Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kas ir šis Cingačguks? No kurienes viņš nāk? Kā­pēc ieradīsies tieši te?

— Man domāt, jūsu jautājieni ir vietā, lai gan savā pusē šis jauneklis kļuvis visnotaļ pazīstams. Cingačguks pēc dzimuma ir mohikānis; viņš piemeties pie delavē­riem — kā jau gandrīz visa viņa cilts, kura sen sairusi, jo tai uzmākušies baltie cilvēki. Cingačguks cēlies no dižu virsaišu dzimtas; viņa tēvs Unkass bijis slavenākais sa­vas cilts karavīrs un padomdevējs. Pat vecais Tamenunds godā Cingačguku, kauč gan tas, kā domā, vēl pārāki jauns, lai uzņemtos vadību karā; un mohikāņu cilts tā izkliedēta un sarukusi, ka viņiem virsaitis ir gandrīz vie­nīgi vārda pēc. Kad šis karš sākās pa īstam, mēs ar Cin­gačguku norunājām, ka šovakar, saulei rietot, satiksimies pie klints ezera lej galā, lai no turienes dotos savās pir­majās gaitās pret mingiem. Kamdēļ esam nākuši tieši uz šejieni — tas ir mūsu noslēpums; jūs saprotat, ka pie­sardzīgi jauni cilvēki uz karatekas neko nedara bez mērķa un apdoma.

— Delavēram nebūs naidīgu nolūku pret mums, — Džūdita, brīdi vilcinājusies, sacīja, — un mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs.

— Es ceru, ka nodevība ir pats pēdējais noziegums, kurā var mani apvainot, — Zvērkāvis atbildēja, Džūditas acumirklīgo šaubu aizskarts.

— Neviens netur aizdomās jūs, Zvērkāvi! — meitene dedzīgi iesaucās. — Nē, nē … jūsu godīgā seja būtu pie­tiekami drošs galvojums par tūkstoš siržu uzticību! Ja visi vīrieši runātu patiesību kā jūs un neapsolītu to, ko nedomā izpildīt, tad pasaulē būtu mazāk ļaunuma un ne­viens neuzskatītu, ka greznas spalvas un sarkani mun­dieri attaisno melus un zemisku rīcību.

Meitenes runa pauda spēcīgas, vētrainas jūtas, un vi­ņas skaistās acis, parasti tādas maigas un pievilcīgas, beigās zibsnīja. Skaidrs, ka Zvērkāvis ievēroja šādu lielu uzbudinājumu. Izturēdamies taktiski kā galminieks, viņš nebilda ne vārda par meitenes satraukumu un izlikās, it kā nebūtu to manījis. Džūdita pamazām nomierinājās. Viņa, redzams, vēlējās atstāt uz jaunekli labu iespaidu un drīz atsāka valodu tik rāmā balsī, it kā nekas nebūtu viņu saviļņojis.

— Man nav tiesību izdibināt jūsu vai jūsu drauga no­slēpumus, — viņa turpināja, — un esmu gatava ticēt kat­ram jūsu vārdam, Ja mums patiešām pievienosies vēl viens vīrietis, mūsu sabiedrotais, tā būs liela palīdzība šinī grūtajā brīdī; un man gribētos cerēt: ja mežoņi pār­liecināsies, ka mēs varam noturēt ezeru savās rokās, viņi piedāvās apmainīt gūstekņus pret zvērādām vai sliktā­kajā gadījumā pret muciņu pulvera, kas glabājas mājā.

Jauneklim bija uz mēles vārdi «skalpi» un «prēmijas», taču, negribēdams meitas satraukt, tas noturējās un neko nebilda par likteni, kas droši vien lemts viņu tēvam. Zvēr­kāvis tomēr tik vāji prata izlikties, ka attapīgā Džūdita, kuras prātu bija asinājusi dzīves skola, lasīja jaunekļa izteiksmīgajā sejā kā grāmatā.

— Es noskārstu, ko domājat, — viņa steigšus ierunā­jās, — zinu, ko jūs būtu sacījis, ja nebaidītos sāpināt mani… mūs, es domāju, — Hetija mīl tēvu tāpat kā es. Taču mums ir cits ieskats par indiāņiem. Neievainotu gūs­tekni viņi neskalpē, bet aizved projām dzīvu, ja vien ne­iedegas niknā spīdzināšanas kārē. Es nebaidos par tēva skalpu un maz raizējos viņa dzīvības dēļ. Ja indiāņi pie- lavītos pie mums nakti, mūs droši vien visus noskalpētu, bet vīrus, kas sagūstīti atklātā cīņā, reti kad aiztiek — vismaz kamēr nav pienācis laiks mocībām.

— Jā, tāda ir paraša, un viņi to ievēro; bet, Džūdit, — vai zināt, kāpēc jūsu tēvs un Nerimša gāja uz mežoņu nometni?

— Zinu. Tas bija cietsirdīgs nolūks! Bet ko jūs varat labu sagaidīt? Vīrieši paliek vīrieši; arī viens otrs frants, kurš staigā zeltā un sudrabā un kuram kabatā virsnieka patents 24 , ir rīkojies tikpat cietsirdīgi. — Džūditas acis no jauna uzzibsnīja, taču viņa ar lielām pūlēm savaldījās. — Es kļūstu pūcīga, iedomājot, kādu ļaunumu dara vī­rieši, — viņa piebilda un centās pasmaidīt, tomēr šis mēģinājums nebija diezin cik sekmīgs. — Tas viss ir muļ­ķīgi. Ar žēlabām nav līdzēts. Kas padarīts, tas padarīts. Taču indiāņi piešķir tik mazu nozīmi asinsizliešanai un tik augstu vērtē vīrus, kas ķeras pie drosmīga pasākuma, ka viņi, uzzinājuši savu gūstekņu nodomu, varbūt drīzāk tos cienīs nekā darīs tiem pāri.

