Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Vakarā saņemam vēl otru ēdienu - kausiņu skābu kāpostu samaisītu ar ķilavām, un man ir gadījušās divas - pavisam labas. Nekas līdzīgs tām, kādas čeka izdeva revolūcijas svētkos, kad visi palika slimi. Kaut gan ar kāpostiem nekad ķilavas neesmu ēdis, neesmu ne pārsteigts, ne izvēlīgs. Kas zin, kas nebūs vēl jāēd.

Pavasaris ir atmodinājis ilgas pēc brīvības - tik nevaldāmas, ka brīžam liekas nosmakšu. Pastaigas laukuma stūrī ir uzaugusi kupla pienene ar vairākiem spilgti dzelteniem ziediem. Tā ir krāšņa un varonīga puķe - uzziedējusi starp cietuma akmeņiem. Tā zied un priecē pēc dzīves izslāpušos, un neviena roka nepaceļas to noplūkt. Cik nelaimīgs bija tēvs par šīm ganību nezālēm! Tās nomācot pārējo zāli. Varbūt tikai tāpēc, ka visu var nomākt un pārvarēt, pienene spēj ziedēt uz akmeņiem.

Tā kā drīz sāksies kuģniecība Padomijas ziemeļu apgabalos, ir sagaidāmas notiesāto izvešanas. Labi vien būtu, mēs domājam, jo bezgala ir apnicis cietums. Jūtamies kā lopi, sadzīti aizgaldos. Kaut vai kūtī pietiek ēdamā, katrs lopiņš tiecas pēc zaļās pasaules tāpat, kā cietumnieks pēc zilās debess.

KĀDU dienu mani izsauc uz kantori. Pie apskrubuša galda sēž leitnants apskrubušā uniformā. Liek apsēsties un apprasās par dzīvi kamerā - ko plānojot un runājot vīri.

"Vai nedomājat par bēgšanu?" viņš saka. "Vai jūs ticat, ka tas būtu iespējams?"

"Kas tur! Sasien sargus, atņem atslēgas un aidā!" "Bet cik tad tālu mēs tiktu?" es saku.

"Tieši tā," viņš apstiprina.

Šis ir pirmais latvietis, ko esmu saticis šādā amatā un formā. Skaļi sāk grabēt centrāles caurules, kad kārtējo reizi iedarbojas cietuma telegrāfs, bet leitnants, liekas, to nedzird un pat nepajautā, ko mēs raidām un vai neplānojam sazvērestību.

Viņš zin, ka esmu studējis ķīmiju, rāda man laikraksta sleju par jauno atomu degvielu plutoniju un jautā, ko es par to domāju.

Ko nu es varu domāt? Jo vairāk saražos plutoniju, jo drīzāk iznīcinās pasauli.

"Esat prātīgs cilvēks un nepieļaujat, lai jūsu kamerā notiktu nekārtības," viņš man šķiroties draudzīgi lūdz. "Kad aizbrauksiet uz lāģeri, tur būs daudz vairāk vietas un vieglāk visu organizēt - arī bēgšanu."

Es varot pie viņa nākt katrā laikā - tikai lai piemeldot sargiem. Pavisam vienkārša un nevainīga ir informantu vervēšana.

Apsolos turēt acis un ausis vaļā. Ko es daudz ar viņu skaidrošos, un kāpēc sagraut viņa cerības? Kamerā stāstu par sarunu.

"Savāds vecis," vīri smejas, "bet naivs."

MŪSU kamerā ieliek kādu no ziemeļiem atvesto notiesāto vārdā Ceiku.

Kā gan, pabijis dažus gadus lāgerī, cilvēks var tā izmainīties? Viņa seja ir liela un pelēka, un vēders liels un apaļš. Viņa ķermenim, liekas, ir pieskrūvētas divas kājas un divas rokas, un viņa locekļiem visi muskuļi ir sadiluši un pāri palikuši tikai kauli. Viņš ar reizi spēj apēst divas cietuma paikas un vairāk bļodiņu balandas .

"Kuņģis izplēties," viņš saka. "Nav sāta, kaut pielejies līdz kaklam."

Vērojot viņu, mēs saprotam savas nākotnes izredzes, un pat cietumā rūdītajiem saplok dūša. Kas bijuši filtrācijas nometnēs, badu jau reiz ir piedzīvojuši un labprāt cietumā nosēdētu visu savu sodu. No piederīgo gādības un pašu bezdarbības vienam otram ir pat tauki uz vēdera.

JŪNIJĀ sāk klīst baumas par lielu vilciena sastāvu uz tālajiem ziemeļiem. Kādreiz izsauc pa vienam. Tie ir nelaimīgie, kam būs jābrauc ar Stolipinu - aizrestotu pasažieru vagonu - un jāmētājas pa pārsūtīšanas lāģeriem, kamēr paliks pliki kā burkāni. Kriminālie būs noņēmuši visu, ko tuvinieki sagādājuši ceļam.

Cietums ir tik pārpildīts, ka uz katru brīvo vietu esam saspiedušies trīs vai četri. Lāģera tirgum ir daudz labi uzbarotu un spēcīgu vergu.

