Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Ieejam garā gaiteni. Rinda numurētu brūnu koka durvju aizstiepjas līdz gaiteņa galam, un tāpat kā čekā visās durvīs ir mazas novērošanas actiņas cilvēka acs augstumā. Pie piecpadsmitā numura liek apstāties, un, pirmās durvis atslēdzis, sargs slēdz lielās, restotās, dzelzs kaltās kameras durvis.

Mani iegrūž garā, pelēkā telpā, kam pašā galā ir divi logi. Vidū ir galdu rinda, un pie galdiem sasēduši viri. Viss ir savādi pelēks.

Acis skraida no pelēkajiem, kustošajiem stāviem ar īsi apcirptajām galvām uz citiem tādiem pašiem, kas pie kameras sienām ir sasēduši uz savām paunām.

"Ej!" sargs pagrūž mani tālāk.

Te nu es esmu šo pelēko vīru barā. Salīdzinot ar čekas šaurību, milzīgi liela un plaša ir kamera ar augstiem griestiem un logiem, kam ir augstas un slīpas palodzes. Un tik daudz cilvēku! Te dzīvei vajadzēs būt jautrai. Kad acis ir apradušas ar kameras gaismu, redzu, ka esmu kopā ar dažiem saviem tehnikuma un organizācijas biedriem.

"Apsveicam centrālajā viesnīcā !" viņi vienbalsīgi noskaita kā dzejoli.

Osvaldu Voitu un Raimondu Lullu jau esmu redzējis Kalmikova kabinetā un iepazinies ar viņu apcirptajām galvām, bet pārējie iznirst kā no miglas - nosvērtais Aleksis Mazcirītis, sapņotājs Harijs Skuja, viņa brālēns Aino Trauliņš un mazais, jautrais tehnikumietis Jānis Sviestiņš.

"Sveiks, zēni ... " Mana balss pārlūst, un kaklā savelkas kamols, un es baidos, ka nesāku raudāt. Izstiepju roku, un rokas sniedzas man pretim. Laikam arī viņi cenšas atturēt asaras.

Mani uzņem kā gaidītu viesi. Esmu pat paglābts no gulēšanas pie paraškas , ar kuru ir parasti jāsāk jaunam ienācējam. Kamera ir pārpildīta, bet viņi mani iespiež savā vidū. Guļam uz pelēkā asfalta klona, sev apakšā palikuši, kas kuram biezāks. Cietuma lāviņu, kad tā atbrīvojas, iegūst pirmais, kas visilgāk ir gulējis pie paraškas .

Ir smacīgs un karsts. Sienas ventilācija nespēj paraškas smaku mazināt - kur nu vēl atsvaidzināt smirdošo gaisu. Viri nepārtraukti strīdas par kameras vēdināšanu. Pie loga sēdošais vienmēr balso pret un pārējie par atvērtu logu. Kaut visi esam apcietināti zem viena panta, grūti ir atrast kopēju valodu, kā novērst kameras smaku.

LĒNĀM iepazīstos ar valdošo kārtību. Kameras vidū ir četri netīri biezu dēļu galdi - sagraizīti ar robiem un iniciāļiem. Uz katra galda ir uzzīmēts dambretes četrstūris. Kauliņus var iztaisīt no jēlā maizes mīkstuma, kam piejauc cukuru un krāsai pieber sadedzinātas lupatas pelnus vai zobu pulveri. Tāda samīcīta ķēpa sakalst kā krams.

Solu pietiek tikai tiem, kas ir sasēdušies ap galdu. Pārējie kopā ar savu mantību ir apmetušies gar kameras malā nokrautajām nārām. Arī te ir kulaki, budži un plikais proletariāts. Viens otrs ir ērti izlaidies uz pamatīgi šūtiem lauku maisiem. Citam zem sāniem ir pus-zupur-maišelis , un citam visa manta ietīta dvieli. Es laikam esmu pieskaitāms pie viduvējiem. Man mugursomā ir dvielis, pāris veļas, vairāki pāri cimdu un zeķu, un vilnas sega. Māte sūta biezās zeķes - varbūt lai sagatavotu mani uz salšanu.

Arī apģērbu dažādība ir liela. Strīpainās cietumnieku formas cietums ir atļāvies tikai buržuju laikos. Tas pats ir sakāms par lasīšanu un rakstīšanu. Bibliotekas vairāk nav. Lasām tikai atmiņu grāmatas, kas no šķirstīšanas nesadilst.

"Pusdienas!" atvēris durvis, sauc sargs. Viri ievelk smagu kapara kubulu ar kūpošu viru. Pats kubuls - taisīts no kapara ar alvotu iekšpusi un apkalts ar smagām dzelzs stīpām - ir vēllaikam no senajiem laikiem. Žēl tikai, ka pusdienas nav tikpat iespaidīgas. Kad vāku paceļ, kamerā ieplūst mencas smirdoņa. Kāpēc šī zivs tik nejēdzīgi smird? Ar tās smirdoņu ir piesātinātas sienas, un tā pārņem visas citas barakas smakas.

