Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

"Par to nedomā," viņi saka. "Ar laiku pāries."

Reizēm ir bijušā žēl. Nezinu, kas no mūsu organizācijas ir iekrituši, bet, ja mans izmeklētājs prasa, vai es pazīstu tādu un tādu, tad zinu, kaut kas nav labi. Zinu, iekritis ir Haris Skuja - sapņotājs un dzejnieks, bet nezinu, kurš vēl no viņa kopas. Zinu, ir saņemts Aleksis Mazcirītis - ar kursa biedrs, kas bija iesaukts gaisa izpalīgos, bet ar tehnikuma apliecību izglābās no filtrācijas .

"Tribunālā visi redzēsimies," saka Verners.

Tribunāls! Iestādījums, kas ļauj likumīgi slepkavot! Un kas gan var saskaitīt dažādo tribunālu upurus? Kas ir devis tribunāliem tiesības spriest par dzīvību un nāvi? Un vai mēs maz zinam, cik tādu tribunālu Rīgā ir?

KĀDU dienu mūs pārved uz kameru pašā gaiteņa galā. Šī ir daudz lielāka kā iepriekšējā, un te pavisam kopā esam vienpadsmit. Vairums no jaunajiem paziņām ir dzelzceļnieki, kurus tiesāšot par liela apmēra cukura zādzību.

Bijuši labi organizēti. Nodibinājuši vienpadsmit vīru grupu. Viņi nemaz pēc īstiem krimiķiem neizskatās, bet paši spriež, ka dažiem būšot cilpas. Nodarījums pārsniedzot miljonu; labi tikai, ka maijā esot pieņemts dekrēts par nāves soda atcelšanu.

Es par tādu dekrētu vēl neesmu dzirdējis.

Par cukura darījumiem man stāsta pats bandas vadonis - vecs dzelzceļnieks. Viņš esot strādājis uz dzelzceļa kā pārmijnieks. Nekāds ienesīgais amats nebijis, bet dzīvot varējis. Kara gadi un visādi ikdienas trūkumi viņu samaitājuši. Ko ēdīsi? Ko ģērbsi mugurā? Netrūcis tādu un līdzīgu rūpju, un sākuši apzagt vagonus ar frontes paciņām.

"Kādas gan mantas tie friči sūtīja uz fronti!" viņš stāsta. "Man vēl tagad ir Mežparkā aprakti divi akordeoni. Tikai žēl, ka aizies postā."

Bijušas jau arī citas labas lietas - ēdamais un šokolāde. Toreiz fronti apzagt nebijis joks.

"Daudz nemeklēja," viņš saka, "bet, ja ķēra, tad lode!"

Tomēr cilvēks esot savāds radījums. Kas vienreiz izdodas, to griboties darīt vēl. Pats risks vien jau sagādājot baudu, un tikai retais esot tik gudrs, lai apstātos laikā.

"Būtu karš gājis ilgāk," viņš saka, "droši vien arī es būtu nošauts."

Tāpat jau arī bijis ar cukuru. Nočiepuši maisu - tas licies liels ieguvums. Gudrojuši, kā iegūt vairāk. Un tā uzradusies vesela banda - savs blombētājs un pat savs mašīnists, kas no stacijas izvedis zagto cukuru. Ņēmuši pa desmit maisiem no vagona, un viss gājis kā pa diedziņu, kamēr blombētājs datumus sajaucis.

"Mums pat bija pašiem sava noliktava pagrabā uz Pērnavas ielas," viņš nopūšas, "bet vienmēr jau iekrīt par muļķību."

Un tā nu katru brīvu brīdi vecais dzelzceļnieks krata man savu sirdi. Vairāk jau neesot jāslēpj. Lieta nobeigta.

Varbūt cilvēks tādās atklāsmes reizēs jūtas it kā būtu novēlis daļu no savas bēdas uz citu. Varbūt tāpēc arī dažas reliģijas piekopj grēksūdzi.

Znots esot bijušā laikraksta Tēvijas redaktors. Abi ar meitu aizbēguši uz Vāciju. Savas vasarnīcas dārzā apracis jaunas rotācijas mašīnas. Pēc kara cerējuši atgriezties.

"Kam nu tās vajadzēs?" novaidas dzelzceļnieks.

Es neprasu, kam vēl viņš šos noslēpumus ir stāstījis. Varbūt izmeklētājam, lai mīkstinātu sodu. Bet varbūt tikai man, lai atvieglinātu sirdi.

"Reiz jau iepriekš arī tai pašā cukura lietā gandrīzi iekritām," viņš saka.

Toreiz kādi citi zagļi viņiem likuši sakraut mašīnā ap pusotras tonnas cukura, pašus uzsēdinājuši uz vezuma un veduši uz miliciju. Sēdējuši un domājuši, ka mēsli ir. Pie Ziedoņdārza, kad mašīna piebremzējusi, metušies krūmos. Tikai vēlāk sapratuši, ka ne jau īsti miliči šos būtu bez sarga sēdinājuši uz vezuma.

"Viegli nācis, viegli aiziet," nopūšas dzelzceļnieks, "bet no šejienes neizmukt."

