Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

"Redzi nu. Bet to mazumu tu droši vari tālāk stāstīt. Tā ir tikai tāda kucēna gudrība. Daudzi arī to pašu nesapratīs."

"Par to esmu pārliecināts," es sacīju. "Bez tam," viņš beidza, "nenokar ausis, kaut arī tu esi kailais divkājis. Dvēsele var būt katram, kā kailajiem divkājiem, tā arī spalvainajiem četrkājiem. Uz redzēšanos."

Vīrs ar melno seju pasniedza ķepu. Es atvadījos. Es jutos tikpat kā nopērts suns. "Tātad tu negribētu būt kailais divkājis?" Vīrs ar melno seju atņirdza zobus: "Rrrrrrrrrrrr!"

Sliņķis karājās pie kāda zara un snauda. "A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

Viņš nopūtās sirdi aizgrābjoši. Viņš uzskatīja nopūtas par miega līdzekli.

Apakšā pie koka stumbra sēdēja mazs krampļu pērtiķītis un lasīja kādu grāmatu. Grāmata bija rakstīta uz koka mizas un iesieta liānu pinumā. Uzmetumu sējumam bija zīmējis indes zirneklis - pats ar savām kājām. Tādēļ iesējums bija iznācis indīgi zaļš. Grāmata saucās "Kā kļūt enerģiskam". Tāda pētiķītim bija ļoti nepieciešama. Jo krampļu pērtiķīši ir ļoti maigi un kautrīgi radījumi.

Sliņķis nopūtās sirdi aizgrābjoši.

"Kas jums īsti kaiš?" līdzjūtīgi jautāja pērtiķītis, skatu augšup pavēris.

"Vai jūs nejūtaties labi?"

"A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

"Jūs droši vien esat slims," sacīja pērtiķītis un izpalīdzīgi kāpa augšup. Sliņķis nekustējās.

"Esmu izsalcis," viņš sacīja un nopūtās.

"Bet jums tieši virs galvas taču karājas visskaistākie augļi un lapas," pērtiķītis pārsteigts sacīja. Sliņķis pašķielēja augšup.

"Esmu par slinku," viņš sacīja un nopūtās.

"Jums vajag izlasīt grāmatu "Kā kļūt enerģiskam"," sacīja pērtiķītis dedzīgi un norādīja uz indīgo zaļo iesējumu. "Mana krustmāte šo grāmatu lasīja un kļuva tik enerģiska, ka neviens pērtiķis ar viņu vairs nevar sadzīvot. Mana krustmāte atņirdz zobus un svaidās ar akmeņiem. Tik enerģiska viņa kļuvusi."

"Es lai lasītu grāmatu? Tas ir pilnīgi izslēgts," sacīja sliņķis. "Jā, ko tad varētu darīt?" jautāja pērtiķītis, būdams bez padoma. "Jūs taču nevarat gatavo augļu priekšā vienkārši nomirt badā!" "A - i," sacīja sliņķis un nopūtās. Krampļa pērtiķītim bija ļoti mīksta sirds. Viņš nespēja vairs nopūtās ilgāk klausīties. Viņš paņēma veselu saišķi lapu un bāza sliņķim mutē. Acis aizvēris, sliņķis smagi un ar pūlēm gremoja. Pērtiķītis stūma un ar kājām palīdzēja.

"Tā tas ilgāk nevar turpināties," sacīja krampļu pērtiķītis pēc iestumtajām pusdienām. "Jums jākļūst enerģiskam. Es jums lasīšu priekšā grāmatu "Kā kļūt enerģiskam", ja jau jūs pats esat par slinku to lasīt. Bet jums uzmanīgi jāklausās."

"Es lai klausītos, kad lasa grāmatu? Tas ir pilnīgi izslēgts," nodomāja sliņķis. Bet viņš to vairs neizrunāja. Viņš bija par slinku.

Krampļu pērtiķītis apsēdās sliņķim blakus un paņēma indīgi zaļo sējumu. Viņš skaļā balsī nolasīja visu grāmatu no sākuma līdz beigām.

"Vai nu jūs esat kļuvis enerģisks?" jautāja pērtiķītis un cerību pilns uzlūkoja sliņķi.

Sliņķis nekustējās. Viņš bija iemidzis.

Tad trauslais krampļu pērtiķītis satvēra grāmatu "Kā kļūt eerģiskam" un niknumā svieda ar to sliņķim pa galvu. Tik enerģisks viņš bija kļuvis, gandrīz tikpat enerģisks kā viņa krustmāte, kura svaidījās ar akmeņiem un grieza zobus.

"A - i," sacīja sliņķis un nopūtās.

Stāsta, ka sliņķi izmirstot. Es tam neticu. Bet, ja viņi tiešām izmirst, tad tas ir drošākais pierādījums dvēseļu staigāšanai.

Kāda resna blakts, gultas virspadomnieka Līdēja kundze, dzimusi Sūcēja, bija sarīkojusi rautu savā vasarnīcā - kādā matracī. Viņa bija lūgusi vienīgi mūdžus vistiešākajā nozīmē. Jo valdīja vēlēšanās pabūt tikai pašiem savā starpā. Nevienu, kurš nepiederēja pie matrača, nepielaida. Kambarblaktij bija dots stingrs rīkojums.

Gultas virspadomnieka Līdēja kundze augstu vērtēja kārtas izpratni. Bez tam rautam bija politisks raksturs. Jo tajā gribēja pieņemt rezolūciju, kurai vajadzēja palikt stingrā slepenībā. Un kas vel var būt slepenāks par vecu matraci?