Cietuma zupa jeb balanda ir vārīta no mencu galvām, dažiem kartupeļiem un mazliet prosas, un asaku tanī ir vairāk kā visu citu piedevu kopā. Arī es esmu dabūjis mencas apakšžokli. Ir grūti pierast pie smirdošās viras, un pirmās pusdienas ir grūti norit. Tad jau čekā baroja kā viesnīcā.

"Vēders nav grāmata," tā teica vecāmāte, kad kaut kas negaršoja. "Kad ēdīsi, pieradīsi."

Te, liekas, pierod ātri. Visi cītīgi strebj savu strebjamo, un citi vēl tiko pēc pārpalikuma kubula dibenā. Nezin, ko senāk ēda cietumnieki? Nezin, kādas toreiz bija paraškas un ūdens muciņas?

Mūsu paraška ir gandrīz pusotru metru augsta atkritumu tvertne, un, lai tai tiktu uz malas, ir pielikts ķeblītis. Koka ūdens muciņai apakšā ir misiņa krāns - laikam vēl no vecajiem laikiem. Muciņu nosedz vāks, un uz vāka ir nolikta apdauzīta alumīnija krūzīte. Muciņas koks ir piesūcies ar visādām smakām un ūdens negaršīgs.

ESMU iekārtojies uz grīdas blakus Aleksim Mazcirītim uz viņa lielā kažoka. Uz plauktiņa pie sienas katram ir ierādīta vieta bļodiņai, karotei un paikas pārpalikumam. Pienesumu saņēmēji gan cenšas pēc vairāk platības, un tukšinieki labprāt saspiežas, jo no iesūtītajiem labumiem gadās, ka arī viņiem kas tiek.

Mēs savā kopā nolemjam visu, ko saņemsim, dalīt uz galviņām.

Uzturu te ir grūti saglabāt. Maize jau otrajā dienā sāk pelēt. Kad ir vairāki kopā un katrs pienesumu saņem savā laikā, atkrit daudz rūpju. Mūsu kopa pienesumus saņem katru nedēļu un visi dalāmies, lai arī kāda ir kura pienesēja rocība. Bieži draugi un kaimiņi sametas kopā, bet lielākais vairums pienesumu reizēs iedod pa kumosam draugiem vai cietuma paziņām.

PAGALMA būrī ik dienas varam pusstundu pastaigāt. Es pēc pirmās pastaigas esmu veselu nedēļu slims. Tā sāp muskuļi, ka tikko varu atļautajā reizē uz ateju aizvilkties. Nezinu, kā var justies tie, kas visu dienu sēž uz savām mantām un nestaigā nemaz. Mēs gan visi ejam laukā, vismaz, lai ievilktu āra gaisu un varbūt saklausītu kādu pazīstamu balsi no blakus laukumiem. Ieejot savā aizgaldā, skali nosaucam kameras numuru, un tāpat mums atsaucas no citiem aizgaldiem.

Ir pavisam seši dēļu aizgaldi ar apmēram trīs metru augstām sienām. Aizgaldiem pāri iet tilts, uz kura dežūrē modrā apsardze. Mūs parasti uzrauga sievietes, un esmu pārliecināts, ka sarga lomā sieviete var būt nejaukāka par vīrieti.

Sevišķi žultaina ir viena - neliela auguma, melnīgsnēja - kuru visi dēvē par žīdieti. Gārdzošs dominē viņas valodu, un tikai retais spēj pateikt glaimus, kas viņai patīk. Tādās reizēs viņa pilnīgi aizraujas ar amizieri, līdz kāds nejaušs vārds viņu tikpat ātri sakaitina. Viņas aizraušanos zeki izmanto, lai nokārtotu pasta lietas vai atrastu kādu paziņu.

Otra dežurante ir padrukna auguma. Klīst baumas, ka viņa kādreiz esot bijusi nāves soda izpildītāja. Vieni viņu uzskata par krievieti, otri par latvieti, bet viņa lamājas krieviski.

Priekšniecība runā tikai krieviski. Vienīgais, kas nebaidās ar mums sarunāties latviski, ir vecais sargs ar stikla aci. Mēs viņu saucam par onkulīti . Saka, ka viņš esot Centruškā no Ulmaņa laikiem. Nesaprotam, kā viņš tik ilgi ir izturējis šādā ellē.

CIETUMĀ izpaliek tādi jūtu izplūdumi un ķildas, kas bieži notiek brīvībā. Te ir jānorūdās pacietībā. Apvienojas gan vienādu uzskatu cilvēki, bet visus saista viena ideja - naids pret okupantiem un viņu iekārtu.

Jūtas izpaužas politiskajās sarunās. Kam pacietības ir pietrūcis, tie saka, ka vajagot apšaut visus okupantus un līdzskrējējus, bet citi domā, ka tāpat jau Latvijā esot par daudz līķu.