Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Mašīna lēni iegriežas Pērnavas ielā. Drīz labajā pusē būs Matīsa pārbrauktuve ar lielo tērauda stabu, uz kura ir uzstādīts skaņu brīdinātājs par vilciena tuvošanos. Tālāk nāk milzīgie ūdens torņi un kreisajā pusē Matīsa kapu liepas.

Pirms manas apcietināšanas abi ar tanti bieži gājām caur kapiem uz Centrālcietumu, kur darba zonā toreiz sēdēja Lūcija Gābere-Eglīte. Viņas vecāki dzīvoja laukos, un mēs palīdzējām piegādāt Lūcijai no mājām pienesumus.

Mēs abi ar Lūciju esam uzauguši kaimiņos. Viņa ir dažus gadus vecāka, bet, liekas, jau nodzīvojusi divus mūžus. Vācieši nošāva viņas pirmo vīru, un tagad krievi ir apcietinājuši abus kopā ar otro - Indriķi Eglīti, un abus notiesājuši uz desmit gadiem.

Netālu no augstā cietuma mūra ir redzamas daudzas vientuļas, pat svaigi raktas kapu kopiņas - tikai kas var pateikt, kas zem tām guļ? Varbūt bezvārda cietumnieki? Neviens jau nezin, kur cietumniekus aprok.

Šaurā, mazā Matīsa iela izbeidzas pie noslēpumainās Centruškas . Ārpusē stāv drūmā administrācijas ēka, kurā dzīvo cietuma sargi. Kāda gan dzīve te varētu būt - starp kapiem un cietumu?

Centrālcietums- Centruška

Esam savā pirmajā pārvietošanas punktā. Cik vēl tādu pa trimdas gadiem nebūs jāiziet? Sadzen mūs plašā, netīrā priekštelpā. Cita smaka un cita uzņemšana - pat spuldzes pie griestiem ir blāvākas kā čekā.

Pie galda sēž daži no priekšniecības kopā ar bariņu druknu vīru zilos, netīros virskreklos. Viens draudīgi trin lielu tuteni. Mūsu gara stāvoklis saplok.

"Vai nu rūnīs, vai kaus?" kāds garš jūrnieks ieminas.

Liek visiem izģērbties, un sākas mūsu drēbju pārmeklēšana.

Zilkreklainais ar lielo tuteni griež ārā metāla pogas un āķus un iecērt robus arī apģērbu gabalos. Cik muļķīgi, ka bikšu pogas ir taisītas no metāla. Cietums tās uzskata par augstas pakāpes ieročiem, un stāvi nu ar bikšu priekšu vaļā! Un jātur ir arī pašas bikses, jo atņem arī siksnas, ko čeka vēl bija atstājusi.

Esmu laimīgs, ka netieku līdz kratīšanai. Pie galda sākas strīds par uti, kas pēc dezinfekcijas palikusi dzīva, un tās īpašnieku - to pašu garo jūrnieku. Visi ir salasījušies ap šo noziedznieci, kas ir mēģinājusi dzīva iekļūt cietumā. Mūsu vedēji gan cenšas pārliecināt modros cietuma sargus, ka uts jau sen izlaidusi garu, un strīds paliek arvien skaļāks, līdz to pārtrauc kāds sīks, pavisam izdilis leitnants.

"Skat!" viņš saka. "Tā mauka vēl kust!"

Mūsu sargi ar to ir pievarēti un, lamādamies, liek mums ģērbties un dzen uz mašīnu.

Kad esam atpakaļ dzelzceļa milicijā, Rīgas ielās ir jau pamatīga krēsla. Sargi mūs lamā par utiniekiem, jo esam viņiem sabojājuši sestdienas vakaru un izdevību tikt no mums vaļā. Tā kā vakariņas mums milicijā nav paredzētas, katrs iztiekam ar savu krājumu.

Nākošā diena ir svētdiena, un ir jāpaliek uz vietas. Kamerā dziedam un tērzējam. Šis noteikti ir pēdējais vakars visiem kopā. Arī sargi vairs nelamājas un retāk paglūn caur actiņu.

Pirmdien pēc brokastīm atkal braucam uz pirti. "Mazgā gan pamatīgi," saka Verners.

Šoreiz braucam uz Krāsotāju ielu. Šai pašā pirtī arī vācieši kādreiz nomazgāja un atutoja no austrumu frontes atvestos. Te esot laba tvaika ierīce, un mūs brīdina nenodot ādas priekšmetus. Tā kā man ir tikai pašam sava āda, rūpes atkrīt.

Nomazgājušies gaidām kūpošās, smirdīgās drēbes. "Nu gan visas utis būs izcepušās," kāds saka.

Garais jūrnieks lādas, ka aizmirsis žaketes kabatā ādas cimdus.

"Tie nu tikai priekš zīdaiņa!" Cimdi ir sarāvušies, un viņš nevar nomierināties.

"Ne jau bulvāri slīpēsi," kāds saka, "un tādu mantu jau līdzi uz Sibīriju nepaņemtu. Pa ceļam krimiķi nozagtu." Jūrnieks ņurdēdams cimdus aizmet.

