Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS

Здесь есть возможность читать онлайн «Dž.F. KUPERS - ZVĒRKĀVIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1976, Издательство: IZDEVNIECĪBA «LIESMA», Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ZVĒRKĀVIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ZVĒRKĀVIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1976
No angļu valodas tulkojis Jūlijs Aldermanis
Dzeju fragmentus atdzejojusi Vizma Belševica
Mākslinieks Arvīds Galeviuss
DZEJMSS FENIMORS KŪPERS UN VIŅA IlNDlAŅU EPOSS»
Džeimsu Fenimoru Ķūperu (1789—185J) pamatoti dēvē par amerikāņu literatūras lielo pionieri. Viņš pavēra ame­rikāņu literatūrai ceļu uz pasaules slavu, jo ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kura darbus sāka tulkot visās pa­saules valodās. Ķūpers ir pirmais amerikāņu romānists, kurš ietekmē Eiropas romāna attīstību.
Sacītais galvenokārt attiecas uz Kūpera romānu virkni, uz tā saucamo «indiāņu eposu», kurā atspoguļojas Ziemeļ­amerikas indiāņu dzīve kolonizācijas periodā — apmēram no 1745. līdz 1805. gadam. «Indiāņu eposā» ietilpst 5 ro­māni: «Pionieri» (1823), «Pēdējais mohikānis» (1826), «Prērija» (1827), «Takuzinis» (1840) un «Zvērkāvis» (1841).
Tieši šie romāni nodibina rakstniekam pasaules slavu, un par viņu jūsmo kā izcili literatūras speciālisti, tā ari bezgalīgā pusaudžu armija līdzīga Griziņa «Vārnu ielas republikāņiem», kuri ar drebošām sirdīm lasa Kūpera in­diāņu stāstus uz malkas šķūņa jumta.
Pieci indiāņu romāni nebūt nav vienīgais, ko sarakstījis Ķūpers. Apmēra ziņā tā ir tikai Ķūpera daiļrades daļa, bet tieši š't daļa nosaka rakstnieka vietu pasaules litera­tūrā.
Džeimss Fenimors Kūpers dzimis 1789. gadā Kūpers- taunā, nelielā pilsētiņā, kas savu vārdu dabūjusi no rakst­nieka tēva — vietējā tiesneša un liela zemes īpašnieka. Rakstnieka dzimšanas gads iekrīt sešus gadus pēc ilgā kara (1776—1783) beigām, kas nodrošināja Amerikai pat­stāvību un neatkarību no Eiropas kontinenta. Atbrīvoša­nas karš vēl dzīvoja nostosto* un aculieciniekos visus
rakstnieka bērnības un jaunības gadus. Dabiski, ka šis periods rod izpausmi ari rakstnieka daiļradē.
Kolutnbs atklāja Ameriku 15. gadsimtā, bet tikai 17. gad­simtā tā kļūst par kolonizācijas objektu. Kad kolonizatori jau pietiekami nostiprinājušies, tie neatkarības karā sarauj saites ar Eiropas kontinentu un uzsāk patstāvīgas valsts dzīvi.
Kūpera laikā kolonizācijas process jau pabeigts. Zeme indiāņiem atņemta, un lielākā dala no tiem iznicināta. Brīvi dzīvojošas indiāņu ciltis Kūpers vairs nesastop un to dzīvi novērot nevar. Viņam iespējams sastapt tikai at­sevišķi klejojošus vieniniekus un indiāņiem ierādīto rajonu deputātus.
Par seno iezemiešu dzīvi rakstnieks uzzina vienīgi pēc nostāstiem un dažādu hroniku materiāliem.
Labi pazīdams savas zemes dzīvi, rakstnieks ar lielisku iejūtas spēju prot iedzīvoties vēsturiskos apstākļos un tos iļ notēlot. Veiksmīgi rīkoties ar tiešā pieredzē neapgūtu ma­teriālu rakstniekam palīdz bagātas,, iztēles spējas, plaša vispārējā dzīves pieredze un labas literārās zināšanas.
Jaunībā Ķūpers kalpo amerikāņu kara flotē (1806— 1811) un ir labi pazīstams ar jūrniekiem — atbrīvošanas kara dalībniekiem. No tiem viņš iegūst plašu nostāstu ma­teriālu, ko vēlāk izmanto vairākos savos literārajos darbos.
Atstājis dienestu flotē, Ķūpers sāk intensīvi pievērsties literāram darbam.
Sajā periodā top arī pirmais indiāņu cikla romāns — «Pionieri». Rakstniekam vēl nav padomā izvērst šajā te* matu lokā veselu romānu ciklu. Si ideja rodas vēlāk.
