Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

Grāmatu kodes nomākti klusēja un padevīgi raudzījās baronā Plakanvēderā. Tās tiešām bija darījušas, ko spējušas. Viņu galvas jau bija gluži tukšas kļuvušas no pārmērīgas grāmatu rīšanas, jo sagremošanai tām vairs neatlika laika.

"Vērsiet savus skatus vispirms uz dienas laikrakstiem!" sauca barons Plakanvēders. "No šīs puses mums draud briesmas. Grāmatās ir māksla un visādi nieki, tāpēc tās neviens cilvēks nelasa. Bet laikrakstu lasa katrs, jo ikkatrs grib zināt, kā tam jādomā. Prese ir mūsu niknākais ienaidnieks. Katru dienu avīzē lasām vistrakākos musinātājus sludinājumus par to, kā mūdžus iznīdēt. Tas samaitā lasītājus. Grauziet presi, ja jums mūsu intereses svētas un ja jūs gribat izrādīties cienīgi arī turpmāk palikt mūsu rindās. Bet mēs visi, godātās dāmas un kungi, virtuves prusaki un grāmatu kodes, mēs visi vērsīsimies pret šo kūdīšanu, šo nekrietno," runātājs apklusa, "šo nekrietno - konversācijas vārdnīcā to atrodam zem burta I - - -."

"Inteliģenci," pazemīgi un izpalīdzīgi iesaucās kāda grāmatu kode.

"Ko nu, turiet savas knaibles!" iekaisis kliedza barons Plakanvēders", nekrietno infāmiju, es gribēju teikt."

"Mūsu - mūdžu starpā tas taču gluži vienalga," sacīja elegantais blusu kungs ar moto toujours en dessous.

Visi taktiski klusēja. Tas jau bija vispār zināms, ka viņš frivols. Tas bija tālo ceļojumu iespaids, jo tie samaitā raksturu.

Barons Plakanvēders sacēla abus taustekļus. "Lai saņemam," viņš sauca, "lai saņemam visu kopā, kas mums dārgs. Lai pieņemam rezolūciju un ietveram to vārdos "Sargājiet savus vecos matračus!""

Nebeidzami bravo saucieni un kāju švīkoņa sekoja runas noslēgumam.

Sargājiet savus vecos matračus!

Bija izjūtams, ka šais vārdos tiešām bija ietverts viss, kas mūdžiem svēts.

Gultas virspadomnieka Līdēja kundzes, dzimušas Sūcējas, rauts bija galā.

Man tiešām sāk niezēt.

1 - blakšādas (franču vai.)

2 - zelta jaunatne (franču val.)

3 - vienmēr apakšā (franču val.)

Mazs kukainītis ar pūlēm rāpoja pa akmeņaino ceļu. Uz ceļa atradās ļoti daudz šķēršļu, salmi un līdzīgi ar grūtībām pārvarami priekšmeti. Tas bija ļoti nogurdinoši. Laisties kukainītis nevarēja, jo bija no rāpotāju vabolīšu dzimtas. Bez tam viņa kreisā pakaļkāja bija panīkusi jau no pašas dzimšanas. Viņš to vilka aiz sevis. Tas bija bēdīgi. Bet viņš turpināja savu svētceļojumu. Rāpotāju vaboles neiet un nestaigā. Tās dodas svētceļojumā. Tā ir liela starpība.

"Ejiet taču nost no ceļa!" svētceļotājam nikni uzkliedz kāda kamene, Dūcēja vārdā, ļauni viņu uzlūkodama. "Tāds slaistās pa ceļu un traucē godājamas dāmas, kurām jādodas uz puķu tirgu!"

"Atvainojiet," sacīja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju, "man jādodas svētceļojumā, jo esmu kropls."

Viņš ar taustekli norādīja uz panīkušo pakaļkāju.

"Ak tā," Dūcējas kundze līdzjūtīgi noteica, "tad tas ir kaut kas cits. To es neredzēju. Es tā steidzos. Ja šajos laikos jau laikus neiegādājas puķes, tad vēlāk jau visas ir izķertas. Konkurence ļoti liela. Bet kāpēc tad jums jādodas svētceļojumā? Vai jums ar jūsu slimo kāju labāk nepalikt mājās? Jums vajadzētu precēties. Tad jūs, mazākais, tiktu pie kārtīgām pusdienām."

"Nē, man jādodas svētceļojumā," sacīja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju. . "Kāds vecs vaboļu vīrs, pie kura es savas kaites dēļ griezos, man tā sacīja. Viņš stāstīja par Ēģiptes svētā Skarabeja dzīvi un sacīja, ka man vajagot dzīves ratu uzmeklēt. Tā ir ļoti sena ticība un vienīgais apmierinājums nabaga rāpotāju vabolēm."

"Un kas no tā tiek?" jautāja Dūcējas kundze. "Katrā ziņā taču saprātīgāk laikus nonākt tirgū."

Mazais kukainītis sakropļoto kāju krampjainā kustībā pavilka zem sevis, tā ka tā vairs nebija redzama.

