Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Sāk izsaukt uz satikšanos ar piederīgiem. Spriežam, ka tā ir pirmā aizbraukšanas zīme. Izsauktie priecīgi steidzas uz tikšanos, bet atgriezušies ilgi skumst. Vienam otram sieva teikusi, ka esot spiesta šķirties, jo kā noziedznieka sievu viņu atlaidīšot no darba. Nelaimīgais var tikai minēt, kas vainīgs? Vai vara? Vai kāds cits sievai ir sajaucis galvu?

Kad mani izsauc, es minu, kuru no savējiem satikšu. Šaurajā telpā salasāmies ap divdesmit, un katrs meklējam vietu pie drāšu sienas. Aiz tās ir neliela atstarpe un otra tāda pati pinumu siena. Pa atstarpi staigā uzraugs.

Esam brīdināti, ka par cietumu un savu lietu runāt nedrīkstam. Nezinu, par ko ir brīdināti piederīgie.

Atveras durvis, un raibs laužu bars izbirst mums pretim. Ar acīm steidzīgi katrs meklējam savu radu vai paziņu.

"Edgar!" izdzirdu sievietes balsi.

Nezinu, vai esmu vienīgais Edgars, bet atsaucos un ar acīm meklēju saucēju. Ieraugu savu māsu Ausmu. Paliek vieglāk. Tad jau mājās viss kārtībā!

Māsa, liekas, ir palikusi vecāka. Nezinu, kā viņa atpazīs mani.

Esmu ļoti izmainījies.

Ko var izrunāt tādā satraukumā tik īsā laikā? Pirms sagaidām atbildes, viens otru pārtraucam ar jauniem jautājumiem. Lūpas dreb. Acīs riešas asaras. Vārdi ķeras kaklā. Tikai pēc brīža sāku nomierināties un klausīties, ko viņa saka.

Katrs cenšas pateikt pašu svarīgāko, bet ko lai mēs stāstām par sevi? Galvenais jau dzirdēt par mājām un dzirdēt sev tuvo un pazīstamo balsi - varbūt pēdējo reiz. Kad sargs pārtrauc balsu murdoņu un dzen mūs ārā, ir izrunāts pavisam maz. Skan vēl nepateikti vārdi, bet tos pārkliedz sarga krieviskās lamas.

Ko gan citu tāds okupants spēj kā lamāties! Ejam atpakaļ, un katrā sejā ir lasāms viens un tas pats - kur un kad būs atkal lemts tikties? Man gan liekas, ka ar savējiem satikšos Latvijā. Un drīzāk kā pēc divdesmit pieciem gadiem.

AR lielām pārmaiņām ir cietumā pienākusi mana otrā dzimšanas diena. Ir atbraukuši mūsu pircēji . Prasa pēc jauniem un veseliem, bet mūsu kamerā nav neviena, kam nebūtu kāda veselības trūkuma. Vergu īpašnieki cilā mūsu cietuma pases, jautā par veselību un vecumu un krauj pases kaudzītēs.

Pusplikajiem piesola drēbes. Pēteris Gabrusons saņem līdz pusei nogrieztu armijas mēteli. Rūdis Sudmalis, kas Krievijā ir zaudējis kāju, izvēlas kādas armijas vatenes - briesmīgi netīras. Būšot siltāk vagonā. Viņam nekādu pienesumu nav. Visa ģimene esot izsūtīta, un viņa tēvs arī esot tepat cietumā - notiesāts kā partizāņu atbalstītājs.

Ko mums izdod, armijas lupatas vien ir - patiesībā sadedzināmas - bet plikiem noder arī tādas. Saņemtās drēbes atzīmē kartiņā un liek saņēmējam parakstīties.

Kartiņā ir vairākas ailītes ar mantu nosaukumiem. Tā jau viegli var piemuļķot saņēmēju. Ej nu pierādi nepareizības, ko tavā kartiņā var atzīmēt. Tieši tā arī notiek. Kad vēlāk Kazakhstānā prasa uzrādīt saņemtās lupatas, ir jātaisnojas un jādomā, kā norakstīt to, kas nekad nav saņemts.

Daudz mums ir jāmācās par valdošo zagšanas kārtību. Arī nabaga cietumnieku te prot apzagt, un daži pat iedzīvojas no cietumnieku lupatām. Es iegādāt necenšos neko. Viss ir atbaidoši nonēsāts un netīrs.

PIE komisijas satiekam sava ešelona priekšnieku - izskatīgu gruzīnu ar vecākā leitnanta uzplečiem. Viņš smaidīdams skaidro, ka viņš mūs aizvedīšot uz saules zemi, kur jādara nebūšot nekas. Vecākie sāk noticēt gaidāmajai paradīzei. Vairums ir laucinieku, kas apspriežas par dažādiem lauku darbiem, ko viņi tur stepē varētu darīt.

Mana darba griba ir zudusi, un es nezinu, kad tā atgriezīsies.

Ņemdams vērā veco lāģernieku nostāstus par vājo lāģera putru un smago darbu, domāju, ka būtu labi, ja varētu izdomāt, kā sevi saglabāt un nedarīt neko.

