Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Komisija mūs vērtē un dala kategorijās - otrajā, otrā vieglākajā un trešajā. Pirmo gan nedod tādiem kā mums. Es tieku pie trešās un jauniem barakas iemītniekiem ceturtā jaunceltajā barakā. Brigādē esam kādi sešdesmit. Aizņemam pusi sekcijas. Gulēšana ērta - uz divām vietām guļam pa trīs, bet ziemā labāk ir saspiestāk. Viens otru silda. Apkure nedarbojas. Dūmvads bijis aprēķināts par garu.

Rītos pēc pārbaudes visus dzen uz piekalnes ķieģeļu cepli, lai nesam ķieģeļus uz jaunceltnēm. Barakā nevienu nelaiž, un es nozūdu gar stūri. Kad ķieģeļu nesēji atgriežas, arī es atrodos. Pagaidām neviens nelamājas, jo normas nav jāpilda, bet, liekas, tas ir tikai sākums, lai pārbaudītu, ko nespējīgie var.

Pēc brokastīm visi aiziet darbā. Es palieku. Dieninieks caur pieri noskatās, bet neko nesaka. Barakas vecis Teļicins ir nejauks vienkājis - resns ar kviecošu balsi. Nokaitināts viņš paliek sarkans un kviec kā aizkauts vepris. Bijis čekists un kritis nežēlastībā, bet tāpat ar čekistiem saprotas. Dzīvo barakas vidū pats savā kabinkā un māca mums pastāvošo kārtību. Arī šodien viņš apstaigā sekcijas, lai pārliecinātos, vai visi ir darbā.

Barakā atrodas tikai dieninieki un ārstu atbrīvotie. Pēc laiciņa dieninieks saka, ka vecais mani saucot. Zinu, tas labu nevēsta, bet vai es sliktāks par blatnijiem , kas arī nestrādā. Teļicins, sēdēdams uz savas koikas , mani sagaida. Uz tik mīkstas guļvietas vēl cietumā neesmu gulējis.

"Kādēļ neesi darbā?" viņš piesarcis kviec. Atbildu, ka esmu invalīds.

"Ā! Tu domā, ka tie, kas strādā, ir muļķi? Un tu atradies tas gudrais?"

Viņam acis ir izspiedušās un resnā seja sasarkusi. "Nē, mīļais!" viņš saka. "Es tevi iemācīšu strādāt."

"Tomēr nestrādāšu," es atbildu.

Tas nu viņam ir par daudz un, piecēlies uz savas vienīgās kājas, nomet kruķus un izslien resno vēderu. Arī es nolieku savus kokus. Ja taisīsies sist, sitīšu pirmais. Man ir abas kājas, un to laikam saprot arī viņš un apsēžas.

Jautā - kāds sods.

Atbildu - divdesmit pieci. - Kādas tautības?

- Latvietis.

"Ē!" viņš iekviecas. Tāpēc jau domājis, kur tāds mauka uzradies.

Ne tikai strādāt, bet arī lidot mani iemācīšot.

"To mēs vēl redzēsim."

Pagriežos un aizeju. Laikam jau nu sūdi būs lieli. Nemaz vairāk gulēt negribas.

Nākošajā dienā man brigadieris iedod zveno - trīsdesmit vīru no savas brigādes. No rīta, kad brigāde aiziet darbā, es palieku guļot ar visu zveno.

"Kāpēc neesi cilvēkus aizvedis darbā?" siekalas rīdams, kviec Teļicins.

Atbildu, ka viņi ir tādi paši invalīdi kā es, un, ja es negribu strādāt, kā es varu likt viņiem? Lamādamies Teļicins aiziet. Vakarā man atņem zveno , un priecājos, ka viss beidzies tik labi.

Rītos mums izdala pa karotei grauzdētas miežu kafijas.

Iebēruši to mutē, uzdzeram silto ūdeni, un tā ir mūsu kafija . Mani uzaicina kafiju izdalīt. Jā, to es varu! Nevar jau vienmēr priekšniecībai acīs lekt. Izdalu kafiju un, gaidīdams pusdienas, uz nāras mierīgi guļu.

Ar barakas veci Teļicinu esam panākuši vēsu mieru.

KLĪSTU pa zonu, bet uz manos no priekšniecības. Uz citām barakām nevar iet - var nopelnīt karceri , tāpēc ir grūti satikt kādu paziņu. Jūtos slikti, ka nav neviena latvieša. Ko lasīt arī nav, un retās avīzes nopīpē. Mēnesi veca Pravda maksā veselu paiku , un veiklākie lāģera tirgoņi to pērk un pārdod, un dzīvo uz pīpmaņu rēķina.

Decembra komisija man piespriež otro kategoriju. Gaidu, kad sāksies izlasīto iedale brigādēs. Atlasa darbam vēl izmantojamos, un tā katru ceturksni mūs šķir un mētā no barakas uz baraku.

Mani ieliek strādājošo sarakstā un aizdzen uz darba zonu. Tā ir barakas veča Teļicina atriebība. Darba zonā mūs, klibos un nespējīgos, atlasa. Zonā ir vajadzīgi strādnieki, un mūsu slaistu brigādi iedzen trešajā - japāņu celtajā barakā.

