Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Arī no mūsu pretkustības organizācijas esot trīs desmitgadnieki.

Hervīns Ciemītis, Ojārs Grencbergs un Ojārs Zariņš. Ciemīti tuvāk nepazīstu. Viņš esot bijis šoferis. Grencbergs nav tehnikumietis, bet viņa priecīgās dabas dēļ viņu atceros labi. Viņš esot tiesāts kā nepilngadīgais - tāpēc samazināts sods.

Ojārs Zariņš ir tehnikuma zēns - arvienu skaļš un uzstājīgs ar savām zināšanām un taisnību. Nezinu, kurā kamerā viņš ir, bet jādomā, ka ir neapmierināts ar saviem desmit gadiem.

Cietumā desmit gadus uzskata par bērnu sodu. Desmit gadu ir saņēmušas arī Osvalda Voita draudzenes - blondā Aija, valdonīgā Irēna un maziņā Ruta Bola.

Notiesāti ir partizāni - brāļu Dūmiņu vienība no Iecavas mežiem, kā arī Freimaņa un Kursa vienības. Notiesāti ir viņu atbalstītāji un meitenes, kas viņus ir mīlējušas. Kur katrs pazudīs? Kam būs lemts atgriezties? Neizmērojami ir padomju plašumi un nepiepildāmi vergu lāģeri, kas pēckara gados ir sadīguši kā rijoša pūķa zobi uz pusgadsimta celtajiem pamatiem.

Kamerā esam vairāki no mūsu organizācijas, bet starp tiem man īsti tuvu paziņu nav. Kaut raksturi mums ir dažādi, kameras šaurībā visi saprotamies labi. Latvieši vienmēr lielās bēdās ir tuvi, bet sīkumos dalās. Varbūt mūsu sadzīves izpausmi ir veidojuši apstākļi jau sirmajā senatnē. Mūsu senči ir bijuši viensētnieki, un arī mēs neesam ciematu ļaudis. Kaut jel ieslodzījuma burzmā nesadiltu mūsu brīvais viensētnieku gars!

KĀDU dienu mani izsauc ar mantām un administrācijas ēkā liek visu atstāt. Aiz vārtiem stāv pelēks Opelis . Kur gan mani vedīs pašā dienas vidū? Ne jau nošaut. To varētu izdarīt cietumā.

Rīgas ielās ir jau pazudis sniegs, tikai starp pelēkajiem gājējiem pavasaris nemaz vēl nav jūtams. Iebraucam pazīstamajā tribunāla pagalmā Valdemāra ielā 20. Mani pavada kāds neliela auguma leitnants.

Šaurajā uzgaidāmā gaitenī jau daži sēž - arī Osvalds Voits.

Tiesājot slavenā Bauskas partizāna Gudža atbalstītājus, viņš stāsta - starp tiem arī mūsu organizācijas sakarnieku Juri Mucenieku un viņa meiteni Drosmu Sēju. Juri pēdējo reizi satiku kopā ar Gudžu mūrnieka Rūsas mājelē, kad biju tur ieradies Gudžas pases lietā.

Esam abi ar Osvaldu izsaukti par lieciniekiem, bet mani bijuši aizmirsuši un tāpēc kā komisāru vienu pašu atveduši ar Opeli . Pievakarē mani izsauc, bet ko es varu liecināt? Drosmu Sēju esmu redzējis tikai reiz. Viņa bija ieradusies Osvalda dzimšanas dienā, un es zināju, ka viņa ir Jura meitene.

Kā vecam paziņam man uzsmaida prokurors, un viņa zirga ģīmis šķiet pati labvēlība. Tiesa nolasa, ka saņemšu divi-ar-pus gadus par nepatiesu liecību, un es sāku smieties.

"Kas ir te tik smieklīgs?" pārsteigts grib zināt prokurors.

"Ko nozīmē divi gadi," es saku, "ja esmu jau dabūjis divdesmitpiecus?"

Prokurors jautri iezviedzas. Viņš ir labā omā, bet, ja domā, ka dzimšanas dienā mēs būtu turējuši organizācijas sanāksmi, viņš maldās. Vairums klātesošo par mūsu organizāciju neko nezināja. Apliecinu, ka Osvalda Voita dzimšanas dienā Drosmu Sēju redzēju pirmo reiz, un ar to mana liecība beidzas.

Vieglajā mašīnā mani otrreiz nevizina. Ir jāgaida sēdes beigas, lai kopā ar citiem brauktu uz cietumu.

"Vai esat Edgars?" kāds blakus stāvošais čukst.

"Jā," es saku, un viņš steidzas stāstīt, ka viņa vārds esot Ūdris un esot notiesāts uz desmit gadiem. Viss iznācis pavisam muļķīgi. Esot ievācies mums kaimiņos - Dūdelniekos , un lūdzis manam tēvam izpalīdzēt ar pajūgu. Pēc pārkravāšanās, kādu glāzīti iedzēruši, sadomājuši izjokot izpildu komiteju. Naktī ragavās ielikuši zārku un noveduši līdz komitejas durvīm, bet varbūt tik slikti nebūtu iznācis, ja zārka vākam nebūtu pienaglojuši veco un jauno rubli.

Tikai iereibušās smadzenēs varējis kaut kas tāds rasties.

