"Tur ir daudz vairāk puķu," sacīja klusais pavadonis laipni, "tikai tu tās vēl neredzi. Bet tu mācīsies tās saredzēt."
"Vai vecais vīrs arī tās neredz?"
" Viņš drīz tās redzēs," sacīja klusais pavadonis.
"Ceļi savā starpā tā savijušies," sacīja Alraunītis, "es nezinātu, kuru iet. Skaistāk bija pie gulošajiem nekā pie nomoda ļaudīm."
"Tie mostas. Bet viņi vēl neredz. Tādēļ viņu ceļi tā savijušies. Tie ir maldu ceļi. Viņi vecajās sliedēs griežas paši ap sevi. Ceļi visi noved pie lielā ceļa. Maz tādu, kas to atrod."
"Ir arī par tumšu," sacīja Alraunītis.
"Lai redzētu zvaigznes, jāiet pa tumsu," sacīja klusais pavadonis.
"Es gribu šo ceļu atrast," sacīja Alraunītis.
Gaisma ap klusā pavadoņa galvu kļuva pavisam spoža un gaiša.
"Tu to atradīsi," viņš sacīja, "šis ir tikai sākums. Tālāk tev būs jāiet vienam."
Alraunītim reiba.
Dzīves rats griezās juku jukām un mežonīgi.
Kad Alraunītis rītā pamodās, viņš bija noguris. Tik noguris kā vēl nekad.
Beigas, kuras ir tikai sākums
Alraunītis bija no laukiem pārnācis pilsētā. Viņam vajadzēja apmeklēt kādu augstāku skolu. Tā bija tā pilsēta, kur pa Jāņiem bija gadatirgus. Alraunītim šķita, it kā pilsētā vienmēr būtu gadatirgus -raibs, skaļš un trokšņains. Viņš ilgojās pēc runča.
Kādu dienu viņam paziņoja, ka runcis esot nomiris. To pasacīja ļoti saudzīgi un uzmanīgi. Alraunītis aizgāja savā istabā un raudāja. Viņš rūgti raudāja, jo tās bija pirmās lielās sāpes viņa mūžā, un Alraunītis bija bērns. Alraunītis toreiz vēl nezināja, ka viņš vienmēr paliks bērns. Citādi viņš būtu vēl rūgtāk raudājis.
Alraunītis raudāja. Dzīves gadatirgus viņa priekšā izzuda, un bija tikpat kluss kā agrāk, kad viņš atdarināja uzrocīti kopā ar to radījumu, par kuru tagad raudāja. Viņš bija gluži kluss. Vienīgi viņa sirds dzirdami pukstēja.
"Es vēl reizi gribētu savu runci redzēt," sacīja Alraunītis. Bet viņš to sacīja bez skaņām. Tie bija klusuma vārdi. Tos viņš tagad prata. Tas ir ļoti daudz, ja to prot.
Tad klusais pavadonis nostājās viņam blakus un uzlika roku viņa acīm.
Alraunītim likās, it kā viņš redzētu visu zemi apvilktu ar veselu tīklu ceļu. Tie bija maldu ceļi. Viņš tos skaidri pazina. Tik daudzi maldījās tīklā, ka tas nemaz nebija pārskatāms. Bet vidū stiepās plats ceļš, tik skaidrs un noteikts, ka bija jābrīnās, ka neviens tā neredzēja. Vienīgi daži atradās uz šī ceļa.
"Tas ir līdzjūtības ceļš," sacīja klusais pavadonis, "tagad tu redzi tālumā, jo tu esi caur asarām lūkojies."
Tad Alraunītis ieraudzīja runci ejam lielo ceļu. Viņš to skaidri pazina. Vienīgi viņa kažoks bija spožāks un svešāda gaisma to apmirdzēja.
Ceļa galā bija tilts. Tas bija skaistākais, ko Alraunītis jebkad bija redzējis. Bet nevarēja saprast, uz kurieni tas veda, jo izzuda gaismā.
Alraunītis redzēja runci uz tilta. Tad viņš pēkšņi to vairs neredzēja. Runci bija uzņēmusi gaisma.
Tad Alraunītis saprata, ko līdz šim bija vienīgi nojautis, - proti, radījuma svētumu. Un viņš zināja, kuru ceļu viņš ies.
Un viņš zināja arī, ka šajā ceļā būs ļoti vientuļš.
Alraunītis paslēpa galvu rokās. Viņš baidījās no savas dzīves.
"Tu tomēr nekad nebūsi gluži viens," sacīja klusais pavadonis.
Tās nav beigas.
Tas ir tikai sākums.
Tas ir niecīgs sākums.
Bet tas ir ceļš uz augšu.
Tilts ceļa galā izgaist spožumā.
Rīga "Avots" 1994
Manfred Kyber
UNTER TIEREN
Copyright by Hesse & Becker Verlag, Leipzig
Šis darbs 1930. gadā godalgots ar Bureau Humanitaire Zoophile godalgu
Darbs sagatavots pēc 1943. gada izdevuma
Tulkojusi Lūcija Krūmiņa