Baraka ir neliela, sadalīta divās sekcijās. Priecājamies, ka ir sausa, jo celta no samaniem . Te jau nu vismaz līdz nākošajai komisijai būs jādzīvo. Barakas vecis ir izkaltis krimiķis. Speclāģerī kriminālos uzskata par uzticības vīriem, un uzraugi ar blatnijiem labi saprotas. Daudz jau kriminālo nav, un te viņiem ir laba dzīve. Viņi apēd mūsu uzturu.

Brigadieris Gluhovs ir mierīgs vecis. Kādu laiku esot bijis Doļinkā; tagad vācot politiskos speclāģerī. Guļu uz augšējās nāras. Pie vieniem sāniem ir vienrocis tatārs; pie otriem, vecs ukrainis - īsts zapadņiks no rietumu Ukrainas. Runājamies par labajiem laikiem.

Tatārs stāsta, kā gatavot halvu , ukrainis - kā skābēt ābolus un tomātus. Ukrainā katru gadu kāvis cūku. Ēduši un dzīvojuši labi.

Viņš arī stāsta par briesmīgo badu trīsdesmitajos gados. Veseli apgabali izmiruši. Staļins licis atņemt pēdējo labības sauju. Pat sēklai nepalicis. Laucinieki bēguši uz pilsētām, bet ķerti un sūtīti atpakaļ. Čekisti dežūrējuši stacijās. Cilvēki braukuši uz vagonu jumtiem, un mežos laupītāji jumtu augstumā novilkuši troses un no vagoniem noslaucījuši braucējus ar visām mantām.

Līķus neviens neracis, jo maz bijis tādu, kas spējuši kājas pavilkt, un uzradušies arī tādi, kas ēduši dzīvos un mirušos.

ZEM mums uz apakšējās nāras guļ Beliks. Viņš esot latvietis - diezgan labi runā latviski, ir izglītots un labs stāstītājs. Visi lūdz, lai viņš kaut ko pastāsta, un viņš stāsta.

Pēc revolūcijas bijis zelta izstrādes komisārs un braukājis pa Sibīrijas zelta atradnēm. Apcietināts '36. gadā, kad sākusies latviešu tīrīšana, un dabūjis divdesmit piecus gadus.

No viņa pirmo reiz dzirdu īstenību par Komsomoļsku - cik tūkstoši cietumnieku tur nenolikuši savas galvas, bet komjauniešiem ir pierakstīta Komsomoļskas celšana un uzplaukums. Ir jānonāk lāģerī, lai uzzinātu notikumu patiesību.

Mūsu barakā ukraiņu ir visvairāk. Kad uznācis karš, viņi cerējuši atgūt brīvību. Tagad brīvība esot izbijis sapnis.

Visi, kas šeit esam, esam apsūdzēti kā dzimtenes nodevēji.

Esam politiskie, bet runājam par maizi. Vienīgi uz pretējās nāras tupošais jehovietis Vorobjovs katru dienu lād sātana iestādījumu, kas valdot sovietu valsti, un saukā uzraugus par sātana kalpiem.

AIZ zonas darbos iet dažas sieviešu brigādes. Visus strādniekus izlaiž caur centrālo apsardzi, un tā satiekas abi dzimumi. Krimiķi rītos steidz satikt savas lāģera sievas un reizēm saņem vai nodod nelielus sūtījumus. Mūsējiem pavisam prāts nenesas uz sievietēm. Paika un paciņa mahorkas ir viss, par ko domā un runā.

Krimiķiem sargi ir pazīstami. Viņi drīkst savas lāģera sievas un draudzenes pavadīt līdz sieviešu zonas vārtiem. Nekas interesants no tādas lāģera sievietes nav - sevišķi ziemā, kad ir ģērbusies pelēkajās lāģera vatenēs un pufaikā un galvu satinusi lakatā vai paslēpusi armijas ausainē. Ir redzams tikai sarkanais degunelis un vaigu pauguriņi.

Kā var atšķirt vienu lāģera sievieti no otras? Laikam jau sirds to pasaka. Blatniji gan lāģera mīlestību nevar saukt par sirds lietu - drīzāk, par tirdzniecību. Viņi nostiprina savas īpašuma tiesības uz būtni, kuru katrā laikā var pārdot vai nospēlēt uz kārtīm, un vienmēr viņa ir apmierināta ar jauno īpašnieku.

Arī mūsu barakas vecim pieder šāda būtne, un turpat barakā viņš nolemj pavadīt mīlas nakti. Jau dienā viņš apmaina savu vietu ar kādu, kas guļ pašā sekcijas stūrī netālu no manis. Kad dziļā krēslā atgriežas darba brigāde, mūsu sekcijā ienāk šī būtne, galvu paslēpusi lielā ausainē. Neviens nepateiks, kādai kārtai šis lāģernieks pieder - tikai no valodas dzirdam, ka starp mums ir sieviete.