"Vecais Dūdelnieks ir vienīgais pagasta zārku meistars," Ūdris saka, "un jau nākošajā rītā milicis bija klāt."

Abi jokdari novesti uz Bauskas čeku. Tā kā nekādus pagātnes grēkus tēvam nevarējuši piesiet, viņš ticis cauri ar izbailēm, bet Ūdris, kas jau bijis izgājis filtrāciju , dabūjis desmit gadu.

Neticami, ka esmu saticis cilvēku, kas pavisam nesen ir bijis kopā ar tēvu. Savās iereibuma reizēs tēvs mīlēja šo to izstrādāt, bet nu viņš zinās, ka ar iekarotājiem jokoties nevar.

Atpakaļ ceļā negribas ne runāt, ne dziedāt. Liekas, ir pagājuši gadi, kopš tikos ar abiem šiem stingrajiem vīriem - tēvu un Gudžu. Gudža ir miris - nošauts no nodevēja lodes, bet varbūt vēl redzēšu tēvu ...

LĒNĀM piemērojamies ikdienai - pat nerunājam par saņemto sodu, bet pieminam tikai pagātni un, ieminoties par nākotni, izvairāmies pieminēt baltos lāčus. Dzīvojam šai dienai.

Esam nodibinājuši teātri un cirkus mākslinieku trupu.

Uzvedam pašu sacerētus gabaliņus. Sieviešu lomas aizpilda vīrieši, bet tas jau notiek ķīniešu teātrī un notika Anglijā pat lielā Šekspīra laikā. Gunārs Zariņš - rosīgā tehnikumieša Ojāra brālēns - sacer un iestudē vielu, un pats tēlo primadonu. Cik komiska ir tāda plecīga dāma, kam krūšu izciļņi ir veidoti no sabāztiem dvieļiem un vakartērpu aizvieto sega. Vīri smejas līdz asarām.

" A nuka, arķisti, davai suda! " Reiz pašā visspraigākajā vietā sargs, durvis atrāvis, bļauj, lai aktieri nākot līdz, un trīs labākos iegrūž karcerī .

"Grūti tiem būs," citi spriež, "sevišķi, ja iesloga zvēru būros ." Aiz loga jau aprīlis. Lielie sali ir rimušies, bet plikie vēl nosalt var. Pēc trīs dienām atgriežas mūsu aktieri. Dabūjuši piecas dienas par padomju sievietes izsmiešanu, bet apžēloti. Viņi ir bāli un novārguši, un mēs viņus barojam un pīpinam.

Ar to mūsu izrādes nebeidzas - tikai izvēlamies cilvēcīgāku sargu maiņu.

Onkulīti mēs visi cienām. Viņš reizēm sabar, bet nekad nedzen uz karceri .

Kas ir dzīve bez sievietēm, un tāpēc bez teātra? Tikai padomju sieviete nav tēlojama. Kas gan tur varētu būt tik apvainojošs? Ne mazums padomju sievietes kolhozos esot pat arklos jūgtas. Un vai mātes-un-seksa lamuvārds vien nenoteic sievietes stāvokli? Ko par sievietēm var domāt tādi vīri, kas piesauc mātes vārdu, lai neķītri lamātos?

IZGĀJUŠI uz pagalma pastaigu, ievelkam smaržīgo pavasara gaisu.

Mums neļauj pavasari baudīt, bet nevar aizliegt to izjust starp cietuma mūriem.

Vīri aizdomājušies stāv pie restotā loga un raugās mākoņos.

Laucinieki savās domās gatavojas sējai. Viņi bieži trūkstas no cietuma miega; tad vīlušies atliekas gulēt. Nav jāceļas zirgi barot rīta cēlienam. Viņi runā par darāmajiem darbiem un mājās palikušajiem darītājiem, un es domāju par tēvu - kā viņš cīnās ar lielajām nodevām un kā viens ved baļķus no Skaistkalnes mežiem.

Savos pamatos latvieši dziļi izjūt zemes tuvumu, un katrs ilgojas pēc laukiem. Šeit kamerā vairums ir zemes kopēju un mīlētāju, bet okupantiem vajag tikai rīkojumu pildītāju. Okupanti nevienam neprasa, kas darāms, un tāpat kā cilvēkus viņi arī pakļauj un nīdē dabu.

Ir trešais pēckara pavasaris, bet cerības par rietumu palīdzību nav piepildījušās. Pavasari nāk un iet. Kad atnāks Latvijai pavasaris? Reizēm savās pagalma pastaigās saklausām cīruli. Ar acīm zilgmē meklējam trillinātāju. Ko gan te meklē šis brīvais tīrumu un druvu gariņš? Bet vai tāds nieciņš tur zilgmē kaut ko saprot no nebrīves.

MAIJA svētki atnes pārsteigumu - rīsu biezputru. Smaka ir baiga. Nezin, kur rīsi ir atrasti? Viss cietums smird pēc peļu urīna. Mūsu mielasta deva ir divisimt gramu baltas, smirdošas ķēpas. Pamaisu ar karoti, bet neko aizdomīgu neredzu. Jāēd vien būs. Karoti mutē bāzdams, aiz turu degunu, un tad garšo pavisam labi. Senāk rīsi bija goda ēdiens, un arī šodien ir goda diena.