Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Pamalē bālē baltu būdu pudurs. Tā esot Doļinka pati ar savu pārvaldi un vergiem, kas strādājot lauksaimniecībā vai ķieģeļnīcā. Tur dzīvojot arī izsūtītie Volgas vācieši.

Gari, smagi vilcienu sastāvi rāpjas uz rietumiem. Tiem ir priekšā pat divas lokomotīves, un stenēdamas un šņākdamas tās velkas pakalnē un lēnām pazūd aiz kalna. Šie sastāvi vedot akmeņogles uz Džeskazganas lielajām kapara raktuvēm.

Lāģerī ir nepārtraukta kustība. Mazi sastāvi ienāk un iziet, bet priekš lielajiem izsūtījumu sastāviem cilvēkus kārto un krāj. Visi baidās no tālajiem ziemeļiem. Mazie etapi parasti iet uz lauksaimniecības punktiem, bet zekus ar lielajiem sodiem tur nelaiž. Nav vajadzīgi arī vecie un invalīdi; tātad latviešu lauciniekiem cerības tikt kādā lauksaimniecības punktā ir sagrautas. Zinam, ka mūsu apsolītā zeme ir kaut kur uz dienvidaustrumiem aiz sniegotajiem stepes pakalniem - tikai neviens nevar pateikt, kā tur tikt. Transporta neesot, un mēs kājām gājēji neesam.

ATTURĪGAIS Pēteris Zlīdnis kā par brīnumu ir sameties kopā ar Abaronu - garu vīru ar šauru, pumpainu seju. Abarons stāsta, ka strādājis politiskajā pārvaldē. Pēteris Gabrusons tam netic. Citi saka, ka Abarons strādājis Daugavpilī kā vācu drošības policijas spiegs. Lai arī kā, abiem, Zlīdnim un Abaronam, liekas, ir zināma kopība. Abi mēģina izspiest kaut ko no tiem, kam ir vairāk pie rokas; abi apstaigā barakas un smēķē citu mahorku .

Nekādu sarakstu nav. Ēdamreizēs mūs apkalpo zagļu brigāde, visus sasēdina ārā un katram iedod bļodu ar balandu . Izdod koka karotes - netīras, ar cirvi tēstas. Ir jāuzmanās, ka neierauj skabargas mēlē. Ar stikla šķembu mēģinu karoti tīrīt, bet nav jau laika, un nākošajā reizē izdos citu - tādu pašu netīru un skabargainu. Vecajiem lāģerniekiem parasti ir pašiem savas karotes - visnepieciešamākais lāģera instruments, ko viņi nēsā sev līdz. Var gadīties, ka kāds uzaicina kaut ko iestrēbt.

Saulē sniegs kūst strauji, un pauguri sāk rādīt pelēkas muguras.

Ūdens steidzas kaut kur nokalnus, un sniegs ir pārvērties sālim līdzīgos ledus graudiņos. Rītos ir pavisam nepatīkami ar asajiem ledus graudiņiem mēģināt mazgāties. Tas ir tāpat, kā berzties ar smilšpapīru. Āda paliek arvien pelēkāka. Neesam arī pieraduši pie asā, nemitīgā stepes vēja. Aiz mūsu zemās zemnīcas meklējam aizvēju, un šur tur piesaulē daži puspliki sauļojas.

Nakts mūsu grāvī ir auksta un mitra. Vakaros durvis nenoslēdz, bet nav jau ārā ko meklēt. Vēl valda divdesmit grādu sals un sastindzina visu, kas dienā izkusis. Tā tas atkārtojas dienu no dienas - salst un kūst, un ūdens kaut kur steidzas. Lēnām parādās sarkanais, akmeņainais un lipīgais māls.

RUNĀ, ka 4. aprīlī iešot etaps uz Spasku. Ņemšot visus, kas varot iet kājām. No rīta pie vārtiem ir nolikti divi galdiņi, ap kuriem grozās cilvēki baltos virsvalkos. Esot ieradusies komisija. Aicina ierasties visiem, kas jūtoties pietiekoši stipri, lai kājām noietu četrdesmit kilometru. Visi ilgojas tikt prom no šiem aplokiem, bet zinādams, ka nevaru izbrist sniegu un dubļus, uz komisiju neeju.

Abi Zlīdnis un Abarons arī neiet. Neesot kur steigties. Nekāda leiputrija nekur negaidot. Visvaldis Kalve aiziet. Viņš esot pieradis garus ceļus uz kruķiem lēkāt, bet komisijas sievas nav bijušas pierunājamas, un sadusmots Visvaldis atgriežas.

Pieņemtie paliek turpat ārpusē, pulciņā satupuši. Arī no sieviešu zonas ir atlasīts gājēju bariņš. Uz ceļa kāju visiem izsniedz bļodu balandas .

Piebrauc trīs vēršu divjūgi, kuros sakrauj līdzi ņemamās mantas. Varenākais vilcējs stepē ir vērsis. Tam līdz netiek pat Studbekers . Galvu nodūris, vērsis iet soli pa solītim, jo kur viņam steigties. Visus cilvēku ceļus tāpat neiziet. Braucējs sēž un mudina: " Cop! " vai " Cobē! ".

