiešu sīrupa, un lielā puse ir salieta alumīnija bļodiņā un nolikta uz plaukta.

Viņš neziņā cilā bļodiņu. Kur to likt? Maisā sīrups izlīs, un bļodiņa ir cietuma īpašums, kuru nevar ņemt līdz. Nolemj sīrupu izdzert. Pusē ticis, viņš smagi nopūšas, atvelk elpu un dzer, kamēr bļodiņa tukša.

Galā ticis ar pakošanos, viņš nosēžas pie restotajām durvīm. "Ko tu te sēdi?" uzraugs, durvis atvēris, jautā.

"Esmu izsaukts ar visām mantām," vecais droši atbild.

"Ej gulēt!" uzraugs saka un pasmīn. Ne jau pirmo reizi viņš ir redzējis tādu joku.

Pēc lielās sīrupa dzeršanas vecajam sagriežas vēders, un, pārējiem par uzjautrinājumu, viņš nokaunējies sēž uz paraškas . Tikai vēlāk viņš saprot, ka ir bijis izmuļķots.

BET tādi jau laikam ir latvieši - taupa, ko var, un dzīvo prātīgi. Kā citādi pēc Lielā Kara būtu tik tālu tikuši? Kas gan ir pāris gadu desmiti, lai uzceltu izpostītu zemi?

Jaunā vara uzstājas ar savu kolektīvo saimniekošanu, bet vecie saimnieki nesaprot, kā var kopīgi saimniekot ar slaistiem un tukšu salmu kūlējiem. Viņi neizprot, kāda tur var sanākt taisnība un vienlīdzība.

"Krievs vienmēr ir laupījis un laupīs - it kā laupīšana būtu parasta nodarbošanās," tā viņi spriež, bet ne jau viņu atziņas viņus pasarga no cietuma.

"Ko naciķi neizpostīja," čigāns Millers saka, "izpostīs šitie.

Izlaupījuši Latviju, dosies laupīt rietumus. Ir taču sabiedrotie."

Millers stāsta, ka strādājis hipodromā par žokeju un cik labi gājis.

"Un tad par šādām tādām šeftēm viņi mani ielika uz pieciem gadiem. Un ielika arī par stukaču jūsu kamerā. Bet spiegs neesmu bijis un nebūšu," viņš apgalvo.

Kāpēc nepadzīvot vieglāk - kaut cietumā? Un kā jau čigāns, savu kungu mānīdams, viņš palīdz pats sev.

VIENA daļa gaida tiesu, bet citi vēl braukā uz čeku un pēc čekas kameras šaurības un ciešanām iegriežas pie mums atpūsties. Arī Žanim Kulinskam Imantas organizācijas lieta vēl nav nobeigta, un mēs abi spriežam, ko lai saku, ja mani izsauc par liecinieku.

Kādu dienu savā kabinetā mani sagaida Kalmikovs. "Nu, kā iet pa cietumu?" viņš saka, seju savilcis greizā smaidā.

"Pēc jūsu pagrabiem gluži kā kūrortā."

"Nu jā," viņš uzsāk, "un vai vari kaut ko atcerēties par Imantu grupu līdzīgu tavējai?"

"Ko daudz lai atceros. Nekādu sakaru nebija."

Pēc tam iesauc Kulinsku. Savādi, ka Kalmikovs nezin, ka abi ar Kulinsku esam vienā kamerā.

Nākošajā nedēļā viss atklājas.

"Jūs taču esat vienā kamerā!" Šoreiz Kalmikovs nesmaida.

"Kāda nozīme jums kaut ko prasīt?"

"Laikam jau tā ir."

"Ak, tie stulbeņi! Salikuši jūs abus kopā!"

Un tā ir mana pēdējā tikšanās ar tatāra izmeklētāju.

MILLERS izpilda putras dalītāja lomu, vakaros stāsta par saviem piedzīvojumiem hipodromā un spēlē kameras džezā , kur ir salasījušies visi pūst un ņaudēt pratēji. Īsts muzikants ir tikai viens - Kļaviņš, Rīgas Cirkus trumpetists.

Milleram ir bārdas nazis, un mēs, jaunākie, kādreiz ar to nodzenam savas pūkas. Viņš stāsta par saviem hipodroma darījumiem ar žīdiem. Viņi braucējiem devuši labus kukuļus.

