Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

VĒL joprojām vairāk braucam nakti un stāvam dienā. Kad stāvam, ir vislabāk nokārtot poda vajadzības. Sēdi nu, kad asā sile zem pakaļas trīc un kratās. Tikai nelaime ar dzelzceļniekiem. Garām staigādami, viņi mūs lamā par cūkām, kas pieķēzot viņu zemi.

Mēs tikai smejamies, lai dabū vien krievu mužiks paost latviešu sūdu!

Esam viņu sūdus diezgan oduši.

Ko var brīvam cietumniekam padarīt? Un kādās Krievzemes malās vēl arī mūsu sūds nemētāsies?

IEBRAUCAM Kaļiņinā. Spriežam, ka laikam jau tomēr braucam uz Karagandu. Vīriem sāk trūkt tabaka, un dzelzceļnieki arvien biežāk prasa, vai nav kas pārdodams. Te jau publika pie tādiem kā mums ir pieradusi, un sargi necenšas trenkāt tirgotājus. Zlīdnis, izkāris virskreklu, bez smaida to piedāvā pircējiem, un kāds dzelzceļnieks piesola trīs mahorkas paciņas. Darījums ir noslēgts, un mūsu vagonā sāk smirdēt visā Krievijā pierastā mahorka . Avīzes jau vēl ir atrodamas; tikai jāiemācās uztīt kārtīgi ļuļķi.

Gorkijā izjūtam Sibīrijas dvašu. Labi, ka mūsu priekšnieks ļauj mums vienmēr pagādāt pietiekoši ogļu. Ja tikai spējam uz vagonu atnest, milzīgi garo, ar oglēm piepildīto vilcienu sastāvu netrūkst. To mūsu zēni dara bez mudināšanas, un krāsniņa ir tik sarkana, ka pat SS maizītes vairāk nevaram cept. Bet vagons, izņemot augšējo plauktu, ir auksts. Mēs uz apakšējām nārām salstam un vairāk sildāmies pie krāsniņas vai arī tupam uz augšējo nāru malām.

Pilsētā daudz sniega un atkritumu. Vagonu pārraudzes un pārmijnieces ir sievietes baismīgi netīros vatņikos. Liekas, ka viņas būtu eļļā izmērcētas un mēslos apvārtītas.

"Kā gan ar tādu varētu mīlēties?" saka Ješka. "Visu laiku justos kā uz lokomotīves."

"Nu kas par to," atbild Zlīdnis, kas parasti klusē, "ja tikai tvaika un siltuma netrūkst."

Ja prātā nāk sievietes, tad jau pavisam badā vēl neesam.

VAKAROS jūtamies vagonā kā sniega alā. Sienas ir nosarmojušas, un gulēšana nav patīkama. Rūdim Sudmalim ir liels kažoks. Viņu liekam ārmalā un veco Jēkabsonu, kam ir tāds pats kažoks, iekšējā pusē. Pa vidu novietojamies tie, kas esam plānāk ģērbušies. No rīta Rūdim kažoks ir piesalis pie sienas, un arī mēs, vidējie, esam tā nosaluši, ka klab zobi. Ātri visi salienam ap krāsniņu.

Uz slavenās Sibīrijas trases sastopam melnos ogļu vilcienus un pa retam arī ar baļķiem piekrautus sastāvus. Pievakarē iz braucam Zolotoustu. Tā atgādina Ziemassvētku kartiņu. Guļbūvē celtās būdiņas snauž kalnu ieplakā, un viss ir balts un kluss. Tikai retā logā kā maza zvaigznīte iemirdzas uguns.

IR rāma novakare. Pamazām izgaisdami, pret skaidrajām debesīm stiepjas pelēki dūmu lielceļi. Svehgeimers, kas Padomiju labi pazīst, saka, ka drīz sākšoties slavenā Urālu kalve. Naktī kā milzu lāpas kvēl degošās domnas - čuguna kausētavas. Kādreiz biju mācījies par čuguna iegūšanu; nu redzu šo domnu ugunīgās cepures. Naktīs tās lieliski izskatās.

Ceļabinska. Šoreiz stāvam pašā stacijā, un esam pieklājīgi un netaisām mēslus. Stacijā ir būdiņa ar uzrakstu KIPJATOK . Pie tās stāv dažādos apģērbos savīstījušies ļaudis, kam rokās tik pat dažāda veida tējas trauki. Tādu labierīcību laikam spēj izgudrot tikai krievu tējas alkstošā dvēsele. Un nav nemaz slikti. Lielajā nabadzībā ir visiem karsts ūdens.

Ūdenim te ir pavisam neparasta garša. Katru dienu ūdens, ko saņemam, garšo citādāk un reizēm atgādina minerālūdeni - varbūt pat labāku kā Karlsbādē.

"Nekur jau tik garšīga ūdens nav kā mūsu pašu zemītē," vecais Jēkabsons saka.

Arī es atceros, ka mūsu Rīgas ūdens ieņēma otro vietu Eiropā - tūlīt aiz Vīnes.