Vispirms ieradās šaurākā ģimenes loka blaktis. Daži veci krusttēvi un krustmātes, ar caurcaurēm sagremotiem uzskatiem un spīdošām mugurām. Tie līda lēni un cienīgi un intensīvi smaržoja pēc peau de punaises 1 1 - blakšādas (franču vai.) 2 - zelta jaunatne (franču val.) 3 - vienmēr apakšā (franču val.) — vārdu sakot, īstā veca dzimta. Arī kājas viņi joprojām spēra tai greizajā vecmodīgajā solī, kā to pirmajā lēkšanas stundā bija mācījušies. Jo blakts ir konservatīva. Tādēļ arī tā, cik ilgi vien iespējams, paliek vecajā matracī, t.i., kamēr viņu neizdauza ārā.

Ļoti pieklājīgi pakustinājuši taustekļus, visi pulcējās ap mājasmāti. Drīz vien saradās arī jaunatne. Dažas blusas no vislabākajām aprindām. To starpā čempions augstlēkšanā un čempions tāllēkšanā. Vispār ļaudis, jeunesse doree 2 2 - zelta jaunatne (franču val.) 3 - vienmēr apakšā (franču val.) . Sanāksmes vadītājs bija daudz ceļojis blusas kungs, elegantu augumu un nevīžīgām kāju kustībām. Viņa moto bija tojours en dessous 3 3 - vienmēr apakšā (franču val.) , un par viņu runāja, ka tas esot frivols un blazēts. Bet, tā kā viņš savas mūdža asinis nekad nebija noliedzis, tad uz šo apstākli raudzījās caur pirkstiem un izskaidroja to ar tālajiem ceļojumu iespaidiem, jo tie, kā zināms, samaitā prātus, novērš no dzimtas matrača un pievērš apakšveļai un līdzīgām nesolīdām lietām.

Arī utis, galvas utis, atnāca. Viņas bija savus rokdarbus paņēmušas līdzi, dažus matus, kurus tās cītīgi aptamborēja. Utis ir tik darbīgas.

Visi nolīda garām mājasmātei, kura savu labo taustekli bija graciozi pasniegusi skūpstam. Valdīja stingra matrača etiķete. Oda pilnīgi pēc tradīcijām un peau de punaises.

Vēlāk visi brīvi novietojās, jo bija jau paši savā starpā. Vienīgi prusaki nedrīkstēja defilēt, un tie nedrīkstēja arī gultas virspadomnieka Līdēja kundzes taustekli skūpstīt. Viņi skaitījās virtuves personāls un tādēļ tiem īstu mūdžu vidū nācās nostāties nomaļus. Jo citādi tas neatbilstu to stāvoklim. Tā nu virtuves prusaki pieticīgi sēdēja matrača galā. Aiz tiem kā vēl mazvērtīgāki radījumi bija novietojušās grāmatu kodes; tās bija pelēkas un neievērojamas. Gultas virspadomnieka Līdēja kundze salika taustekļus un sacīja: "Mīļie domubiedri! Es jūs no visas savas blakts sirds apsveicu ar abiem taustekļiem. Nopietns uzdevums mūs visus šeit kopā savedis. Tātad tagad sāksim. Vārds baronam Plakanvēderam."

Barons Plakanvēders, aiz vecuma jau gluži nobrūnējis blakts kungs, piecēlās.

"Manas dāmas un kungi, arī virtuves prusaki un grāmatu kodes," viņš sadalīja uzrunu, "mūsu augsti godātā gultas virspadomnieka Līdēja kundze pareizi sacīja. Tas ir nopietns uzdevums, kas mūs šeit kopā savedis. Lieta grozās ap mūsu visvitālākajām interesēm. Godājamais pamats, uz kā mēs balstāmies, sāk ļodzīties. Laiki ir nopietni. Tie ir laiki, kuros vecus matračus mēdz izdauzīt."

Barons Plakanvēders aizgrābti kustināja kājas. Gultas virspadomnieka Līdēja kundze asarām acīs aplūkoja kādu caurumu savā vasarnīcā. Visa sabiedrība izdarīja piekrišanas lēcienus.

"Pateicos par jūsu atbalstu," sacīja barons Plakanvēders, "tas mani pamudina runu turpināt. Ja mēs aizstāvam savas intereses, tad reizē ar to mēs aizstāvam diženu pagātni. Ko visu mēs neesam sasnieguši! Cik vien tālu pagātnē lūkojamies, vienmēr blaktis un blusas izsūkušas cilvēkus un kustoņus. Arī citādi mēs kultūrai esam ļoti daudz snieguši. Jā, arī šodien vēl mēs to turpinām darīt. Paraugieties savā apkārtnē! Kur atrodams čempions augstlēkšanā? Kur atrodams čempions tāllēkšanā? Tie atrodami starp mums, labākajiem mūsu vidū. Nerunāsim par vēsturi. Kāda uzcītība piemīt mūsu maigajām, klusajām radiniecēm - utīm! Nerunāsim par kārtu starpību. Pat vienkāršākie mūsu vidū - virtuves prusaki parādījuši uzcītību un iztutību uzticīgi sekojot mūsu spožajam paraugam! Iesim vēl tālāk. Aplūkosim grāmatu kodes. Tās posta literatūru, cik vien tām iespējams. Diemžēl vienmēr vēl par maz un nepareizajā vietā. Viņas rij visu bez izvēles. Es negribu netaisnā kārtā atraut viņu darbam mūsu labvēlību. Bet īsti mērķtiecīgs viņu darbs būs vienīgi tad, ja tas noritēs mūsu vadībā, ja to izpildīs stingri mūsu uzskatu virzienā, tiešā saskaņā ar mūsu sūtību."