Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

"Man šķiet še par dziļu," sacīja runcis ošņādams, "es gribētu tikt virspusē. Tur tagad vajadzētu būt lauku pelēm." Ūsas viņam cēlās stāvus.

Alraunītis nedzirdēja. Viņš redzēja kaut ko, ko tas vēl nekad nebija redzējis. Akmens kustējās. Sākumā tikko manāmi. Vēlāk ātrāk. Akmens auga. Tas apauga vienīgi caurspīdīgiem kristāliem. Tie viens otram tā līdzinājās, ka šķita vienā veidnē izauguši, bet tādas tur nebija. Alraunītis gribēja tādu sameklēt, bet neatrada. Jaunie kristāli arī kustējās. Likās, ka tie elpotu.

Alraunītis pa tiem uzrāpās augšup. Runcis sekoja. Pagāja labs laiks, līdz viņi nonāca augšā. Viņi jau bija tik niecīgi kļuvuši. Pie tam viss tas nebija lielāks par akmeni gredzenā.

Kristāli bija apsegti ar zemi. Tā bija mīksta un silta. Runcis ar ķepām to parušināja. Viņš neatrada nekā cita kā tikai vienu sēklas graudu.

"Es tagad došos augšup," viņš sacīja. "Lieta ar akmeni jau ļoti interesanta. Bet man šķiet, ka augšā ir lauku peles. Es dzirdu viegli dimdošus soļus. Žēl, ka esmu šeit vienīgi meditācijā." Runcis nozuda.

Bet dimdoņa nenāca no augšas. Tā bija šeit lejā - sēklas graudā. Alraunītis to skaidri dzirdēja. Pie apvalka lēni klauvēja no iekšpuses. Apvalks pāršķēlās un parādījās sīka liesmiņa. Alraunītis sasparojās un ielēca tajā. Viņam bija pietiekami vietas. Viņš taču bija tik maziņš kļuvis. Liesmiņai bija dīvainas formas. Tajās bija saskatāms īsts zīmējums.

Tad no turienes izlīda sīkas saknītes un pieķērās kristālam kā vājas rociņas. Tagad tās to bija aptvērušas un cieši pie tā turējās. Alraunītis priecājās. Viņam tas likās ļoti praktiski esam.

Pēkšņi viņu kaut kas vilka augšup. Viņš sēdēja it kā tukšā caurulē, kurā atradās tūkstošiem mazu caurulīšu. Tajās nemitīgi darbojās kā ūdensvadā. Alraunītis juta, ka viņš pats kļūst arvien spēcīgāks un resnāks un ceļas arvien vairāk uz augšu. Tas bija ļoti skaisti — it kā tu pavisam dziļi uzelpotu un spiediens ap tevi kļūtu arvien vājāks. Tikai locekļos tā savādi kņudēja.

Tad viņu ietina it kā smalkos lakatos, tie bija vēsi un smaržoja pēc rozēm. Alraunītis brīnījās, bet viņam neradās neviena skaidra doma. Viņš dzīvoja un tomēr nedzīvoja. Viņš nekā arī vairs neredzēja. Viņš tikai jutā, ka eksistēja un ka tā bija mierīgi un patīkami.

Tad vēsie, smalkie lakati atvērās. Iespīdēja saulīte, un Alraunītis berzēja acis.

"Esmu gulējis un sapņojis," viņš domāja.

Alraunītis gulēja kādā rozē, kura šūpojās.

Lejā pie stumbra tupēja runcis un mala.

"Es nevienas lauku peles neatradu," viņš sacīja. "Es būšu pārklausījies. Vieglo soļu troksnis nebija vis augšā, bet apakšā." Alraunītis uzmanīgi nokāpa lejā.

"Tas viss bija tik savādi," viņš sacīja, "iesim mājās. Bet īstenībā tā bija ļoti īsa pastaiga."

"Tas ir ļoti tāls ceļš," sacīja kāda balss viņam blakus, "tas tev liekas tikai tādēļ tik īss, ka tu raugies tālumā."

Tā bija tā pati balss, kas runāja tad, kad viņi krēslā aizgāja no Abakuka.

Vai tā bija viņa paša vai tā bija kāda cita balss? Alraunītis to nezināja.

Tad viņš redzēja kādu sev līdzās ejam. Tais bija kluss, nopietns vīrs, labām, skumjām acīm, kuras lūkojās tālumā. Viņš bija ļoti vienkārši ģērbies. Viņa galvu apmirdzēja gaisma. Alraunītis nemaz nenobijās. Viņam viss likās pats par sevi saprotams. Viņš pazina kluso pavadoni. Viņš tikai neatcerējās, kad to jau bija redzējis. Laikam kādreiz, kad bija tālumā skatījies...

"Tas bija ceļojums pie gulošajiem," laipni sacīja klusais pavadonis. " Viņi dus. Bet viņi jau sapņo."

Alraunītis pamāja ar galvu un palūkojās klusajā pavadonī. Tas bija dīvaini. Vīrs runājot nekustināja lūpas. Un tomēr viņš runāja. To Alraunītis vēl nekad nebija dzirdējis. Tagad viņš zināja, ka arī tā var būt.

