Manfrēds Kibers - Dzīvnieku pulkā

"Es to zinu," sacīja Alraunītis, "bet, lūdzu, saki man noslēpumu."

"Neesi nepacietīgs. Ja tu to zināsi, tev vajadzēs vēl vairāk pacietības. Tu taču zini, kas ir uzrocītis?"

"Jā," sacīja Alraunītis mazliet vīlies, "jūs tā noguļaties, ka līdzināties mazgājamai vannai, un ķepas saliekat tā, ka izskatāties kā uzrocis. Tas ir kaķa paradums, to esmu no tevis iemācījies. Bet ko tas dod? Tas ļoti mīlīgi izskatās. Bet tas taču nav nekāds noslēpums. To es redzu katru dienu."

"Visi noslēpumi ir ikdienišķi. To tikai neviens nezina. Noslēpums ir uzrocītis. Cilvēki svētajā zemē to sauc par meditāciju. Tev tātad jāveido uzrocītis."

Runcis parādīja uzrocīša stāvokli, kaut gan Alraunītis to jau zināja.

"Pārējais nāk pats no sevis," viņš paskaidroja.

"Bet es nevaru īsti pareizi uzrocīti atveidot," sacīja Alraunītis un veltīgi pūlējās to izdarīt.

"Vajag vienīgi atdarināt," runcis mierināja. "Saliec tikai ķepas, kā tu to dari vakarā, lūgsnu skaitot.

"Jā, to es varu," sacīja Alraunītis, "un pārējais nāk pats no sevis? Es tātad nokļūšu tālumā?"

" Vienīgi līdz ieejai," pamācīja runcis. "Šovakar pamēģināsim abi - tad, kad tu būsi gultā. Bet Riekstkodi ieslēdz skapī." Alraunītis bija ļoti priecīgs.

"Uz kurieni mēs vispirms dosimies? Uz svēto zemi ar Izīdas tempļiem?"

"Nē," sacīja runcis, "es nevaru uzņemties atbildību. Vispirms uzmeklēsim ieeju. Pārējo pateiks Abakuks."

"Kas ir Abakuks?"

"Kāds ūpis, kurš ir mans draugs, bet tikai tā — uzrocīša veidā."

"Tātad iesim pie Abakuka," sacīja Alraunītis, "vai viņam arī tādas spulgai līdzīgas acis kā pūcei dzīvnieku bilžu grāmatā?"

"Jā, tādas tam ir,"

"Es tā priecājos un tev pateicos," sacīja Alraunītis.

"Tev nevajag man pateikties. Tu mani mīlēji. Uz redzēšanos vakarā. Man jāiet vēl dienesta darīšanās."

Un runcis nolīda kādā kaktā, kur viņš dzirdēja kaut ko čabam.

Alraunīša guļamistabā šī bija pavisam klusa nakts. Bija dzirdami vienīgi cilvēkbērna, kurš nebija īsts cilvēkbērns, un dzīvnieka elpas vilcieni. Abiem tie bija vāji un klusi. Likās, it kā augi elpotu nakts tveicē. Viņu dvēseles bija tālu prom.

Mēness ar bālo vaigu lūkojās pa logu istabā.

Viņš redzēja to, ko tas jau tūkstošiem gadu atpakaļ bija skatījis: meditāciju - uzrocīti...

Alraunītis negulēja. Bet viņam bija apmēram tāda sajūta, it kā viņš taisītos iemigt. Viņam šķita, ka ap viņu grieztos rats, liels rats, ar daudziem spieķiem. Tas griezās arvienu ātrāk, varēja gluži vai apreibt.

Tad tas apstājās.

Alraunītim likās, it kā kaut kas no viņa atdalītos, kaut kas, kas bija brīvs, un it kā kaut kas paliktu pāri, kas nebija brīvs. Bet tas brīvais bija īstais.

Alraunītis soļoja pa zaļām meža sūnām. Viņš skaidri juta mīkstās sūnas zem kājām. Paparžu lapas čaukstēja. To savādās ēnās šūpojās vējā. Mežā bija tumšs un tomēr gaišs. Bija tā, it kā katra lieta pati spīdētu un katrai būtu sava gaisma. Tā bija maiga un vāja, bet tumsā viss bija skaidrāk saredzams nekā gaismā, kas vienīgi no ārpuses apgaismoja.

Alraunītis palūkojās apkārt. Viņam līdzās gāja runcis.

Viņi pagāja garām kādai ligzdai. Mazi putniņi nekustīgi gulēja miegā zem mātes spārniem.

"Tūlīt būsim pie Abakuka," runcis sacīja un apstājās pie kāda izdobta stumbra.

"Vai Abakuks mājās?" viņš jautāja kādai vardei, kas tupēja koka pakājē.

"Jā gan," sacīja varde, ar acīm koķetēdama. Vardēm ir neskaitāmas kārpas, bet acis viņām ļoti skaistas.

"Lūdzu, piesakiet mūs," runcis augstprātīgi sacīja. Viņš uz ļumīgiem ļaudīm raudzījās tā no augšas.