Viss, kas saistās ar Latviju, šķiet tāls un neaizsniedzams, un vīri par bijušo runā kā par kādu teiksmainu dzīvi un laiku. Ja vēl atgrieztos, viss būtu tā sapostīts, ka diezin vai pietiktu spēka savu zemi vairs sakopt. Pavisam maz runā par angļiem un amerikāņiem. Katrs rūgti izjūt šo lielvalstu nodevību.

"Viņiem jau tikai mūsu sviests un bekons bija vajadzīgs," kāds saka un atceras Latvijas eksporta laikus un pārpildītos tirgus.

Izbraucam Kurgānu. Petropavlovskā nostāvam visu dienu.

"Ja brauksim uz Kokčetovu," saka Svehgeimers, "tad zināsim, ka braucam uz Kazakhstānas stepēm."

Vakarā izbraucam uz Kokčetovu, un nu visiem ir viens temats - kas mūs stepēs sagaida?

Ziema aiz loga ir dziļa un barga. Aizslīd baltas bērzu birzītes.

Te bērzi man šķiet baltāki kā Latvijā. Vai nu tie ir bargajā salā nosaluši, vai katordznieku asaru izbalināti. Reizēm no tādām birzītēm redzami tikai kaili stumbenņi krūšu augstumā. Brīnāmies - kāpēc? Karš tos nav skāris.

"Tie jau krievu cirsti," saka kāds bijušais leģionārs. "Kas tad dziļā ziemā ies celmus meklēt? Stāvi tik un zāģē - kaut vai krūšu augstumā."

Var jau būt. Kas lai izprot šo zemi un ļaudis?

BĒRZU birzītes ir nemanot pazudušas, un apkārt izpleties bezgalīgs klajums. No Akmoļinskas ir sākusies stepe ar retiem pelēkiem zāļu puduriem un retiem nelieliem krūmiem. Klajums ir bez gala un malas. Tādā vietā gan var cilvēks sabrukt no vientulības.

Satumst, un gar ceļa malām ievērojam savādus spīdošus četrstūrus.

"Tās ir tā saucamās lāģeru točkas ," skaidro Svehgeimers.

Tās esot lāģeru nodaļas ar nelielu apcietināto skaitu. Ziemā tās it kā iegrimst stepes baltumā. Ziemas dienā arī barakas un žogus uztver tikai īpaši vērīga acs, bet naktīs apsargājamās zonas blāzmo mirdzošās spuldzēs. Kā izskatās pašās točkās , varam tikai minēt. Arī Svehgeimers nezin. Viņš esot bijis tikai Āzijas ziemeļos.

KĀPĒC daudzi ir iedomājušies, ka tiks lauksaimniecības punktā? Kādi darbi katru sagaida, zin tikai Visuaugstākais un priekšniecība. Ja marta vidū te vēl ir tāds aukstums un tik dziļš sniegs, neliekas, ka dzīvosim saules joslā, kur viss zaļos un zels.

Svehgeimers gan stāsta, ka pavasari te sākoties strauji, un vasarās esot pamatīgi karsts kā jau kontinentālā joslā. Reti līstot, un ūdens vasarā esot maz. Sniegs nokūstot strauji, un ūdeņi tikpat ātri pazūdot. Pēc Jāņiem jau sākot izkalst.

Iebraucam netīrā stacijā. Uz blakus sliedēm ir ogļu vagoni, un apkārt mētājas lieli ogļu gabali. Kā tie gan noderētu mūsu krāsniņai, bet ārā nevienu nelaiž. Saņēmuši pusdienas, dzirdam, ka drīz mēs būšot pārsūtīšanas punktā. Te nu esot tā slavenā Karaganda - lielais ogļu rūpniecības centrs.

Šķībacaini puišeļi ar platām sejām ziņkārīgi vēro mūsu vagonus, bet par fašistiem mūs nelamā. Te mums līdzīgu ceļotāju laikam ir pārāk daudz, lai par tādiem brīnītos. Maize, ko saņemam, ir gaiša un labi izcepusi - tikai ar rūgtenu piegaršu. Tas esot no piejauktajām auzām.

Paēduši atkal braucam. Pie šahtām ir sadzītas augstas ogļu atkritumu piramidas - terikoni . Daži ir ietīti dūmos, jo ogļu draza nepārtraukti gruzd un deg.

Pēc kādas stundas apstājamies. Mūsu sastāvu uzdzen uz blakus sliedēm. Vai šis būtu mūsu gala punkts - tik neievērojams ar zemām, līdz paspārnēm ieputinātām būdelēm?

Pie vagona salasās zēni. Uzprasām, kas šī par vietu. "Karabass," viņi atbild.

Ir 16. marts. Kas pateiks, cik ir kilometru starp mums un dzimteni? Kaila, sniegos ieputināta ir apkārtne. Vagonus atver un pavēl kāpt laukā. Savādi pēc tāda brauciena ir mēģināt nostāvēt uz nekustīgas zemes. Tikko izkāpis, gandrīz klūpu.

Sniegs ir cieti nomīts, un mēs stājamies pārbaudes ierindā.