Viņš to neprata izskaidrot. Bet tas viņu aplaimoja.

Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.

"Tas ir dzīves rats," sacīja klusais pavadonis. Alraunītis ieraudzīja viņu pie savas gultas un priecājās.

"Cik jauki, ka tu atnāci," viņš sacīja, "es to pateikšu runcim."

"Atstāsim šodien runci mierā," sacīja klusais pavadonis un uzmanīgi noglaudīja aizmigušā dzīvnieka smalko kažoku. "Šodien jāiet mums vieniem pašiem. Tavam runcim šis gājiens par tālu."

"Tas droši vien būs ceļojums pie nomoda ļaudīm, par kuriem Abakuks pirms sadusmošanās stāstīja," sacīja Alraunītis un kļuva ļoti ziņkārīgs. "Man tas nebūs par tālu," viņš dedzīgi nobeidza, "jo es jau gribu doties tālumā."

Klusais pavadonis smaidīja. Tas bija skumjš smaids.

"Arī tev šis ceļš būs par tālu," viņš sacīja, "vismaz šodien. Es tevi novedīšu tikai līdz ceļa sākumam. Tālāk tev būs jāiet vienam pašam. Tas ir ļoti grūti. Pakāpienu pēc pakāpiena. Ceļa galā būs tāles. Nāc."

Viņš paņēma Alraunīti aiz rokas.

"Tad tomēr es reiz skatīšu tāles?" laimīgs vaicāja Alraunītis.

Klusais pavadonis pamāja ar galvu. Ap viņu bija gaisma.

"Reiz tu tās redzēsi," viņš sacīja. Viņi gāja līdzās. Viņiem apkārt bija mežs. Mežā bija asiņu pēdas. Alraunītis vairs nepriecājās, ka bija nācis līdzi.

Kāds plēsīgs zvērs palīda garām. Alraunītis nevarēja viņu pazīt. Tas bija liels un spēcīgs un aiz izsalkuma laizīja savu purnu. Viņa acis kvēloja. Atsperīgiem soļiem viņš lavījās pēc laupījuma. Tad kaut kas iekliedzās. Spalgi un šausmīgi. Plēsīgais zvērs biezoknī kauca uzvaras priekā.

Alraunītis nodrebēja un satvēra tā roku, kas nāca viņam līdzi. "Vai tam tā jābūt?" viņš bailēs jautāja. Klusais pavadonis skatījās sānis.

"Viņš seko pa tām asiņu pēdām, kuras citi pirms viņa ieminuši. Tas ir viens pakāpiens. Ceļam, pa kuru ejam, ir vienīgi pakāpieni. Tādēļ tas tik grūti ejams."

"Es domāju, ka ceļš man ir par tālu," mazdūšīgi sacīja Alraunītis.

Klusais pavadonis satvēra bērna roku pavisam cieši.

"Tev tomēr tas jāiet, ja tu gribi nokļūt tālumā," viņš sacīja. "Bet šodien es tevi vairs tālu nevedīšu. Citādi tu nogursi. Un, šo ceļu ejot, nedrīkst nogurt."

Mežs kļuva retāks. Viņi nonāca pie kāda ceļa. To šķērsoja daudz citu ceļu. Ceļa malā auga dažas puķes. Bet sliedes ceļos bija ļoti dziļas.

Pa sliedēm vilkās smagi rati. Rati smiltīs čīkstēja. Patlaban rati apstājās. Vedējs dzina nogurušos zirdziņus. Viņi elsa un no jauna sāka vilkt vezumu. No pretējās puses dzina govi uz kautuvi. Tā vaimanāja pēc sava teļa. Bet teļš to vairs nedzirdēja. Tas bija tālu. Kautuve izskatījās biezajā miglā liela un pelēka.

Alraunītis bija noguris un raudāja.

"Es gribu uz mājām," viņš sacīja.

"Viņi vienmēr brauc tajās pašās sliedēs," sacīja klusais pavadonis, "viņi brauc pa tām pašām sliedēm, pa kurām citi jau pirms tiem braukuši. Sliedes kļuvušas jau pārāk dziļas. Tā ir viena pakāpe."

Viņi gāja tālāk. Grāvmalā sēdēja vecs vīrs. Viņam bija gluži salīkusi mugura. To skaidri varēja redzēt, jo viņš bija nocēlis nastu, kuru tas parasti nēsāja uz līkās muguras. Nastā bija dažādi nieki. Vecais vīrs ar tiem tirgojās. Viņš pārskaitīja naudu, ko bija ieņēmis. Tās bija maz. Bet šodien viņš vairs tālāk nevarēja panest savu nesamo. Tas bija par grūtu. Viņš salieca vēl vairāk muguru un klepoja. Kā jau veci ļaudis mēdz klepot - stiepti un ar mokām.

"Tik maz ir puķu ceļmalā, kur vecais vīrs sēž," sacīja Alraunītis.