Vēlāk viņš cietumā saticis vienu no viltus miličiem. Tas bijis kāds no Dūmiņa partizāniem. Dūmiņa vīri, uzzinājuši par cukura zagļiem, tos noliktavā notvēruši, un kā apcietināšanas dokumentu pielietojuši iekšlietu ministrijas ceļa darbinieku apliecību. Ar krievu burtiem M.V.D. uz sarkanā vāka tas izskatījies iespaidīgs dokuments.

Sakrāvuši cukuru un zagļus uzsēdinājuši uz vezuma. Cerējuši, ka pa ceļam šie bēgs, bet nekā. Pie Marijas ielas gan metušies Ziedoņdārza krūmos.

"Vai nu mazums tā zaga cits citam?" mans dzelzceļnieks saka.

"Viss ir pērkams - tikai nezin, kā nopirkt čekistus."

Varbūt čekisti nav jāpērk? Viņi paši paņem, ko grib.

REIZ es arī redzēju, kā milicija cīnās ar kabatas zagļiem. Rīgā to bija saradies kā biezs. Kādu vakaru, abi ar Osvaldu Voitu nākdami no tehnikuma, satiekam zirgu uz Meierovica bulvāra. Ienāk prātā aizvest uz miliciju. Aizvedam uz desmito iecirkni Vecrīgā. Tur dežurants ir apjucis un nelaimīgs, ka viņam tāds dzīvnieks uz kakla. Bet mēs abi uzstājam, ka zirgs, tomēr, ir atrasta manta un kāds to meklē.

"Labi," dežurants saka, "ja atradīsies īpašnieks, paturēšu; ja nē, pazūdat ar visu lopu!"

Ar lamāšanos un lielu troksni miliči iegrūž iecirknī pusaudžu baru. Esot noķerti kabatu zādzībās. Pēc brīža no blakus istabas iznāk kapteinis.

"Nu cik viņu ir? Vedat šurp!"

Miliči lamādamies iztīra aizturētajiem kabatas un piedraud, lai vairāk nerādoties, un pašus izmet uz ielas. Saburzītie rubļi un červonci pazūd lielā priekšnieka atvilktnē.

Pārdaugavā atrodas zirga īpašnieks, un mēs no zirga tiekam vaļā. Iedami mājās, mēģinām uzminēt, cik vienā naktī miliči savāc no čaklajiem kabatas zagļiem.

SAVĀDI, ka mūsu kamerā nav vairāk jābaidās no izrunāšanās un iekrišanas. Dziedam vecās, labās dziesmas; stāstām anekdotes un piedzīvojumus, un gaidām, kas notiks ar pašiem.

Pirmais posms ir noslēdzies. Daļa mūsu kameras iemītnieku ir jau aizvesta. Ir iestājies savāds miers. Pat sargi palikuši laiski un pavisam reti ieskatās actiņā . Ja paliekam pārāk skaļi, brīdinoši pieklauvē pie durvīm.

Ir sestdiena. Liek visiem sataisīties ar mantām. Vārtos gaida dzeltena vācu armijas sanitārā mašīna ar lielu sarkanu krustu uz sāniem.

"Vai jau uz slimnīcu vedīs?" kāds saka.

"Bet varbūt cietums ir slimnīca tādiem kā mums," kāds cits piebilst.

Braukšana ir pavisam ērta. Pat logi nav pilnīgi aizkrāsoti, un varam apskatīt Rīgu. Mašīna līkumo pa ielām, un visas runas apklust. Katrs cenšas vēl apskatīt pazīstamas un arī nepazīstamas vietas. Varbūt pat ierauga kādu pazīstamu seju. Izbraucam uz Pērnavas ielas un lēni iegriežamies manā mazajā Lūkas ieliņā, kura iziet uz smilšu kalniem.

Uz stūra pretī Sarkanā Krusta darbnīcām ir lielais Sējas nams, un trešajā stāvā ir mūsu virtuves logs ar tādiem pat baltiem aizkariem kā senāk; tikai neviens neparādās logā. Tagad tur onkulis dzīvo viens pats, un vai nu viņš stāv pie loga un skaita garāmejošās mašīnas.

Vācu laikā uz stūra pie pašiem smilšu kalniem uzcēla karavīriem lielu pirti. Tur viņus nomazgāja no ierakumu dubļiem un atbrīvoja no utīm. Pēc okupācijas krievi nolīdzināja smilšu kalnus un vācu gūstekņi pirtij pretī uzcēla nometni, kur pašus novietot.

Šodien ir pienākusi mūsu kārta mazgāties pirtī. Telpas ir plašas un apkalpes personāls - sievietes. Mūsu kailais pulciņš kā izbijies grozās klusējošu sievu priekšā. Nezinam, vai viņas ir krievietes vai latvietes, bet viņas savāc mūsu drēbes, lai disinfektētu, un mūs pašus palaiž zem dušas. Izrādās, ka viņas visas ir mēmas.

Pēc pirts atkal sēžamies mašīnā. Es cenšos iekārtoties, lai varētu vēl paskatīties uz mana onkuļa logu un smagajām Sējas nama durvīm, kuras tik bieži esmu virinājis. Varbūt pat kādu pazīstamu ieraudzīšu? Tomēr viss velti. Lūkas ieliņa ir tukša un klusa.