Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

Bazīlijs Kažoklācis stāvēja sava brālēna, Tibetas lāča, dzīvokļa priekšā. "Hironīm Baltkakli, vai tu esi mājā?" viņš jautāja, ar ķepu pieklauvēdams alas sienai.

Iekšā nekas nekustējās. Bija dzirdama tikai klusa rūkoņa. Bazīlijs Kažoklācis klauvēja sparīgāk.

"Nē, es neesmu mājās, " sauca Hironīms Baltkaklis no alas dibena un saīdzis rūca, "tu taču zini, ka es pēc pusdienām mēdzu atgulties."

"Hironīm," sacīja Bazīlijs Kažoklācis, "kad es tev pateikšu, kādēļ esmu nācis, tad tu tūlīt būsi mājās."

Hironīms Baltkaklis parādījās pie alas ieejas un daudz reižu paklanījās. Tā Tibetas lāči dara, un tas izskatījās ļoti pieklājīgi. Bet nemaz nebija pieklājīgs, jo viņš nomurmināja kaut ko par traucējumu un ar ķepām berza miegu no acīm.

"Dzi, Hironīm, esmu atklājis medus paslēptuvi, saldu slepenu medus paslēptuvi."

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un uz visām četrām izčāpoja laukā.

"Pag, pag, es tev parādīšu," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un pasteidzās, lai tiktu līdzi. "Tu jau skrien nepareizā virzienā. Uz citu pusi jāskrien!"

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un steidzīgi atkal atgriezās atpakaļ.

"Reiz tu varētu arī kur vietā sacīt paldies," ieminējās Bazīlijs Kažoklācis. "Redzi nu, ka tu esi mājās bijis!"

Bazīlijs Kažoklācis un Hironīms Baltkaklis čāpoja viens otram līdzās, uz iekšu savērstām kājām, kā tukli kungi, kuri labprāt dodas pie galda.

Medus paslēptuve bija izdobtā kokā, kurā bija divi maziņi zaru caurumi. Iekšpusē neizsakāmi jauki smaržoja. Bazīlijs Kažoklācis aiz sajūsmas rūca. Hironīms Baltkaklis aiz baudas rija siekalas.

"Šeit ir abi caurumi. Šis te liekas esam lielāks," sacīja Bazīlijs Kažoklācis.

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un mēģināja iebāzt galvu. "Neiet. Caurums par mazu. Manas apkakles platums ir 113. Bazīlij, mēģini tu. Bet neapēd medu viens pats."

Bazīlijs Kažoklācis kratīja galvu un rūca.

"Manas apkakles platums ir 119," sacīja viņš padevīgi.

Hironīms Baltkaklis ar ķepu grābstījās pa caurumu. "Arī tā neiet," sacīja viņš vīlies. Manas ķepas lielums ir 14. Bazīlij, mēģini tu."

"Manas ķepas lielums ir 16," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un saniknots paskatījās uz savām ķepām.

"Bazīlij, vajadzēs bāzt iekšā degunu," sacīja Hironīms Baltkaklis. "Bet tev tas jāmēģina pirmajam. Tu esi vecākais." Bazīlijs Kažoklācis dziļi iebāza degunu zara caurumā. Tur smaržoja neizsakāmi jauki.

"Bazīlij," sacīja Hironīms Baltkaklis, "kādu tu rādi seju? Tu neizskaties pēc tāda, kas laizītu medu."

Atbildi viņš nesaņēma. Bazīlija deguns kā lode izšāvās no zara cauruma. Niknu bišu saime salaidās abiem brālēniem apkārt.

"Mana skaistā apkakle!" vaimanāja Hironīms Baltkaklis un izmisumā sita ar ķepām ap sevi.

Bazīlijs Kažoklācis burtiski izšķaudīja bites. Tas bija ārkārtīgi traucējoši. Jo bite degunā nav nekas nomierinošs.

Mājās Hironīms Baltkaklis laizīja savu apkakli un sukāja to ar nagiem. "Nu es šovakar nevaru iet uz satikšanos," viņš sacīja. "Saulei vispirms jānogludina mana apkakle. Mana mazā piegriež lielu vērību labam apģērbam."

Bazīlijs Kažoklācis nemitīgi vēsināja degunu ūdens peļķē. Šādai rīcībai viņu mudināja spaidīgi iekšēji apstākļi.

"Es gribēju šodien iet uz Bioloģijas biedrību un spriest par alu lāču pētīšanu," viņš nikni teica.

Abi ļoti dusmojās. Viens dusmojās uz otru.

