Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

"Bet ja es tomēr tur eju? Tur, kur tu, protams, ne, bet visur citur, kur parasti atrodas riekstkoži?"

"Tā neviens saprātīgs radījums nedara. Jo tas, kam ir prāts, sēž vienā vietā un nekustas."

"Bet es to darīšu," Alraunītis tiepīgi sacīja, "un ko tad?"

"Tad visi ŗiekstkoži tev uzbruks,"

Alraunītis laimīgi smējās.

"Ū - tam vajag jocīgi izskatīties!"

"Neesi nekaunīgs," sacīja Riekstkodis. "Tas iet pār bizi, saproti, tā ir revolūcija."

Alraunītis nezināja, kas revolūcija tāda bija. Viņš nodomāja, ka tas nevarēja vēl tik ļauni būt, ja tikai pie bizes vien tas ķērās. Alraunītis bija bērns un nezināja, cik stipri galvas pieķērušās bizēm.

"Nē, tas nav nekas labs," Riekstkodis turpināja, "paliec vienmēr tajā pašā vietā, kur tu esi nostādīts. Tā ir vienīgā īstā patiesība."

"Es gribētu nokļūt tālumā," sacīja Alraunītis un ar skumjajām Alraunīša acīm raudzījās vakara krēslā.

"Kas tas ir - tālums?" neatzinīgi vaicāja Riekstkodis."Vai tu vari tālumu satvert? Nē. Tātad tāda nemaz nav. Vienīgi tā vieta, kur tu ar savām koka kājām stāvi, patiešām ir."

"Es redzu tālumu," sacīja Alraunītis, "es redzu tālas, tālas tāles -es tās visas gribētu sasniegt. Tam jābūt skaisti. Es gribētu zināt, kas aiz tām slēpjas..."

"Ko tas līdz?" jautāja Riekstkodis, "vai tu to vari pārkost un izskaut?"

"Nē," sacīja Alraunītis mazliet bailīgi.

Jo viņam likās, ka tāles bija ļoti, ļoti tālu. Tas katrā ziņā bija tāls ceļš, daudz tālāks, piemēram, par ceļu līdz pilsētai, kur Jāņu naktī bija gadatirgus. Un arī līdz turienei nevarēja kājām aiziet. Tas vismaz bija neticami. Bet tāles atradās vēl daudz, daudz tālāk...

"Redzi nu," sacīja Riekstkodis apmierināts, "paliec vienmēr vienā un tanī pašā vietā. Tev vajadzīgs arī formas tērps un bizes, tad tu izskatīsies kā visi pārējie ļaudis un neviens tevi nesamīs. Tā ir vienīgā īstā patiesība."

"Bet vai tad pasaulē visi ir tikai riekstkoži?" jautāja Alraunītis.

"Protams. Kas gan cits?" sacīja Riekstkodis un ar sevišķu svarīgumu nostājās uz stīvajām koka kājām. "Protams. Vismaz saprātīgie. Par citiem nav vērts runāt. Tā ir liela laime. Citādi jau tev vajadzētu vienmēr iet uz priekšu un vienmēr tu tiktu grūstīts. Pateicos! Tad vajadzētu savu vietu atstāt, un vieta ir tik silta, ja tu tur vienmēr uzturies."

Viņš tā vien mētājās ar riekstu mizām.

"Bet es negribu," domāja Alraunītis un lūkojās vakara krēslā uz turieni, kur tā neskaidri izgaisa tālumā.

Alraunītis sēdēja saulītē blakus runcim.

Viņi abi viens otru ļoti mīlēja un vienmēr bija kopā, ja runcis nebija izgājis peļu medībās vai kādas citas dienesta darīšanas to nebija aizkavējušas.

Viņš bija Alraunīti ievadījis visos dzīvnieku pasaules noslēpumos, cik daudz viņš no tiem tikai zināja un ciktāl viņš atzina par derīgu Alraunīti šajā ziņā pamācīt. Kaut arī Alraunītis bija pa pusei dzīvnieks, viņš tomēr bija arī cilvēks un attīstījās ar cilvēkam īpatnējo gausumu. Visu tātad vajadzēja nokārtot ar uzmanīgu ķepu, un runcim tieši tāda tā bija. Viņš bija ļoti gudrs un pat šo domātāju dzīvnieku vidū filozofs. Bez tam viņš Alraunīti mīlēja, un mīlestība ir vēl drošāka un labāka vadītāja nekā filozofija.

"Es šeit jūtos svešs," sacīja Alraunītis un noglāstīja runci aiz auss. Runcis piemiegtām acīm blisināja saulītē.

"Tu vienmēr jutīsies svešs," viņš līdzjūtīgi sacīja, "tu redzi dabu savādāk nekā cilvēki. Tu jūties vienots ar to, bet cilvēki domā esam pārāki. Bet tiem tomēr pie tās jāatgriežas. Kaut kur visas peļu alas izved brīvībā, lai cik mākslīgas un sazarotas tās arī būtu. Tā tāda sporta valoda, piedod. Bet apmēram tā tas ir."