Tā ir vēršu valoda, un, ja vērsis neklausa, tad, nolecis no vezuma, braucējs vērsi ved vajadzīgajā virzienā. Grožus šie lopiņi nepieņem.

Mēs, palicēji, vērojam aizejošos. Kad visi ir saskaitīti pa pieci un vēlreiz pārskaitīti, abas kolonas aiziet sniegainajā stepē. Lēni viņi kustas - it kā sekotu līķa ratiem, tikai viņu garajai rindai pajūgi brauc no aizmugures. Mēs skatāmies, kamēr viņi pazūd aiz paugura. Daži palicēji mēģina aprādīt, ka arī viņi būtu varējuši iet, un dusmojas, ka neesot padoti pajūgi, lai vājākos šad tad pavestu.

SAVĀ zemnīcas grāvī esam palikuši tikai kādi desmit. Naktī ir auksts. No rīta mūs aizdzen uz septīto baraku pašā lāģera dienvidus galā, kur žoga stūris gandrīz saskaras ar sieviešu zonu. Barakā ir divas sekcijas - mūs ielaiž pirmajā. Tā ir tik pārpildīta, ka sākam nožēlot grāvi. Divstāvu nāras ir tā piebāztas, ka gulēt nevaram. Labi ja varam atrast vietu kur apsēsties.

Barakas galā ir trīs nelieli kabūži - tā saucamās kabinkas .

Lielāko no tām apdzīvo četri, pēc blatniju nosacījumiem, likumīgie zagļi. Viņi savu pakāpi ir ieguvuši uz nopelnu pamata un nekādus priekšniecības uzliktos darbus nedara. Viens staigā virsnieka formā - tikai bez jostas un uzplečiem. Viņš esot no Taškentas. Otrs valkā angļu uzvalku, un, kaut gan pārējie divi neizskatās tieši tikpat turīgi, visus četrus apkalpo divi šestjorkas - apkalpot nozīmētie. Viņi ir par pakāpi zemāki kā likumīgie zagļi.

Mūsu pelēkais bariņš blatnijus neinteresē. Viņu acis gan pievelk Limbažu kurpju fabrikanta Ciņa divi mantu maisi, bet gan jau tos mazie zaglēni pārbaudīs. Sekcijā esam vairāk kā simts cilvēku - apmēram divdesmit septiņas tautības. Uz augšējās lāvas tup viens jakuts un trīs Parīzes krievi. Parīzieši no citiem atšķiras ar saviem glītajiem brezenta maisiem. Tā kā visi skaitāmies zapadņiki - visi esam rietumnieki, ātri iepazīstamies.

Viņi Parīzē esot nozagti un atvesti uz tribunālu. Sovietu pārstāvniecība tur saimniekojot kā savās mājās, un franči esot no padomju sabiedrotā kā apreibuši. Krievi viņus visus trīs naktī savākuši mašīnā un uz lidlauku prom, kur militārā lidmašīna jau bijusi padota. Franči no visa neko neesot ne redzējuši, ne dzirdējuši. Un visiem trīs parīziešiem piespriesti desmit gadi par dzimtenes nodevību.

Visu nakti barakas saspiestībā notupēt nevaram, un abi ar Rūdi Sudmali palienam zem apakšējās nāras. Guļam kā kungi - tikai augšējie birdina blaktis acīs.

Labi, ka utu nav. Drīz būs mēnesis, kā neesam mazgājušies. Pie barakas sētas stūra vēl ir liela sniega kupena - pilna leda inu graudiņu. Berzējamies ar ledu un izskatāmies kā kaķu saskrāpēti.

BARAKAS vecis ir vājš krimiķis ar vienu roku. Divi dieninieki, viņa rokas puiši, kārtību uztur vai nu ar kulaku, vai koku. Vācietis Zoržs ir sekcijas mākslinieks . Katru rītu viņš glezno sekcijas celiņu, kuru sauc par paklāju . Pēc rīta pārbaudes visus dzen ārā. Kas grib palikt barakā, tiem ir jātup uz nārām, kamēr dieninieki ar sarkano mālu izpindzelē celiņu starp stabiem. Kad celiņš ir nožuvis, sākas Zorža darbs. Ar merģeli - balto mālu, ar kuru krāso kā iekšējās tā arējās sienas, Zoržs krāso savas izdomātās vinjetes un ziedus, un pašās beigās uzraksta dienu un datumu.

Ap desmitiem ierodas uzraugs. Viņš apskata mākslas darbu un, noteicis " Horošo! " - kas nozīmē, viņš darbu atzīst par labu - aiziet. Nu var sākt atgriezties tie, kas vēlas, bet dieninieks visiem liek novilkt apavus. Pa paklāju nevarot staigāt ar zābakiem, bet tiklīdz dieninieks ir prom, skaistais zīmējums izdziest zem lāģernieku čabatām un pāri paliek pelēkais klons.