"Jā, tā iespējams kļūt par rožu vaboli," viņš noslēpumaini sacīja. "Vai tas ienesīgs amats?" jautāja Dūcējas kundze. Viņa bija ļoti praktiski noskaņota namamāte. Viņas medus podi bija nepārspējami un pazīstami visā kukaiņu lidojuma apvidū.

"Tad tu mirdzi un laisties kā plūstošs zelts un spēj lidot. Tu dusi rozēs un ieelpo to smaržu."

To dzirdot, Dūcējas kundze atcerējās savu tirgu. "Nu man tiešām jāsteidzas, jo konkurence šajos laikos pārāk liela. Novēlu jums visu to labāko."

Svētceļotājs ar stīvo pakaļkāju turpināja savu ceļojumu. Ceļam pārbrauca rati.

"Tas ir dzīves rats," nodomāja svētceļotājs ar atstiepto pakaļkāju un traucās tam pretim. Rats pārgāja tam pāri.

Uz ceļa neatlika nekas vairāk kā bezveida masa.

Tajā acumirklī saulainajos dienvidos no olas izlīda maziņa rožu vabolīte. Vispirms tā ar savu taustekli aptaustīja savu kreiso pakaļkāju. Viņa pati nezināja, kāpēc tā dara. Kreisā pakaļkāja bija vesela un spēcīga un mirdzēja un laistījās kā plūstošs zelts. Tā bija gandrīz vēl skaistāka par pārējām kājām.

Rozes smaržoja.

Dzīves rats turpināja griezties.

Jeremijs Apaļgalvis bija ronis. Viņš bija lēnīgs, saticīgs radījums. Iekšēji viņš bija tāds pats kā ārēji: apaļš kā lode un bez asām šķautnēm. Tāds bija Jeremijs Apaļgalvis.

Viņš dzīvoja tālu prom Pasaules jūrā, un Pasaules jūras viļņi viņu aijāja kā šūpulis. Viņš zināja, ka Pasaules jūra var būt ļoti mežonīga, un viņš zināja arī, ka tā var ļoti rāma būt. Tāpat viņš zināja, ka Pasaules jūra ir ļoti liela un ka viņš pats ir ļoti mazs. Tāpēc Jeremijs Apaļgalvis bija kluss un pieticīgs.

Pusdienās viņš ēda zivis. Bet ar to nebūt nebija izsmeltas visas viņa intereses.

Viņam bija arī cēlākas intereses. Kad Ugunszemes piekrastē skanēja zvani, viņš izcēla galvu no ūdens, plaši atvēra ausis un svētsvinīgi klausījās. Tad no viņa acīm ritēja asaras, patiešām asaras.

"Patiesībā būtu bijis ļoti skaisti - dzīvot pašā Ugunszemes piekrastē," nodomāja Jeremijs Apaļgalvis, "tad es dzirdētu zvanus pavisam tuvu un ausis nebūtu tik plaši jāatver. Tajās tik viegli kaut kas var iekļūt. Ar ausīm ļoti jāuzmanās."

Jeremijs Apaļgalvis rūpīgi aizvēra ausis, ar spuru izsukāja ūsas un peldēja uz Ugunszemes piekrasti.

Vakarblāzma nolaidās pār Pasaules jūru. Viļņos kļuva vēsi. Jeremiju Apaļgalvi tas nebūt netraucēja. Viņam bija tauku kārta. Viņa apģērbs bija tā iekārtots. Tas bija visādā ziņā jūrai piemērots.

Krastā Jeremijs Apalgalvis taisīja varenu lēcienu un uzsviedās augšā. Tad viņš šļūca tālāk un skatījās ar lielajām, gudrajām acīm visapkārt, līdzīgi tādam, kas meklē dzīvokli un deg ziņkārē, ko gan viņš atradīs.

Tas, ko Jeremijs Apalgalvis ieraudzīja, bija ļoti dīvains skats.

Krastā tupēja pingvīnu bari. Tie vēdināja spārniem, kas izskatījās līdzīgi talāriem virs baltiem virskrekliem.

"Tie gan ir ļoti jokaini putni," nodomāja Jeremijs Apalgalvis, "tādus putnus es vēl neesmu redzējis. Viņu jau arī ir tik daudz, un tie visi runā juku jukām. Tas ir tik trokšņaini. Es domāju, tas nav priekš manis."

Dīvainie putni klaigāja un pie tam vienā laidā klanījās. Tas izskatījās ļoti jocīgi.

"Viņi liekas esam pieklājīgi ļaudis," nodomāja Jeremijs Apalgalvis un pašļūca tuvāk.

Kāds putns gāzelēdamies virzījās viņam pretim. Tas bija liels un resns konusveidīgs ķermenis.

"Jūs droši vien vēlaties aplūkot mūsu olas?" viņš iztapīgi vaicāja. "Mēs dējam ļoti daudz olu. Daudz Pasaules jūras tūristu ierodas apskatīt tās. Tās ir retums. Bet jūs nedrīkstat viņas tuvāk pārmeklēt. To mēs nepieļaujam."