— Kādu laiku, Džūdit, jā, to es atzīstu, kādu laiku. Bet, kad šīs jūtas zudīs, viņi alks atriebties. Mums ar Cingač- guku vajadzēs papūlēties, lai izdibinātu, kā atbrīvot Ne­rimšu un jūsu tēvu; nav šaubu, mingi dažas dienas ka­vēsies pie ezera, mēģinādami gūt pilnīgu uzvaru.

— Zvērkāvi, vai esat pārliecināts, ka var paļauties uz šo mohikāni? — meitene gausi jautāja.

— Kā uz mani pašu. Jūs teicāt, ka neturat aizdomās mani, Džūdit?

— Jūs! — Viņa atkal satvēra abām plaukstām Zvēr­kāvja roku un spieda ar tādu dedzību, ka jauneklī mostos augstprātība, ja tas nebūtu tik labsirdīgs un vairāk lepo­tos ar savu krietnumu. — Es tāpat turētu aizdomās brāli! Zvērkāvi, pazīstu jūs tikai vienu dienu, tomēr šinī laikā esat iedvesis tādu uzticību, kāda citreiz rastos pēc gadu ilgas saiešanās. Jūsu vārdu gan esmu jau dzirdējusi ag­rāk. Garnizonu švīti bieži stāsta, ka esat viņus apmācī­jis medībās, un visi atzīst jūsu godīgumu.

— Vai viņi kādreiz runā par šaušanu, meitene? — Zvērkāvis, klusi, bet sirsnīgi nosmējies, strauji iejautājās. — Vai viņi kādreiz runā par šaušanu? Es negribu zināt, ko viņi stāsta par manu šaušanas māku: ja tā nav pazīs­tama visā šinī pusē, tad izmaņai un labai acij ir maza no­zīme; bet ko virsnieki saka par savējo — jā, ko viņi saka par savējo! Viņi teic, ka ieroči esot viņu amata rīki; taču daži virsnieki gaužām nemākulīgi rīkojas ar tiem.

— Es ceru, ka jūsu draugs Cingačguks, kā viņu sau­cat, tāds nav. Ko šis indiāņu vārds nozīmē?

— «Lielā čūska». Tā viņš iesaukts savas gudrības un viltības dēļ. Viņa īstais vārds ir Unkass — tā saucas visa viņa dzimta, līdz kamēr izpelnīsies ar darbiem citu vārdu.

— Ja viņš tik gudrs, mēs iemantosim vērtīgu draugu; taču jūsu biedram ir pašam savs uzdevums, un iespējams, ka tāpēc viņš nevarēs mums pakalpot.

— Galu galā man rādās, ka nenotiks liels ļaunums, ja pateikšu jums viņa nolūku. Varbūtās jūs dosit mums pa­domu. Izstāstīšu jums abām visu, un ceru, ka šo noslē­pumu glabāsit kā savu. Jāteic, ka Cingačguks ir izskatīgs indiānis, turklāt no dižas dzimtas, un cilts jaunavas viņu dikti apbrīno. Kādam virsaitim ir atvase Vah-ta-vah — tas nozīmē: «klusu jel, klusu!» — pati raženākā delavēru meitene, un visi cilts jaunie karavīri meta acis uz viņu. Nu, arī Cingačguks ieskatījās Vahtavahā, un Vahtavaha ieskatījās Cingačgukā. — Zvērkāvis uz brīdi apklusa, jo Hetija Hatere piecēlās, paspēra dažus soļus un ar sa­sprindzinātu uzmanību nostājās viņam blakus kā bērns, kas nācis pie mātes klausīties pasaku. — Jā, viņi iemīļoja viens otru, — Zvērkāvis atsāka, laipni un labvēlīgi palū­kojies ieinteresētajā naivajā meitenē. — Nu, šādās rei­zēs, ja visi vecākie piekrīt, jaunieši parasti nepaliek šķirti. Gūdams šādu dārgumu, Cingačguks gribot negribot sa­nāca naidā ar sāncenšiem. Visvairāki sasirdījās Jakom- mons jeb Mežrozes Ērkšķis, un mēs domājam, ka viņš arī vainīgs pie tā, kas notika turpmāki. Pirms diviem mēnešiem Vahtavaha kopā ar tēvu un māti devās uz rie­tumu upēm zvejot lašus. Visi šejienieši ir vienis prātis, ka tās sevišķi bagātas zivīm. Zvejas laikā meitene no­zuda, un dažas nedēļas mēs neko nedzirdējām par viņu. Pirms desmit dienām caur delavēru zemi gāja ziņnesis un stāstīja, ka Vahtavaha nolaupīta, naidnieki viņu pie­ņēmuši ciltī un gribot apprecināt ar kādu jaunu mingu. Mēs nezinām, taču domājam, ka meitenes nolaupīšana ir Mežrozes Ērkšķa gudrība. Ziņnesis arī sacīja, ka mingi nodomājuši pāris mēnešu medīt un sirot šinī novadā un pēc tam iet atpakaļ uz Kanādu, un, ja mums izdotos sa­dzīt meitenei pēdas šinī pusē, tad varbūtās rastos iespēja viņu atbrīvot.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x