Varde, kura savukārt par veciem runčiem daudz neinteresējās, koķetēja ar Alraunīti. Tad viņa kaut ko nokvarkstēja izdobtajā celmā.

Tas bija sava veida mājas tālrunis, jo tūlīt arī augšā kādā caurumā parādījās Abakuks.

Viņš izskatījās kā spalvu kušķis, kurā ievietotas acis. Acis kvēloja.

"Labvakar," sacīja runcis. "Atļauj iepazīstināt: Alraunītis, Abakuks." Viņš izdarīja izcilu kustību ar ķepu. Kušķis palocījās.

"Alraunītis gribētu doties tālumā," sacīja runcis, "un viņš grib tev vaicāt, kā to vislabāk izdarīt, jo tu esi tik ļoti gudrs."

Kušķis rīstījās ķērcot.

"Jā, es gribētu doties tālumā," sacīja Alraunītis, "es labprāt arī tālu iešu, ja tikai zināšu, uz kurieni man jāiet."

Abakuks ar savām lielajām acīm viņu ilgi uzlūkoja.

"Tik tālu, kā tu gribi iet, es nekad neesmu bijis. Un tik tālu, kā tu vēlies, tu arī nevarēsi aiziet," viņš sacīja.

"Neņem ļaunā, mīļais Abakuk," sacīja runcis, "tie ir tikai tādi pūču brēcieni. Mēs arī nemaz neticam, ka tu ar saviem reimatisma slimiem nagiem būtu varējis kaut kur tālu aizskriet. Mēs gribam pieturas punktus, kur pieķerties. Vai tu mani saproti?"

Abakuks nometa Alraunītim pie kājām zaļu lapu.

"Tas, ko jūs gribat zināt, lasāms uz katras lapas - gan zaļas, gan savītušas."

"Ak, lūdzu, lasi man priekšā," lūdza Alraunītis.

Abakuks piemiedza acis. "To tā īsti nemaz nevar priekšā lasīt. Ceļš ved vispirms pie gulošajiem, tur tā rakstīts."

"Ceļš ved pie gulošajiem," atkārtoja Alraunītis, "ko tas nozīmē?"

"To es nezinu," sacīja Abakuks, "pēc tam tas ved pie nomodā esošajiem un no pēdējiem tālumā." "To es nesaprotu," sacīja Alraunītis.

"Vai tu domā, ka es saprotu?" sašutis kliedza Abakuks. "Citādi tas taču nebūtu noslēpums. Esi priecīgs, ka tu jau to zini. Vai tev jāzina vairāk nekā ūpim? Ūpim taču jātic! Tu esi muļķa puika!"

Saniknotais kušķis nozuda.

"Redzi nu, viņš arī saka to pašu, ko parasti vienmēr saka," Alraunītis nomākts sacīja.

"Viņš ir gan nepieklājīgs kungs," sacīja runcis, "bet viņš to tā nedomā. Viņam ir reimatisms."

"Nu es nekad neatradīšu tāles," bēdīgi sacīja Alraunītis.

"Jā, tur nu nekā nevar līdzēt," mierināja runcis, "gan jau kaut kā tā lieta ies. Mums tikai jāmeklē."

"Jā, meklēsim," sacīja Alraunītis.

Rīta krēsla jau vērpa tumsā pirmos pavedienus.

Varde bija kaut kur nolīdusi. Putnu ligzdā mazie zem mātes spārniem cilāja savus spārniņus.

"Meklējiet, tad jūs atradīsit," sacīja Alraunītis klusu pie sevis. Viņš to bija skolā mācījies, bet nekad nebija sapratis. Tas droši vien arī bija noslēpums.

Tas bija savādi, ka viņam tas tieši tagad ienāca prātā. Vai tas galu galā bija tas noslēpums, kas veda tālumā?...

Vai vispār viņš pats to bija sacījis? Viņam šķita, it kā tā nebūtu bijusi viņa paša balss. Viņš bikli palūkojās uz visām pusēm, bet nekur neviena neredzēja. Vienīgi runcis čāpoja viņam līdzās pa rasu, uzmanīgi cilādams ķepas. Tas izskatījās ļoti jocīgi, un Alraunītim bija jāsmejas.

Tā Alraunītis nokļuva atkal atpakaļ dzīvē. Viņš atmodās savā gultā.

Saule spīdēja istabā.

Runcis sēdēja un laizīja ķepas.

Rats atkal griezās. Tad tas apstājās.

Alraunītis bija pavisam maziņš kļuvis. Viņš atradās pašā zemes vidū. Lai tur nokļūtu, tad bija jāsaraujas pavisam sīciņam. Kaut gan tas notika pazemē, tomēr visu skaidri varēja redzēt. Tas bija tāpat kā naktī pie Abakuka. Lietas mirdzēja pašas no sevis. Šķita, it kā tās būtu no raiba stikla un no iekšpuses apgaismotas.

Alraunītis stāvēja pie kāda akmens. Tas bija caurspīdīgs kristāls zilganā krāsā.