Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Zem manas nāras valda aizliegtā mīla un turpinās divas naktis.

Trešajā rītā pirms pārbaudes barakā iebrūk uzraugi un abus mīlētājus aizved. Vecis dabū divus mēnešus būrī , kā te sauc pastiprināta režīma baraku. Tur zagļiem iet labi. Ārpusē palikušie viņus ar visu apgādā, un būrī pavadītais laiks paceļ viņu personīgo stāju. Ja mūs salīdzina ar šo valdošo šķiru, esam pavisam pelēki. Kriminālie diktē savas pavēles citiem apcietinātajiem - vienīgi pret ārstiem izturas cienīgi.

AIZEJU kādu dienu uz otro baraku, kur ir nometināti mūsu zonas pridurki - ārsti, pavāri un citi ievērojamie. Tur dzīvo arī Elmārs Grīns, kuru doktors Vadzis ir iekārtojis ambulancē. Ieeju ērtā telpā, kur novietotas četras koikas ar skapīšiem. Viss ir tik tīrs un balts, ka man - tik pelēkam un nolāpītam - te ir neērti būt. Viņi var vēl iedomāties, ka es gaidu kaut ko ēdamu, un, drusku parunājies, taisos prom.

ZIEMA pieņemas bardzībā. Vēji ir tādi paši kā vasarā - tikai tagad tie lien caur plānajām drēbēm un sāpīgi saldē. Pat līdz lielajai atejai negribas iet, bet ko ēst ir tik maz, ka arī vajadzība maza. Ēdamreizes gaidīdams, pa dienu nīkstu uz nāras. Laika ir daudz, bet domas kūtras, un visi prātojumi nobeidzas ar domu, cik būtu labi, ja negribētos ēst.

Nezinu, kas notiek mājās. Nezinu nevienu, kas no savējiem būtu saņēmis ziņas. Visvaldis Kalve saka, ka viņam kāds, kas var staigāt bez sarga pavadības, esot piesolījis par rubli nosūtīt vēstuli. Bet kur ņemt rubli? Un, kas zin, vai tā nav tikai viltība? Naudu paņems. Vēstuli saplēsīs.

Savāda sajūta, ka starp tik daudziem nav neviena pazīstama latvieša, bet - pazīstami vai sveši - visi runā tikai par ēdamo un darbu. Ēst gribas, bet strādāt nē. Latvieši jau gan ir darba rūķi un arī lāģerī slinkot neprot, bet Jēkabs Vārna - mans jaunais Tukuma paziņa - saka, ka viņš gan gumiju stiepjot, cik varot, un kustoties tikai tik daudz, lai ar rungu nedabūtu pa muguru.

Arī es domāju, kā labāk ir pierādīt savu nevarību nekā censties pēc liekas biezputras karotes. Mums stāsta, ka tikai ar godīgu darbu mēs varēsim izpirkt savu vainu par dzimtenes nodevību, bet mana dzimtene ir tāda pati lāģerniece kā es. Velti viņi cenšas manas smadzenes mazgāt. Es nejūtos vainīgs.

SAVĀDS paliek cilvēks, kad prāts saistās tikai ap izdzīvošanu. Notiek dedzīgi strīdi pie lāģera balandas un paikas dalīšanas. Rītos maizes nesēji atnes izsniedzamās paikas , un pats brigadieris tās sadala, lai nebūtu pārmetumu, ka blatu paziņas un draugi dabū vairāk kā pārējie.

Katrs vēlas paiku no ķieģelīša gala, jo tur ir vairāk sausas garozas. Vīri, uz nārām tupēdami, kāri vēro, kuram laimēsies galenītis, un apskauž ieguvēju. Daudzi jūtas apmānīti. Nevarot jau tik precīzi nosvērt. Citi iztaisa svarus no maizes saspraužamā puļķīša . Galos, kur ir iestiprināti asi irbulīši, piesien aukliņas. Svariņu īpašnieks salīdzina savu paiku ar kaimiņa gabaliņu un priecājas, ka viņa esot smagāks, bet kaimiņš lād maizes svērēju.

Maizes izsvērēja vietu katrs iekāro, bet parastajam zekam tā stāv tikpat tālu, kā ministra postenis. Saņemto maizīti cits noglāsta un domā, no kura gala sākt ēst; cits lauž gabalus un gremo ar pilnu muti un glūn uz kaimiņa vēl nesākto paiku ; cits sagriež uzmanīgi ar striķīti šķēlēs un izlemj, cik apēst - cik atstāt pusdienai, un nolemto atlikumu ietin lupatiņā, un paslēpj pagalvī; cits ir pat iegādājies finiera gabaliņu, lai neviena drupata neiekristu nāras spraugās.

Nespēdams ne kripatas paglabāt, es jau rītā apēdu visu, lai uz brīdi justos, ka esmu ēdis, kaut zinu, ka tas māns vien ir. Būtu jāapēd vismaz četras maizes devas, un arī tad nejustos paēdis. Atceros Centruška no lāģeriem atvesto zeku vārdā Ceiku ar lielo vēderu un neremdināmo ēstgribu. Mēs citi toreiz brīnījāmies, kā var ar reizi apēst četras paikas .

