Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

OTRĀ sekcija ir tukša. Tā ir paredzēta baram puskailu blatniju . Cits ir izmeties sporta krekliņā un tādās pat biksītēs; cits apakšgalu apjozis ar dvieli - it kā no peldes nāktu. Tādi viņi lēkšus sadrāžas sekcijā.

"Lec kā blusas uz karstas plīts," nosmejas Pēteris Gabrusons.

Tāpat lēkādami, viņi skrien uz ateju pie žoga. Zinātāji stāsta, ka viņi esot drēbes un apavus nospēlējuši uz kārtīm. Viņus apģērbt neesot iespējams; visu atkal nospēlējot. Viņiem izdodot pa vienam apģērba gabalam, un pašus izsūtot etapos.

Mūsu barakas daļā šie spēlmaņi nemaisās - paldies dieninieka kokam un citiem blatnijiem , kas ar smaidu noskatās uz saviem pagrimušajiem brāļiem. Nezin, cik starp pagrimušajiem ir likumīgo zagļu?

NO mūsu sekcijas kaut kur uz zemes vidieni izbrauc liels etaps, un Spaskai nolemto paliekam tikai kāds ducis. Mūsu bariņš iekārtojas pie pašām durvīm ar norunu turēties kopā. Esam septiņi - Zlīdnis, Sudmalis, Kalve, Gabrusons, Mangus, Cinis un es. Viens vienmēr uzrauga mantas, kamēr pārējie staigājam apkārt. Redzēdami tādu sadarbību, zagļi mūs netramda. Viņi gan uzmana Ciņa maisus, bet neaiztiek.

Negaidīti man ar viņiem iznāk iepazīties.

" Blatniji gatavojas uz bēgšanu un gudro, kā to izdarīt," kādu dienu Zlīdnis stāsta.

Viens vakar vakarā, pārģērbies armijas formā, jau esot ticis aiz vārtiem, bet atpazīts. Arī Taškentas zagļu vadonis ir novilcis virsnieka formu un staigā pelēkā žaketē. Pēteris Gabrusons esot pastāstījis, ka es kaut ko sajēdzot no elektrības, un tagad zagļi izsauc mani - vai es neesot ar mieru izpētīt lāģera apgaismojumu? Nevaru atteikt, jo tad iemantotu zakonņiku - aktīvo zagļu - atriebību. Saku, ka tad man ir jāapstaigā visa zona.

Lieliski! Rīt pat to varot izdarīt.

No rīta sāku savu apgaitu viena likumīgi nozīmēta zagļa pavadībā. Stingrie pažarnieki nesaka ne vārda un laipni mūs ielaiž savās apsargājamās zonās. Visu apskatījis, saku, ka žoga apgaismojumu var izsist tikai pa posmiem un tāda strāvas izslēgšana neko nedotu.

Zagļi nospriež, ka jārok tunelis.

Esmu iemantojis viņu labvēlību un ievēroju, ka latviešus viņi vairāk nesauc par mužikiem kā pārējos politiskos.

KAZAKHSTĀNAS karstums paliek arvien neciešamāks. Ir grūti pierast pie svilinošās saules pastāvīgi skaidrajās debesīs. Tāpat grūti ir pierast pie vēja, kas mostas līdz ar saullēktu un norimst tikai pašā vakarā, reizēm sagriezdams tādus smilšu stabus, ka ir jāmeklē glābiņš barakā. Visur ir smiltis - uz maizes, balandā , mutē un acīs. Jūtos kā Rommels - slavenais nacistu ģenerālis Āfrikā. Ir jāpierod pie šņirkstoņas starp zobiem un smilšu puskarotes balandā .

IKDIENAS izmetamies saulē puspliki un maijā jau esam labi iedeguši.

Viens otrs līdzinās vietējiem kazakhiem. Krimiķi rāda savus uztetovētos mākslas darbus un pārspriež, ko tetovēt nākošajā reizē. Cits staigā apkārt kā bilžu un saukļu galerija. Daudziem uz krūtīm ir Ļeņins un Staļins un uz katra pupa pa Suvorova ordenim.

No lapiņu kataloga var izvēlēties paraugus, un sekcijas stūrī strādā mākslinieks . Vispirms viņš uzzīmē bildi; tad, saņēmis divas adatas pirkstos, sāk durstīt ādu līdz asinīm un, kad zīmējumu ir beidzis, to nosmērē ar tušu.

Lai izgatavotu tušu, sadedzina un zem bļodiņas nodzēš lupatu, un ogli iemaisa urīnā. Urīns ir vienīgais disinfekcijas līdzeklis, un notetovētais var gaidīt brīnumus.

Politiskos šī māksla nekārdina.

KABATAS zagļi daudz laika pavada, viens otru apzagdami. Pieķertais saņem ar knipi pa pieri. Esmu ar vienu iepazinies. Viņš stāsta, ka zagļu un pianistu veiklība pazūdot, ja pastāvīgi netrenējoties.

