Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Noslēpumu pilnas bērnībā likās tādas tumšas naktis, kad māte, no āra ienākusi, teica: "Kas par tumsu! Dur kaut acī, bet pirkstu neredzi."

Es arī, ārā izgājis, izstiepu roku, bet nevarēju pirkstus saskatīt pat tad, kad tie pieskārās degunam. Tādās naktīs tik noslēpumains un nesaprotams likās katrs troksnis melnajā tumsā. Tikai vietām kā zeltaini punkti spīdēja kaimiņu māju ugunis. Savādi bija tādās naktīs klausīties pašam savus solus un sirds dunēšanu.

Par visu to pagūstu pasapņot, kamēr mani ieved spoži apgaismotajā izmeklētāja kabinetā. Nezin, vai kāds apcietinātais ir skaitījis, cik reizes ir kāpis augšā un lejā pa šīm kāpnēm? Es jau laikam esmu nostaigājis gabalu, ko varētu salīdzināt ar attālumu līdz tēva lauku mājām.

Drīz būs nobeigta mūsu noziegumu izmeklēšana un mēs paši izpētīti no dzimšanas līdz stundai, kad iekritām šai bedrē. Mēs esot dzimuši, lai kaitētu taisnīgajai padomju lietai. Bezmiega naktīs ir sarakstīti stāsti par mūsu bīstamību un sašūti biezās grāmatās.

Jūtu savādu atvieglinājumu, ka drīz beigsies naktis ar mūžīgajiem jautājumiem: Kas vēl ir bijuši iesaistīti? Kam vēl varētu piesiet vajadzīgo pantu?

"Ja mums ir cilvēks," Kalmikovs reiz man stāsta, "tad vainu atradīsim."

,Kādēļ jūs cenšaties visur saskatīt organizāciju vai grupas lietu?" es gribu zināt.

"Redzi," viņš skaidro, "kad lieta ir nobeigta, par grupas izmeklēšanu saņemam 75 rubļus no galvas."

Kas to būtu domājis! Ne tikai ideja vien vada šos biedrus, betgluži kā pie kapitālistiem - arī lielais rublis!

LAIKAM kādam mūsu priekšniekam ir apnikušas blusas. Negribas ticēt, ka mūsu sūdzības būtu ievērotas. Pēc novembra svētkiem visiem, kas pagrabā, ir pirts diena. Labi, ka mājinieki iesūta veļu un kamerā utu vēl nav. Man jau turpat piektais mēnesis, kā āda nav ūdeni jutusi.

Cietuma vārtos ir iestumta apskribusi koka kabīne, nostiprināta uz tikpat apskribuša Zīsa. Rīgas ielās redz daudz tādu mašīnu, ar kurām pieved veikaliem produktus. Kas var pateikt, kādu preci tās kuro reizi vadā?

Gar vienu sienu kabīnei ir sabūvēti nelieli būceņi, un gar pretējo atstāta šaura eja. Laikam katrs būcenis, gandrīz laba vīra plecu platumā, ir domāts vienam, bet mūs visus trīs - Ernestu, Verneru un mani - kā reņģes kārbā iestūķē pēdējā būcenī. Man, kā pēdējam, sargs vēl piepalīdz ar celi un kā vāku aizspiež būceņa durvis. Esam tā saspiesti, ka varam tikai kustināt gar sāniem nostiepto roku pirkstus. Ir grūti elpot. Ķeram gaisu kā sausumā izmestas zivis. Nezinu, kā jutās nacistu bendētie automātiskajās gāzes ierīcēs, bet mēs jūtam, ka nosmaksim arī bez gāzes.

Mantas lika atstāt kamerā, bet neviens neteica, ka mūs vedīs uz pirti. Naciķi gan esot žīdus uz šaušanu dzinuši ar visām mantām, bet mums jau vairāk nav kā dažas blusu aptraipītas lupatas. Pie mašīnas pagriezieniem tiekam saspiesti vēl ciešāk. Uz pieres izspiežas sviedri. Mana seja ir tieši pretī Ernesta sejai, un, galvas pagriezuši, cenšamies nedvašot viens otram virsū.

Beidzot mašīna iebrauc kādā pagalmā. Liekas, ka bezgalīgi ilgi gaidām, kamēr atvērs būceņa durvis. Kad tās atsprāgst, kā gumijas lelles izlidojam šaurajā gaitenī, ar galvām atsizdamies pret gaiteņa sienu. Sargs smejas par mūsu izskatu un neveiklību.

Pagalms atgādina šahtu ar kailām mūra sienām, un bezgala tālas šķiet pelēkās rudens debesis. Mūs iedzen gaitenim līdzīgā telpā un iegrūž katru savā boksā , kas atgādina nelielu skapi. Esot jāgaida, kamēr iepriekšējie nomazgāšoties.

Tādos skapjos kādreiz pirtīs sakāra novilktās drēbes, bet tagad iekar cilvēku. Manā skapī virs galvas ir tik liela spuldze, ka sajūtu tās karstumu pakausī. Pie sienas ir dēlis - laikam sēdēšanai, bet tik šaurs, ka pakaļa slīd nost. Lai nenoslīdētu, mēģinu noturēties ar saspringtām kājām, un kājas sēžot nogurst vairāk kā stāvot.