Lāģera zupas izdalīšana arī ir specialitāte, kam ir nepieciešams talants. Cik mūsu brigāde nav nomainījusi dalītājus! Dalīt jau grib visi, bet grūti ir atrast tādu, kas kubula dibenā noslēpto biezumu spēj kaut cik līdzīgi sadalīt. Kāds klibs ukrainis kā burvju mākslinieks prot smirdošajā šķidrumā atrast retos putraimus, mencu galvas un asakas un izdalīt uz galviņām, bet arī tad viens otrs pārmet, ka zivs galva kaimiņa bļodiņā lielāka.

Es gan vēl neesmu taisījis traci. Vēl esmu noturējies, kā pēc manām domām latvietim pienākas. Lai cik tukšs ir vēders, esmu mēģinājis sev iestāstīt, ka latvietība cēlāk liek galvu nest.

Bet cik ilgi, nodreb iekšēja balss. Te katra spēka avots ir viņa nacionālais lepnums, bet ēstgribu tas nevar pārvarēt.

Neesmu arī vēl gaidījis uz pārpalikušo balandas lāsi. Ne jau reizi nedēļā saņemtā zupas karote palīdzēs izdzīvot. Mēģinu saglabāt savu lepnumu un mazo enerģijas krājumu un izvairīties no sadursmēm un darba - visādā ziņā darba.

TĀDUS pusplikus kā mūs nekādos darbos pa ziemu dzīt nevar, bet pirts dienās putenī un salā ir jāiet mazgāties. Pirts te ir nesalīdzināma ar pirti Karabasā. Te katrs saņemam ziepju gabaliņu pussērkociņa kastītes lielumā un zem dušas trīs kārtīgas ūdens strūklas. Drēbes labi izdedzina - tā ka utu mums nav, un arī veļu savāc uz mazgātavu; tikai ir pārāk maz to, kam ir veļa. Nomainītās lupatas katrs pamazgā pats.

Guļam uz plikām nārām. Es uz savējās uzklāju veco rudens mēteli. Baraku mazliet kurina, un vakaros ir diezgan silts. Uz augšējās nāras siltums saglabājas līdz rītam. Tikai ir nelaime ar blaktīm. No visiem stūriem tās uzbrūk. Visas nāru plaisas ir pilnas, un aiz finiera ielāpiem, kas piesisti pie griestiem, ir šo tūkstošu midzeņi. Pa dienu kaut kā iztiekam, bet, tikko vakaros liekamies gulēt, uzbrukumi sākas.

Vai ir kādam ienācis prātā, cik asiņu viena blakts savā mūžā spēj izsūkt?

Nospiežam tikai pirmās pārgalvīgākās, un aizmiguši kodienus jūtam mazāk. Naktīs šie kukaiņi strīpām tekā pa griestiem - it kā mērīdami, no kura punkta uz mums pikēt. Ir nejauki, kad tāds blakšu lietus sāk līt uz sejas. Cietumā pielietoja jauno līdzekli Dustu , bet līdz Kazakhstānai Dusts vēl nav atnācis. Jādomā, ka visi esam ar blakšu smaku piesūkušies, ko pārspēj tikai pusdienās izdalītās balandas smaka.

DZĪVODAMI šādā vidē, viss, ko dzirdam, ir ko kādreiz kurš ir ēdis. Mūsu sekcijā neviens sūtījumus nesaņem. Nav gardumu; nav kārdinājumu. Baraku aplido vēsts, ja pienāk sūtījumi, un visi ar cerībām steidzas lasīt pie pirts izkārtos sarakstus. Kā dzimšanas dienā draugi apsveic saņēmējus. Katrs cer dabūt kādu kripatiņu no kāda dzimtenes garduma. Es nelasu sarakstus. Negaidīt un necerēt ir vieglāk kā vilties. Ja jau kas būs, kāds paziņos. Kaut zin, ka nav neviena sūtītāja, daži apmeklē listes tikai tāpat - jo ko citu lai darītu pa brīvo laiku.

Bagātākie manā sekcijā ir sektanti. Gandrīz katru mēnesi viņi saņem kaut ko no saviem brīvajiem ticības brāļiem. Tādas paciņas parasti sastāv no divām kulītēm - prosas putraimiem vienā un pašaudzētas tabakas otrā. Tabaka pie mums ir maiņas līdzeklis - sevišķi, ja tā ir stipra.

Sektanti ir vienmēr labās attiecībās ar dieninieku. Reizēm pat atstāj viņam savu balandas devu. Viņš ir saimnieks par vienīgo sekcijas krāsni, un pamēģini tuvoties krāsnij bez viņa ziņas!

Tā tiešām ir māksla kurtuvē no ogļu atbirām uzturēt vajadzīgo uguni, lai uzvārītu biezputru. Mūsu dieninieks uz to ir speciālists. Vispirms viņš ar ūdeni samīca ogļu smalkumus; tad izveido zirgāboliem līdzīgus bumbuļus un, sakrāvis tos blakus krāsnij, ļauj dienu tiem apžūt. Tādus apžuvušus tad saliek uz nabadzīgā iekura, lai iedegas, un, kad kurtuve ir sasniegusi vajadzīgo karstumu, kurināmo pamazām papildinājis, viņš atļauj likt biezputras katlu krāsnī.