Cietuma kurpnieki ir sākuši gatavot apavus no nobrauktām auto riepām. Viņi saplēš riepas dažādos biezumos un zoles veido no biezākajām un virsas no plānākajām gumijas kārtām. Arī es sev pasūtu pāri. Paša apavi jātaupa, jo tie ir nepieciešami manas palīgierīces nēsāšanai.

Tuvojas Jāņi, un viens otrs pārrunā, ko kādreiz Jāņos darījis.

Partizāni stāsta, kā dzēruši miestiņu un gājuši meitās. Neviens nav zaudējis cerību, ka reiz atkal pienāks Jāņi brīvā Latvijā.

Grīziņkalna Jāņus '45. gadā, kā pirmos, okupanti rīkoja plašos apmēros - pat ar krāšņi tērptām tautu meitām. Bez svētku noskaņas cilvēki izpildīja pavēli - atnāca, paskatījās un aizgāja. Jāņi ir saules un brīvības svētki, un tikai brīvībā var lepni skanēt līgo!

Stiprie un vājie

Pirms sagaidām Jāņus, sāk runāt, ka esot ieradušies vergu uzpircēji . Patiešām, komisija strādā kāpņu telpā. Paskatās zobos, aptausta uzbarojumu, pajautā, ar ko kurš slimojis un pārbauda, vai visi locekļi ir vietā un darbojas. Kas pāri sešdesmitiem, tos neņem, un, ja kāds aizmanās līdz, to atdzen atpakaļ.

"Nebaidies," noraidīto mierina, "netiksi aizmirsts."

Notiesātie jūt, ka tuvojas šķiršanās. Kas zin, vai draugs draugu vairs redzēs. Tie, kas kopā nozīmēti, cer vismaz grūtā brīdī būs blakus kāds draugs vai pazīstams.

Ir jāizvērtē katras mantas lietderība, un tā nabagākajiem arī tiek kāds krekls, apakšbikses vai zeķu pāris. Citam jau piepildījušies pāris zupur-maišeļi un, tos kopā sasējis, izmēģina nesamo. Mājinieki, nojauduši neizbēgamo, ir sākuši pienest neprasītas drēbes. Kas gan var pateikt, kas noder, kas nē. Dažu lietu ir saradies par daudz, un ej nu zini, vai spēsi visu ceļā saglabāt.

Pēc Jāņiem nepilngadīgos krimiķus aizved uz Alūksni, un otrajā stāvā atbrīvojas kamera jauniem cietumniekiem. Kādu dienu, kameras restotajās durvīs nostājies, korpusnieks lasa garu sarakstu, un tiem, kurus izsauc, liek atsaukties.

"Sagatavoties ar mantām!" viņš pavēl, sarakstu nobeidzis.

LIELAIS šķiršanās brīdis ir klāt. Visiem ceļa paunas ir gatavas un laiku var veltīt atvadām. Aizbraucēji apskaujas ar palicējiem, un draugu acīs zib asaras. Cietums ir tuvinājis daudzus.

Veras durvis. Paunām apkrāvušies, viens pēc otra iziet gaitenī, atskatās un vēl paceļ rokas kā uzvaras saucieniem. Ar katru aizejošo palicēju bariņš kļūst mazāks. Kad lielās durvis ir aizvērtas, esam pārsteigti, cik maz mūsu ir un cik liela ir kļuvusi telpa.

"Nu gan dzīvosim ērtībās," kāds saka, bet apklust. Joki neveicas. Visi jūtas kaut ko zaudējuši. Ir izlasīti tie, kas der smagajiem ziemeļu darbiem, un pāri palikušas atbiras. Cietuma priekšniecība grib vaļā tikt no visiem un bieži strīdas ar uzpircējiem un mēģina iesmērēt arī vājākos, bet augstie biedru kungi prasa kvalitāti. Veselīgais dzīvos ilgāk kā vājais, padarīs vairāk, un caur to atmaksāsies tālais ceļš un apsardze.

Vakarā mūsu bariņš, uz ateju ejot, nes milzīgo parašku , kura, liekas, mums vairāk nav vajadzīga. No apakšas stāva skan dziedāšana un sargu lamas. Cietumnieki ir palikuši nepaklausīgi - pat no karcera nebaidās. Nākošajā rītā, uz pastaigu ejot, redzam gaitenī kā pelēkas čūskas izstieptas ugunsdzēsēju šļūtenes, un visur staigā sargi ar rēcošiem suņiem.

Prombraucēji, logiem pieplakuši, māj paziņām un sauc tikšanās solījumus pie Brīvības Pieminekļa. Neviens nešaubās, ka reiz sitīs brīvības stunda. Mēs mājam pretī, bet uzraugi lamādamies mēģina mūs iedzīt pagalma aizgaldā, no kurienes tāpat visu var redzēt un dzirdēt. Lai pilnīgi nošķirtu no aizbraucējiem, gandrīz skriešus mūs dzen uz kameru.