KOMISIJA beigusies. Visi dzīvo brauciena gaidās uz saules zemi. Pat sejas, liekas, ir kļuvušas gaišākas. Vai nu uz atvadām vai vienkārši pēc grafika - pienāk liela kratīšana. Šoreiz visus sadzen augšā otrā korpusa zvēru būros . Nejēdzīgs caurvējš un aukstums. Sargi staigā kažokos un vaļenkos, bet mēs rindā stāvam pliki, lai viņi ātrāk varētu ieskatīties mūsu pakaļās.

Kad kratīšana beigusies, siltajā kamerā katrs kārto un cilā savas paunas. Arī man iznāk prāva soma - daži gabali veļas, dvielis, sega, ziemas cepure, divi pāri cimdu un desmit pāri vilnas zeķu. Nezinu, kāpēc zeķu tik daudz. Dažus pārus esmu pat atdevis paziņām. Laikam jau māte, par mani domādama, garajos ziemas vakaros zeķes ir adījusi.

Kāda izskatās māte pēc šiem diviem gadiem?

ESAM gatavi ceļam. Bet vai tiksim tieši uz vagoniem? Jeb vai vēl stāv priekšā pārsūtīšanas punkts? Liekas, iesim cauri pārsūtīšanas punktam, kuru sauc par peresilku . Liekas, krievu vārdu lietošana pieder pie cietuma kārtības, lai radītu krievisku noskaņojumu.

Saulainais marta rīts pienāk tāpat, kā ir pienākuši visi citi cietuma rīti, bet šorīt pēc brokastīm kameras durvīs parādās korpusnieks ar sarakstu un izsauc aizbraucējus. Saņēmuši savas lietas, pa atvērtajām durvīm izejam gaitenī. Vēl pēdējie roku spiedieni palicējiem, bet to ir pavisam maz. Viņi noraugās uz mums no pustumšās kameras. Kas gan notiks ar viņiem?

Pa pirmā korpusa ierastajām kāpnēm lēnām dodamies lejā.

Ārā mūs apņem pavasara svaigums. Visapkārt sniegs. Kad tas vēl nokusīs? Šī ir bijusi dziļa ziema. Administrācijas ēkā mūs sagaida krietns pulciņš citu braucēju, kas visi ir apkrāvušies ar nesamiem. Lauciniekiem ir mājas austie labības maisi; pilsētniekiem mugursomas, kam nogrieztas metāla sprādzes.

Kad visi ir saskaitīti un brīdināti, kas draud par bēgšanu, atveras lielie vārti uz brīvo pasauli. Cik tā ir plaša un balta pēc šaurā un pelēkā cietuma, bet no tās mūs šķir sargi ar durkļotām šautenēm un rēcošiem suņiem. Jādomā, ka sargi ir pārliecināti, ka arī klibie un vecie ir spējīgi bēgt.

BAIGI plats ir sliežu ceļš, kas mums jāpāriet līdz peresilkai . Tā ir viltīgi paslēpusies aiz baznīcas, kam ir divi smaili torņi. Lēnu velkas mūsu rinda. Sargu un suņu pavadīti, salīkuši klumburējam pāri augstajām sliedēm. Labi, ka sniegs ir notīrīts. Jāsargās tikai, lai neaizmestos kājas.

Sargi skubina un kliedz. Mēs četri klibojošie - Svehgeimers, Rūdis Sudmalis, Pēteris Gabrusons un es - ejam pēdējā rindā. Visvaldis Kalve ir aizkruķojis steidzīgajiem līdz. Uz mums, pēdējiem, krīt viss sargu lamu birums, un aiz mūsu mugurām rej un rēc suņi.

Esam stipri atpalikuši. Kāpēc pat cietumnieki steidzas? Vai uz nošaušanu arī skrietu, lai būtu pirmie pie svaigās bedres? Varbūt tas tā ir latviešu dabā - skriet pēc dzīves, skriet pēc mantas un skriet pēc lāģera, it kā caur steigu to varētu ātrāk atsēdēt.

" Bistreje! " sauc sargi. - Ātrāk!

Sīkais Gabrusons apgrieztajā armijas mētelī uz saviem kruķiem lec kā liela, pelēka varde, un plecīgais Sudmalis smagi sviež savu koceni pāri katrai augstajai sliedei. Svehgeimeram ir grūti līdzi tikt, un mēs cenšamies viņam pielāgoties.

Pārējie, tikuši pie peresilkas vārtiem, pārmetoši ņurd par mūsu kavēšanos.

NEVIENS nav pazudis; neviens nav aizbēdzis. Peresilka ar tumšiem, netīriem gaiteņiem un pārpildītām kamerām aprij mūs visus. Saka, ka kādreiz te bijušas kazarmas. Tagad, liekas, te ir sadzīti visi nespējīgie no Latvijas cietumiem un lāģeriem.

Ar kliegšanu un lamām mūs sagrūž pustumšā telpā. Uz divstāvu nārām tupam kā vistas uz laktas. Kur paredzēta vieta vienam, esam satupuši pa trīs. Aizslēdz restotās durvis, bet otru koka durvju priekšā nav, kas aizsegtu skatu uz gaiteni. Uzraugus neredz. Kā īstie saimnieki rīkojas kriminālie - piedāvā kaut ko iztirgot vai iznēsāt vēstules. Jūtamies kā elles priekštelpā.