CENTRUŠKĀ netīrie uzraugi utis vairs nemeklē, tikai metāla pogas un āķus. Arī mani no visa metāliskā atbrīvo. Ilgi viņi prāto par manu ortopēdisko ierīci un garajiem dzelžiem. No tiem jau var zobenu uztaisīt; tomēr atdod manu staigājamo palīgierīci un arī pusi no zābaku šņorēm. Kurpju īpašnieki nesaņem neko un šļūc kā ar vīzēm.

Izpētījis mūsu dokumentu mapītes, Centruškas virsnieks beidzot mūs pieņem, un, savu atjautību izteikdami lamvārdos, mūsu čekas pavadoņi priecīgi atvadās.

Pirmos kaut kur aizved cukura zagļus; tad pareļos, bet es palieku. Vai tiešām atkal būšu viens, kā biju sākumā čekā?

Bet nav jau kam pajautāt. Mēs esam tās runājošās būtnes, uz kuru jautājumiem neatbild - un, ja atbild, tad ar lamāšanos.

KAD ir pienākusi mana kārta, kopā ar sargu izeju sniegotajā cietuma pagalmā. Ir decembra novakars. Draudīgi izskatās noplukušie pelēko korpusu mūri, gar kuriem kā gaiši rūtaini palagi blāv restotie logi. Labajā pusē ir balts, augsts mūris un virs tā pelēka sargu būda. Viss te man ir nepazīstams. Onkulis esot strādājis par grāmatvedi firmā, kas cēlusi cietumu. Nu pats varēšu iepazīties ar šo iestādi.

Klaudz restotās durvis, un žvadz smagās atslēgas. Mani iegrūž kamerā, kam gandrīz pie griestiem ir neliels lodziņš. Tam viena rūts ir iz sista , un caur to iemaldās pa retai, baltai pārslai. Laikam ir sācis snigt. Pie griestiem ir blāva spuldzīte; pie kreisās sienas sprīdi augsta koka lāviņa; ap logu uz sienas - pelējumu plankumi. Logs jau laikam sen ir izdauzīts.

Apsēžos uz zemās lāviņas, kam pagalvis ir sasists no dēļiem.

Izstiepjos visā garumā un pēc dienas trauksmes jūtos apmierināts, ka esmu viens. Neviens neliks sevi uzklausīt. Tā domādams esmu piemidzis, bet nosalis pamostos.

Nezinu, cik ilgi esmu gulējis. Laika sajūtas nekādas. Kāpēc cilvēka bioloģiskais pulkstens nedarbojas kā stundinieks? Tas daudz palīdzētu. Telpa ir drausmīgi auksta, un sāku domāt, cik ilgi te izturēšu. Laikam jau tāds izskatās karceris , bet par ko man tas piešķirts? Pie manis pat uti neatrada, un citus pārkāpumus nevaru iedomāties. Sāku staigāt. Seši soļi līdz logam - seši atpakaļ ... Trīcu, un zods dreb, it kā kāds to aiz diedziņa raustītu.

Nepalīdz ne plānais mētelis, ne staigāšana. Liekas gan, ka aukstuma tirpas lēnām beidz skraidīt pār muguru, bet zobi klab kā paminas. Kas gan ir blusas un negulētās naktis pret šādu mocību!

Vai tiešām būs jāsalst dienu un nakti? Bet varbūt tad arī ātrāk pienāks beigas. Nebūs mēnešiem jānīkst.

Kaut kur aiz durvīm staigā. Grab alumīnija bļodiņas. Arī mans lodziņš atveras, un caur to kāda roka iebāž kūpošā traukā puslitru karsta ūdens. Tā ir parastā cietumnieku tēja. Ūdens ir ļoti karsts - laikam domāts pārsalušajiem.

Ūdens ir tik karsts, ka ar grūtībām saturu bļodiņu, un, pie trauka malām pieskardamās, kā apdedzinātas sūrst lūpas. Pirmais malks plaucē rīkli, bet pamazām visā ķermenī ielīst patīkams siltums. Varu pat mazliet pasēdēt un izbaudīt labsajūtu, ko ir devis karstais ūdens.

Bet ne ilgi. Lai uzturētu iegūto siltumu, sāku atkal staigāt, kamēr dārdot atveras durvis un sargs liek sekot ar visām mantām.

SARGS pavēl pagriezt muguru pretimnācējiem. Nonākam cietuma pirtī. Tā ir liela un plaša. Cik brīnišķīgi pēc lielās salšanas just karsta ūdens masāžu uz muguras!

Ģērbdamies dzirdu aiz sienas sieviešu balsis. Mēnešiem nav redzētas un dzirdētas sievietes. Esmu pārsteigts par mazo, gaišo mirkli, ko sagādā viņu balsis.

Pēc tādas izsildīšanās briesmīgi negribas atgriezties aukstajā kamerā ar izsisto logu, bet atpakaļ mani neved. Apstājamies pie kāda liela korpusa un kāpjam pa netīrām, pelēkām kāpnēm. Ar lielu atslēgu sargs klaudzina pie kādām restotām durvīm otrajā stāvā. No iekšpuses tās atver tikpat noplucis kārtības uzturētājs.