Taškentas zaglis klīst pa baraku kā ieslodzīts vilks. Kādā vaļsirdības brīdī viņš pastāsta, ka vadījis trīssimt zagļu. Pats neesot zadzis, bet lieta piesieta. Dabūjis divdesmit gadu.

"Un nu pie brīvības var tikt vienīgi, ja bēg," viņš saka, "bet cietumā arī laiks ir jāpavada kulturāli."

Es nejautāju, kā viņš to domā. Tā kā kriminālo un politisko slēdzieni nesakrīt, retais politiskais mēģina iekļauties zagļu kultūrā.

Krimiķi nežēlīgi izrēķinās ar nepaklausīgajiem. Uzmetuši dvieļa cilpu kaklā, viņi tādus apstrādā līdz nesamaņai. Pārējie noskatās, labi zinādami, kāds sods pārkāpuma gadījumā sagaida pašus. Reizēm pusnaktīs notiek slepenas sapulces, kur izlemj kāda nodevēja likteni. Kamēr kāds cits troņa tīkotājs vadoni nav nodūris, vadonim ir neierobežota vara.

Kāds likumīgais zaglis Doļinkas nometnē esot sadarbojies ar lāģera priekšniecību - tā sakot, sučējies . Sapulce nozīmē soda izpildītāju, kam vainīgais ir jānodur, un, lai pats paliktu dzīvs, jābēg uz apsardzi.

Aizbraukt uz citu lāģeri viņam nebūs grūtību. Specdaļā viņš iemācīsies kāda izsūtāmā kartiņas saturu. Ja aizsūtāmais nepiekritīs, kaut kā pa etapa laiku viņu aizturēs, un zaglis aizbrauks viņa vietā. Tādas vien lietas dēļ neviens ar dzīvību riskēt negrib un traci netaisa.

TUNEĻA racēji ir tikuši aizliegtajā zonā, un ziņo, ka jaunedēļ kādu nakti būšot bēgšana. Bēgšot visi seši zakonņiki - aktīvie zagļi, un pēc tam citi, kas vēlēšoties.

"Arī jūs varat laisties dažas stundas pēc mums," saka mans paziņa.

Zagļi, Karagandā tikuši, nogulēs pāris mēnešus slēptuvē, kamēr sagādās dokumentus, un tad - aidā! Bet mūs jau pirmajā dienā noķertu. Par to vietējiem ir apsolīts daudz - divi pudi miltu, seši metri drēbes (gan ne vilnas) un simt rubļu. Tā ir liela bagātība.

"Labāk ir ķert izbēgušos kā medīt vilkus," kazakhi saka, bet bēdzēju esot maz, un tikai reti gadoties nopelnīt.

Līdz bēgšanai zagļi netiek. Kādu dienu pēc brokastīm kopā ar režīma priekšnieku zonā iebrūk apsardze un dodas tieši uz ateju. Pacēluši grīdas dēļus, viņi no alas izvelk māliem aplipušu racēju. Ateju pārceļ pie iekšējā žoga, un bedri aizber. Nevienu vairāk pat nepratina.

Organizatori spriež, ka kāds suka - kāda kuce - viņus esot nodevis. Labi, ka aizdomās netur mūs. Ir riskanti kaut ko zināt par blatniju lietām.

BRĪNĀMIES par karstajām maija dienām un naktis pavadām ārā pie barakas sienas. Naktis ir vēsas, bet saspiedušies kaut kā vēsumu paciešam. Etapi nāk un iet. Veselie aizbrauc, un invalīdi krājas. Satieku doktoru Dzirkali - esot nozīmēts uz Džeskazganu.

Ierodas kāds maza auguma Krievijas latvietis, kas sēžot jau no '36. gada. Viņam ir koka čemodāns ar varenu piekaramo atslēgu.

"Kas tanī kastē tā slēpjams," jautāju, "ka tik varena atslēga?" "Atslēgu jau te nepērk pēc vajadzības," viņš saka. Čemodānā esot pāris veļas gabalu un viņa vienīgais dārgums - otras brilles. Bez brillēm viņš esot akls.

Kādu nakti pazūd čemodāns ar visu atslēgu un brillēm. Viņš ir satriekts.

"Ko jūs plātāties ar savu godīgumu un apzogat aklu cilvēku.

Jūsu dēļ viņš ir bez brillēm," es uzrunāju savus blatniju paziņas - tā saucamos godīgos zagļus.

Izbrīnījušies viņi taisnojas, ka neko nezinot, bet visu noskaidrošot.

Pēcpusdienā kāds zaglēns atnes kasti un lūdz īpašniekam pārbaudīt kastes saturu. Viss ir vietā, un zaglis atvainojas par atlauzto atslēgu.

"Kas ir tas ir," es viņus uzslavēju. "Jūs esat godīgi zagļi!"

Parasti zagšana notiek ar vadoņa pavēli. Zagtās mantas sanes izvērtēšanai. Kad vadonis ir paņēmis, ko vēlas, pārējo saņem pats zaglis. Viņš ir vienu pakāpi zemāks par saviem pavēlniekiem.