Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

FINIERA gabaliņš ir bagātība. Visu barakas grāmatvedību ved uz finiera. Akmens laikmetā rakstīja uz akmens; padomju lāģerī raksta uz finiera. Var teikt, te valda finiera laikmets. Finierus dabū paciņu izdošanas punktā, bet, lai lāģerniekam kāda skramba tiktu, vajag blata vai laimes.

Brigadieris staigā ar brigādes finiera sarakstu padusē. Barakas vecim ir savs finieris. Ambulancē ir slimo finieri un tāpat slimnīcā. Finieri ir ērti. Visizdevīgāk un vienkāršāk ir mirušo vai nevajadzīgo ar stikliņu izkasīt un vajadzīgo ierakstīt.

Arī es, ko esmu krieviski iemācījies, nokasu un, ko mācos, pierakstu.

Ko nezinu, uzprasu saviem valodas skolotājiem Jānim Dūmiņam un vecajam Drustu skolotājam Ozoliņam. Dūmiņš saka, ka viņam esot veiklākā roka Latvijā. Viņš esot bijis čempions paukošanā. Tagad viņš izskatās vājš - pie jaunceltnēm nomocīts, un jūtos neērti viņam par daudz uzbāzties. Cietumā bijām sēdējuši blakus kamerā un, viens otru nepazīdami, kārtojuši kameru sakarus.

KARSTAJĀ saulē kaltētās zivis un netīrais ūdens ir darījuši savu - augustā sākas dizentērija epidēmiskos apmēros. Vīri skraida uz lielo ateju lāģera vidū, un daudzi nemaz nespēj atnākt uz baraku, kad ir jāgriežas atpakaļ.

Ambulancē garas rindas gaida uz pieņemšanu. Galvenais ārsts ir doktors Vadzis no Rankas. Par palīgu viņš ir pieņēmis Elmāru Grīnu, kas Latvijā esot sācis studēt medicīnu. Ģērbies baltā virsvalkā, Elmārs pārbauda slimnieku temperatūras. Viņam, neskatoties uz garajiem soda gadiem, ir laimējies tikt blata darbā.

Pirmais dizentērijas upuris no mūsu etapa ir vidzemnieks Limbēns. Šo ziņu mēs uzņemam kā baigu likteņa mājienu. Laikam Limbēns ir pirmais latvietis, kuru ierok cietajā, sarkanajā mālā lāģernieku kapos. Nemaz nezinu, cik latviešu pa garajiem gadiem ir saguluši Spaskas nāves ielejā, kur vieta bija paredzēta mums katram.

Katru pusdienas laiku zonu atstāj divi, kādreiz trīs piekrauti, divu vēršu vilkti vezumi. Šķērsām pār garajām arbām - vēršu divjūga četrriteņu koka ratiem - ir uzkrautas četras redeļainas koka kastes. Vērši iet lēni, galvas nodūruši. Reizēm iečīkstas sausās ratu rumbas. Nepārtraukti šņirkst stepes smilts, un uz plikas grīdas redeļu zārkos kratās kailie ģindeņi. Jau dzīvi būdami, viņi pie tādas guļas vietas ir pieraduši. Zārka dēlis nav cietāks par kailo guļamo nāru - tikai asāks, ne nodilis no lietošanas.

Reizēm, šos braucienus vērojot, domāju, vai tur neaizved kādu manu cietuma paziņu. Vienmēr ir jādomā, kad pienāks pašam kārta. Kādu rītu jūtos slikti. Ir caureja un temperatūra, un Visvaldis Kalve mani mudina iet uz ambulanci. Negribas šķirties no draugiem; tomēr zinu, ka stāvoklis pasliktināsies un, uz nāras gulēdams, vesels netikšu.

Doktora Vadža slēdziens ir noteikts - man ir dizentērija un jāiet slimnīcā. Epidēmija ir tik plaša, ka pietrūkst telpu. Atbrīvo kādu, vēl angļu celtu akmens baraku. Tanī ir nelielas istabiņas.

Kā jau visās slimnīcās, jaunpienākušajiem ir jānomazgājas.

Man temperatūra ir augsta, bet drebu karstajā Kazakhstānas saulē. Liek izģērbties un iekāpt koka kubulā, kas sniedzas līdz ceļiem. Sanitārs no spaiņa uzlej krūziņu remdena ūdens un saka, lai noberžos. Man pat plaukstas nesaslapst. Rādu viņam savas sausās plaukstas, un viņš uzlej otru un pēc brīža vēl trešo ūdens krūzīti.

"Pietiks!" viņš, it kā apnicis, saka un aiziet.

Slapjš un kails ieeju blakus istabā, kur uz grīdas rindā ir salikti netīri vates matrači. Uz tiem jau guļ trīs man nepazīstami slimnieki, līdz kaklam paslēpušies zem pelēkas vates segas. Es pielienu pie viņiem, un arvien vairāk mani dedzina iekšēja uguns. Mans slapjais ķermenis jau liekas gandrīz nožuvis, kad piespiežos otram tādam pašam degošam ķermenim.