"Zaru caurumi nav domāti tukliem kungiem," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un nicīgi uzskatīja Hironīmu Baltkakli. "Saldām slepenām medus paslēptuvēm nedrīkst pieiet ar lempīgām ķepām. Citādi tas ķeras tev pie kakla. Vai tu arī tāpat nedomā, Hironīm?"

"Citiem klājas vēl daudz ļaunāk," atcirta Hironīm Baltkaklis. "Dažam pietiek tikai degunu iebāzt medū, un jau viņš izpūš bites!"

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs bija jau vecs kraukļu tēvainis. Bet - lai debesis žēlīgas, viņš vēl joprojām taisīja sāņlidojumus. Jo bieži viņš sastapās kādā klinšu galerijā ar savu brāļameitu - vārnu. Viņš ļoti jūsmoja par gaišajām pelnu krāsas spalvām. Tad viņš sēdēja un mīlinājās, nevis apskatīja klinšu gleznas, kā godājami ļaudis to dara. Jo, kā tas katram zināms, tam nolūkam taču klinšu galerijas domātas. Klintis tas, protams, neuztrauca, bet citādi tas bija ļoti nožēlojami.

"Krā," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs un eleganti noslīdēja uz savas ligzdas malas.

"Jēkab!" mājīgi uz savām olām tupot, vaicāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Jēkab, kur ir pasūtītās sliekas?"

"Sliekas šogad ļoti grūti sagādājamas. Neatradu nekā cita, kā tikai vienu cirmeli, ko aiz pārskatīšanās noriju."

Jēkabam Ķērcējam-Kārcējam bija prakse tādās lietas. "Jēkab, kur tu biji?" jautāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Es taču tev jau teicu," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs, "es visus laukus pārmeklēju. Esmu noguris. Turklāt vēl esmu saaukstējies."

"Tu drīzāk esi sakarsis," sacīja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Jēkab, vai tavai brāļameitai - vārnai nav uz krūtīm gaišas pelnu krāsas spalvas?"

"Kādas gan viņai var būt spalvas?" sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Droši vien viņai tās būs gaišā pelnu krāsā."

"Jēkab," teica Ķērcēja-Kārcēja kundze, "tev uz svārka ir gaišas pelnu krāsas spalva."

"Es kļūstu sirms," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Kas tas par brīnumu?"

Viņš noņēma spalvu.

"Jēkab, ķērc taisnību! Phī!"

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs vainas apziņā nokāra lielo knābi. Savas kraukļa dvēseles dzīlēs viņš bija saniknots un nolēma atriebties — ar kraukļa atriebību!

"Krā," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs un aizlaidās. Viņš laidās pie dzeguzes.

"Esmu dzirdējis, ka jūs pārdodat savas olas. Es vienu gribētu." "Labprāt," sacīja dzeguze.

"Vairāk par vienu vai augstākais divām sliekām es nevarētu piesolīt," teica Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs. "Esmu precējies un nekādas ekstravagances nevaru sev atļauties."

"Bet, lūdzu, tas pilnīgi pietiekami. Es to vispār daru tikai aiz tīras putnu pieklājības," sacīja dzeguze.

"Es olu gribētu paņemt tūlīt līdz," sacīja Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs.

"Tas neiet," sacīja dzeguze viltīgi. "Olu dēšana ir radošs darbs. Kaut kas tāds taču nekad nav krājumā. Tam vajag noskaņojumu. To tik vecam putnam pašam vajadzētu zināt."

Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs izlikās, it kā viņam tas nebūtu zināms. Kad es varu pēc tās pienākt?" viņš jautāja.

"Es piegādāšu to jums mājās — kraukļu perēklī," dzeguze iztapīgi sacīja.

"To gan labāk nedariet," teica Jēkabs Ķērcējs-Kārcējs, "jums varētu rasties neparedzētas grūtības. Es labāk pats pēc tās pienākšu."

Pēc dažam dienām J.Ķērcējs-Kārcējs pielaidās savai sievai no mugurpuses. Viņam knābī bija ola, to viņš uzmanīgi iebīdīja viņas apakšsvārku spalvās. Tad viņš, nejauki ķērkdams, nozuda.

Pēc īsa brīža viņš atkal atgriezās un nosēdās uz perēkļa malas. Viņš pat neapsveicinājās ar ķērcienu un pagrieza savai sievai muguru. Tad viņš pagrieza knābi pāri plecam un sāka runāt.

"Lea," viņš sacīja, "kas tā par olu?"

"Kas gan tās var būt par olām?" vaicāja Ķērcēja-Kārcēja kundze. "Mūsu olas - kraukļu olas."

"Lea, ķērc taisnību! Tev ir ligzdā sveša ola!"