Skapja platums netauj pat rokas izplest elkoņos. Līdz durvīm gan sanāk varbūt metrs. Laiks velkas lēni, un uzmācas snaudiens. Sēdēt nevar, un stāvus snaust kā zirgam nesanāk. Sagudroju, ka varbūt varu izmantot grīdas laukumu, ja tikai uz tā varētu kā suns saritināties. Beidzot, saceļot kājas pret durvīm, uz muguras izdodas nolaisties uz grīdas. Esmu gan tā ieķīlāts, ka nezinu, kā tikšu uz kājām - bet pašreiz ir labi un, savu kārtu gaidot, varu mierīgi snaust. Kad no sarga lamām uztrūkstos, durvis ir atrautas un es guļu visā garumā ārpus skapja. Mana kārta mazgāties ir pienākusi.

Atpakaļ braucam pavisam ērti, jo esam pēdējie. Atbraukuši atrodam kameru pielaistītu ar kaut ko brūnai kafijai līdzīgu. Pēc smakas pazīstu, ka tas ir karbols. To vēl atceros no ķīmijas klasēm. Un mūsu lupatas arī nav žēlotas.

"Šie krievu cūkas vienmēr rīkojas lopiski," lamājas Verners. "Bet varbūt" es saku, "viņu skatījumā mēs pat cūkas neesam?" Tīram visu, kā protam; tikai smaka paliek. Blusu dancis ir beidzies, un esam laimīgi, bet mans izmeklētājs gan nākošajā dienā rauc degunu.

"Tu smirdi," viņš saka, "kā klozetes pods publiskajā atejā." Žēl tikai, ka tādu podu viņš, tomēr, vēl naktīs pratina.

DRĪZ būs novembra beigas, un ir arī jūtamas beigas mūsu pratināšanai. Vairums jau ir parakstījuši 206. pantu par lietas nobeigumu un gaida braucienu uz Centrālcietumu.

Esmu pārsteigts, ka svētdienā mani izsauc Kalmikovs. Viens pats kabinetā viņš kārto papīrus. Liek apsēsties.

"Izsaucu tevi," viņš saka, "lai paelpo svaigu gaisu. Gaisa jums kamerā trūkst."

Abi sēžam. Viņš aiz rakstāmgalda cilā papīrus. Es skatos pa logu kailajās liepu galotnēs.

"Drīz lieta būs nobeigta," viņš saka, "un tiksi cietumā. Tur vismaz ir pastaiga."

Nesaprotu, ar ko šādu līdzjūtību esmu iemantojis.

"Žēl! Žēl!" viņš turpina. "Kad aizbrauksi pie baltajiem lāčiem, sāksi skatīt dzīvi citādāk."

"Arī tur dzīvo cilvēki," es saku, "un es neesmu ne labāks, ne sliktāks par tiem."

"Tomēr, savu spīti neesi atmetis!" Viņš izskatās vīlies un izsauc sargu.

Ejot uz kameru, domāju par savādo čekistu. Varbūt visi viņi vēl nav pazaudējuši cilvēcību; tikai to nedrīkst parādīt apcietinātajiem dzimtenes nodevējiem, lai neapcietinātu un nenotiesātu pašus.

ESAM atspirguši no nakts pratināšanas un sākam debatēt. Visi esam vienisprāt, ka katrs murgs reiz beidzas.

"Sovietu slepkavas," saka Ernests, "velk savos tīklos, ko var. Un ne jau arī katram ir dūša sekot savam goda prātam - sevišķi, ja ar dzīvību jāmaksā. Nav daudz tādu, kas gribētu par citiem mirt. Uzvarētājiem pieminekli. Zaudētāji sapūst ceļmalās!"

Drīz jau mums ar sākšoties paredzētais pāraudzināšanas laiks, Ernests turpina; tikai, kas zinot, kā kuram tas beigšoties.

"Vecīt, nenokar galvu," drošina Verners. "Arī man filtrācijā pienāca galīgs vakars, bet zinat, kas bija laimīgākie brīži?"

"Kā lai zinu?" es saku. "Neesmu filtrēts ."

"Kad vajadzēja tupēt uz brilles , tad zināji, ka esi vēl dzīvs!" Smejamies par Vernera laimes brīžiem.

Esam apnikuši. Nekādas ziņas no ārpuses nesaņemam - vienīgi pienesumus. Pārbaudām katru veļas vīli, vai neatradīsies kāda zīmīte.

Ziņu nav nekādu. Tur ārpusē vai nu nav rūdītu iekārtas grāvēju, jeb vai ļaudis ir iebaidīti. Brīvo dzīvi, cik arī tā smaga, nevienam negribas mainīt pret cietumu.

Man pašam liekas, ka esmu ar sevi samierinājies. Grozīt neko nevar - vienīgi mēģināt šo bezjēdzību darīt ciešamāku. Arī pēc izgulēšanās nervu drudzis vēl nepāriet, un pie mazākā uztraukuma drebu un nevaru norimt. Ir kauns, bet biedri manu nelaimi zin.