"Cik rubļus viņi nesavāca," Millers nopūšas, "bet es iekritu par nieka tūkstoti un sēžu viens pats. Man pat pienesumu nav," viņš saka, bet līgumā jau tas arī nebijis paredzēts.

Viņš saņem papildus balandas devu, ja tāda paliek pāri, un reizēm papildus paiku no kāda, kam pienāk pienesumi. Čekas mēneša dāvana par nodevību - vienalga, par kādu pakalpojumu - ir ķieģelītis rupjmaizes, kilograms sālītu reņģu un piecas paciņas papirosu. Mēs Millera nodevību nejūtam. Neliekas svarīgi, ko viņš kuro reizi priekšniekiem stāsta.

NOLEMJAM kamerā mainīt pastāvošo iekārtu - ievēlēt jaunu kameras vecāko un līdz ar to ievest jaunu kārtību. Kad apgalvojam, ka neticam rietumu sabiedrotajiem, vecie mūs nosauc par sarkano miglu. Apgalvojam arī, ka negribam sēdēt un gaidīt uz nezināmu palīdzību, bet kaut ko darīt, lai atvieglinātu cietuma dzīvi.

Esmu pārsteigts, ka par vecāko ievēl mani pašu, bet tā ir manu draugu griba. Zinu, ka jutīšu savas pieredzes trūkumu, bet būs izdevība mācīties.

Nolemjam nodibināt savstarpēju pašpalīdzību, kuru nosaucam par UNRU pēc rietumu bēgļu apgādes organizācijas parauga.

Divpadsmit mūsu kamerā nesaņem pienesumus. Viņi paši izvēl savu priekšniecību, kurai pienesuma reizēs mēs citi ziedosim katrs pēc spējām, un nolemjam arī, ka pārpalikušā balanda būs viņiem un tāpat cukurs.

Tā kā kamerā ir izveidojies kaut kas līdzīgs kungiem un kalpiem , aizliedzam bagātākajiem izmantot nabagākos. Ir tikai atļauts kādreiz par cietuma paiku nolīgt dežurantus. Vecos un slimos atbrīvojam no dežūra darbiem, un jaunajiem un veselajiem nav par sliktu pavicināt slotu vai iznest parašku . Daži gan rūc par jaunievedumiem, bet atklāti nepretojas neviens.

Lai katrs neklabinātos ap trubām vai nemeklētos pa vēstuļu slēptuvēm, arī cietuma pastā ievedam pārmaiņas.

NOORGANIZĒJAM sporta grupiņas un lekcijas. Imantas Kulinskis stāsta par '36. gada Berlīnes olimpiādi. Esot piedalījies kā smagsvara bokseris, bet jau pirmajā cīņā zaudējis. Viņš organizē boksa treniņus un vakaros rīko sacīkstes. Bokseri boksa cimdu vietā rokas notin ar dvieļiem un uzvelk kārtīgus dūraiņus. Starp mums īstu bokseru nav, bet boksēties grib daudzi.

Grieķu-romiešu cīņu treneris Zuments māca šī sporta cienītājiem gudros paņēmienus. Vīri saliek viens otram atslēgas un tad mācās no tām atbrīvoties. Lielais Galviņš no Jēkabpils pierādās neuzveicams - bet ir jau arī vīrs kā lācis. Vienīgi no manas atslēgas viņš vaļā netiek, kaut gan mani pašu mētā kā lelli.

Vecais Začests no Krāslavas vienmēr uzvar pirkstu vilkšanā.

Viņš tiesas spriedumu gaida kopā ar saviem dēliem un stāsta par partizāņu cīņām Stampaku purvā. Začests ir liels, stiegrains vīrs ar resniem, stiegrainiem pirkstiem. Viens no viņa trīs dēliem, kurš vēl nav sasniedzis sava tēva pilnību pirkstu vilkšanā, izmēģina spēkus boksā. Aizsargādamies jaunais Začests noliecas tik zemu, ka ar pieri baksta pretiniekam vēderu, un no boksēšanās nekas nesanāk. Helmūts Rudzītis no mūsu pretestības organizācijas arī liecas par zemu.

"Jūs paši maucaties uz āķa," viņiem abiem aizrāda Kulinskis. Sporta nodarbības piesaista tik daudzus, ka reizēm iet pavisam skaļi un tikai karcera draudi atvēsina iekarsušās galvas.