Neviens te nedomā dot jaunievestajam atsevišķu guļvietu.

Labi, ka uz četriem ir sega. Sega ir sašūta no marles un pildīta ar vati. Vietām vates nav un mūs sedz tikai dubulta marle. Labi, ka ir vasara un varam cits citu sildīt.

Liekas, man atkal laimējas. Nodaļas vadītājs ir smaidīgais armēņu doktors Oganisjans, kas Karabasā man izārstēja angīnu. Te zāļu nav. Esot tikai jods, drusku piramidons un margancovka - kālija permanganāts, ar kuru skalo kaklus un mazgā brūces, un kuru lieto pie kompresēm un dzer, kad ir liela caureja val saindēšanās.

Doktors saka, ka priekšniecība soloties atvest medicīnu, bet vēl neesot pienākusi.

"Ja pienāks, tūlīt dabūsiet," viņš mani mierina, "bet tagad dzerat margancovkas ūdeni. Sliktāk nepaliks. Vismaz atvietosiet zaudēto šķidrumu."

Apziņa man ir skaidra un saprotu, ka nemurgoju, redzēdams mūs četrus kailus un kaulainus zem divkārtējās marles. Sāku arī saprast, kur paliek iešūtā vate. To slimie paši ir izplūkājuši, lai apslaucītos atejā. Slimnīcā atejas papīra nav.

Naktī man temperatūra sakāpj pie 41. Kad atbildu feldšeram, ka jūtos kā vienmēr, viņš domā, ka murgoju. Kaut degu kā elles ugunīs, arī pats brīnos par skaidro prātu.

Būtu tik nejauki vientuļam nomirt svešā malā. Uz nosūtīto kartiņu no mājām atbildes nav. Varbūt tā nav nemaz nosūtīta un piederīgie nekad nezinās, kur atrodos - dzīvs vai miris.

Blakus istabiņā guļ ļoti smagi slimie. Tiem ir palagi un katram sava sega. Pie durvīm gulošais mētājas karstumos un murgo. Stāsta, ka viņš, lai no akmeņu lauztuves tiktu slimnīcā, esot saēdies ziepes.

Sanitāri mūsu jēlo paiku naktī žāvē pirts disinfekcijas kamerā, un no rīta katrs saņemam trīs sačervelējušos sausiņus. Zupas ir ļoti šķidras. Tām trūkst kaltēto zivju asaku, bet ēstgriba ir pazudusi, un, paldies Dievam, izsalkums nemoca.

Nākošajā naktī ziepju ēdājs nomirst. Klusu strīdēdamies, sanitāri sadala pagalvī atrastos melnos sausiņus un kādu karoti mahorkas .

Mani ieliek vēl neatdzisušajā gultā. Gulēt tik labā vietā ir bijis mans sapnis, bet tagad uzmācas doma, ka man ejams tāds pats ceļš kā ziepju ēdājam. Drebu no riebjuma, kaut saprotu, ka par mirušā mīksto gultu man ir jāpateicas armēņu doktoram.

Pusnaktī pienāk zāļu sūtījums. Visi dabūjam pa karotei, un pēc pāris dienām nokrīt temperatūra. Jūtos labāk. Patīkama un saulaina ir diena aiz atvērtajām durvīm, bet kājas neklausa, un ar grūtībām velkos uz ateju.

Izsniedz katram triko sporta kreklu un bikses, un izskatāmies kā kaulaina futbola komanda zili-zaļi-violetās formās. Kā zvirbuļi tupam pie barakas pelēkās sienas saulītē. Satieku Albertu Freibergu no Džūkstes, un abi priecājamies, ka tikai ar skraidīšanu un tupēšanu esam tikuši cauri. Viņš stāsta, ka studējis tautsaimniecību un tagad plāno, kā varētu tikt pie liekas maizes, lai kaut cik atkoptos.

LĀGERĪ ir notikusi nelaime - sabojājusies maizes cepamā krāsns. Gandrīz veselu nedēļu paikas vietā saņemam miltus kultenim. Iznāk vesels litrs klīstera.

"Ar to nu gan aizsmērēsim visus caurumus," saka Alberts Freibergs.

Strādājošajiem maizi ved no Karagandas, bet mums ir jāiztiek ar klīsteri. Nezinu, kad atgūšu zaudēto spēku. Kājas ir pavisam vājas, un sēžot jūtos vislabāk. Alberts gan ir šiverīgs - tikai to vien domā, kā tikt pie lielākas paikas , un saka, ka esot gatavs pat atgriezties akmeņu lauztuvē. No slimnīcas paikas ir maz izredžu atgūt spēku, bet, kā dabūt kaut ko ēdamu, ir katra paša ziņā.

Kādu dienu Alberts mani aicina nākt viņam līdz. Aizejam pie jaunceltas barakas, un, izvilcis no jakas, viņš pārdala mazu maizes kukulīti.