Alraunītis izskatījās ļoti bēdīgs.

"Tev tādēļ nav jābēdājas," runcis turpināja un nomierinoši mala, "tu jau neesi īsts cilvēks."

"Kas tad es esmu?" jautāja Alraunītis.

"To es nezinu," sacīja runcis, "tu laikam esi Alraunītis. Es jau arī visu nezinu. Vienīgi cilvēki domā visu zinām."

"Es gribētu doties tālumā," sacīja Alraunītis, "tur es to droši vien uzzinātu. Bet Riekstkodis saka, ka tāda tāluma nemaz neesot."

"Riekstkodis ir koka gabals," sacīja runcis.

"Bet viņš taču runā un pat baras. Viņš saka - muļķa puika. Viņš pārkož riekstus un tos izspļauj. Ar to viņš ļoti lepojas. Viņam ir formas tērps," iebilda Alraunītis.

"Daudziem koka gabaliem ir formas tērpi," sacīja runcis.

Alraunītis turpināja paskaidrot sīkāk.

"Viņš izstiepj kājas, kad to ielieku gultā. Tad tas noknakšķ. Es to skaidri dzirdu. Pavisam noteikti. Viņš tātad ir dzīvs. Vai ne?"

"Jā, tāds, ko par dzīvu sauc," sacīja runcis, "bet viņš, proti, ir Riekstkodis, nekas vairāk. Malkas gabals, no kura izgriezta figūra."

"Skolotājs skolā dara gluži tāpat," sacīja Alraunītis, "viņš arī saka: tas ir un tā nav. Ja prasa ko vairāk, tad arī viņš saka - muļķa puika! Bet viņš taču nav Riekstkodis. Viņš nav arī no koka."

Runcis savilka augstprātīgu seju, tik augstprātīgu, kā vienīgi kaķi to spēj izdarīt.

"Nemaz nav jābūt no koka, lai būtu Riekstkodis."

Alraunītis pārdomāja.

Viņa skumjās acis bija plaši un it kā ilgās atvērtas. Viņš satvēra runča priekšējās ķepas un lūkojās tam tieši sejā.

"Tu man vienmēr esi ļoti mīļš bijis, cik sen vien varu atcerēties," viņš sacīja. "Vai tu esi bijis tālumā? Tad pasaki, kā varu turp nokļūt."

Zālei līdzīgais zaļums runča acīs apdzisa. Maza acs sprauga pavērās un redzokļi kļuva tumši un dziļi, it kā tie slēptu vienīgi mīklas. Viņš notupās liels un resns Alraunīša priekšā un svinīgi ņaudošā balsī sacīja:

"Es zināju, ka tu man to jautāsi. Es tev to sacīšu. Tev jādodas tālumā, jo tavas acis to meklē. Tas vienmēr acīs saskatāms, protams, ievērojot manu pieredzi. Līdz šim tev to nedrīkstēju teikt. Tu vēl nebiji pietiekami nobriedis."

"Es jau arī vēl tagad esmu bērns," Alraunītis šaubīdamies teica.

"Bērni tālumu bieži vien atrod ātrāk nekā pieaugušie," sacīja runcis. "To atrod, ja meklē. Un nobriedis meklēšanai ir tad, kad par to jautā,"

Apskaidrots smaids pārlidoja Alraunīša sejai, kura aiz pārdomām bija gluži bāla.

"Tālumā es tevi nevaru vest, tas tev pašam jāmeklē," runcis turpināja, "vienīgi ieeja mums zināma. Tas ir liels noslēpums. Cilvēki to senāk zināja. Tagad viņi to piemirsuši. Bet senatnē, Izīdas tempļos, kad viņi uzskatīja mūs par svētiem un katrā dzīvā radījumā redzēja brāli - tur, kur piramīdas celtas dzeltenajās smiltīs un palmas elpo saules svelmē -svētajā zemē, viņi zināja noslēpumu."

"Par šo zemi tu man esi stāstījis," Alraunītis piekrita.

"Tagad to zina vienīgi daži. Cilvēki tagad saka, ka viņi tam stāvot pāri. Viņi ir riekstkoži. Bet es to zinu. Es arī biju tanī zemē, kur iekļuvu pa ieeju, saproti. Šī zeme tagad izskatās savādāka. Bet pēdas vēl palikušas, tās bronzas cilvēki ieminuši tuksneša smiltīs, tie - kuri mīlēja kaķus un zināja noslēpumu."

Alraunītis nodrebēja.

"Tad atklāj man noslēpumu," viņš lūdzās un lūkojās gudrajās dzīvnieka acīs kā templī.

"Neuztraucies tā," runcis laipni sacīja, "tas ir pavisam dabīgi. Mīklas nav lietu būtībā, bet aiz tām. Mēs tās nezinām. Tas ir cilvēks tevī, kas uztraucas. Tas pāries. Cilvēki atradinājušies no dabas. Viņi to atstājuši un pieķērušies savām iedomām. Viņi vairs nedzird savu sirdsbalsi."