No 1826. līdz 1833. gadam Ķūpers uzturas Eiropā.
Eiropas periods palīdz Ķūperam saskatīt spilgtāk ari amerikāņu valdošo aprindu dzīvi — nežēlīgo ekspluatā­ciju, neaptveramo mantrausību un līdz nejēdzībai lieku­līgo puritānisko morāli.
Iedziļināšanās savas zemes vēsturē un romāna «Pio­nieri» panākumi mudina rakstnieku pievērsties aizsākta­jai tematikai. īsi pirms brauciena uz Eiropu rakstnieks publicē «Pēdējo mohikāni» un gadu vēlāk «Prēriju».
Vairākus gadus rakstnieku nodarbina citas intereses, un tikai gara sarūgtinājumu virkne to noskaņo par labu iemī­ļotajai un visā pasaulē pazīstamajai, iepriekšējos indiāņu romānos atveidotajai varoņu dzīvei'. īsā laikā Kūpers saraksta un publicē divus pēdējos sērijas romānus — «Takuzini» un «Zvērkāvi».
Dabiski, tāds rakstīšanas process izslēdz iespēju izvei­dot visai romānu virknei organiski vienotu sižetu, kas hronoloģiski attīstās no romāna uz romānu, kur varam iz­sekot varoņa dzīvesstāstam no sākuma līdz beigām. Tā, piemēram, romānā «Prērija» aprakstīta romānu virknes galvenā varoņa nāve, bet pēc 14 gadiem publicētajā pē­dējā sērijas romānā «Zvērkāvis» attēlota šl paša varoņa jaunība.
Tāpēc indiāņu romānu virknē ietilpstošie pieci romāni ir uzskatāmi kā pieci patstāvīgi, sižetiski nesaistīti ro­māni, kurus kopējā vienībā saista daži tēli un kolonizāci­jas process.
Romānu galvenais varonis ir amerikāņu pionieris
un mednieks Natenjels Bampo. Romānos tas_ figurē vēl ar dažādiem citiem piedēvētiem vārdiem — Ādzeke, Zvērkā­vis, Takuzinis, Vanagacs, Garā Stobrene.
Bampo ir visu romānu saistošais ķēdes loceklis. Viņam ir ari draugi un līdzgaitnieki: indiānis Cingačguks (Lielā Čūska) un tā dēls Unkass — pēdējais no citkārt lielās mohikāņu cilts.
Sagrupējot romānus atbilstīgi galvenā varoņa Bampo biogrāfijas hronoloģiskajai secībai, iegūstam ne vien va­roņa dzīvesstāstu, bet mūsu acu priekšā arī atklājas Zie­meļamerikas kolonizācijas process — no cietzemes aus­trumu piekrastes, ko eiropieši okupēja jau 17. gadsimtā, arvien tālāk uz rietumiem, arvien dziļāk un dziļāk cietzemē.
«Zvērkāvi» sastopam jaunu mednieku Netiju Bampo pirmatnējos mūžamežos, kur vēlāk nodibinājās Ņujorkas štats — jaunās Amerikas centrs.
Turpmākajos romānos, sekojot Bampo gaitām, virzāmies arvien vairāk un vairāk uz rietumiem. Un, kad beidzot Bampo jau kļuvis vecs, viņa roka vairs nevar noturēt šau­teni un viņš no zvēru mednieka kļuvis par traperi — zvēru ķērāju ar cilpām un lamatām (romānā «Prērija»), mēs ar viņu esam nostaigājuši tālo ceļu līdz pašiem Klinšu kal­niem un neapdzīvotajām prērijām. Te Bampo arī mirst.
Kolonizācijas stāsts ir ari stāsts par kolonizatoru nežē­lību, par vietējo indiāņu cilšu izkaušanu, par mierīgas ze­mes pārvēršanu naida zemē.
Iepretim kolonizatoru necilvēcībai Ķūpers nostāda iedo­mātu pozitīvu varoni, rakstnieks viņā sakoncentrējis visas tās īpašības, kuru īstenībā nav iekarotājiem kolonizato­riem, bet kurām, pēc rakstnieka domām, vajadzētu būt vi­siem gaismas nesējiem nekulturālās, pirmatnējās zemēs.
Šāds iecerēts pozitīvais varonis ir Bampo.
Arī Bampo pārdzīvo traģisku likteni. Viņš ir vientulis, vienpatis. Viņam nav pa ceļam ar asiņainajiem iekarotā­jiem, un tāpēc viņš ir spiests atkāpties arvien tālāk un tālāk uz mazāk apdzīvotiem apgabaliem atkarībā no tā, cik strauji norit kolonizācijas uzbrukums. Unkass ir pēdē­jais no mohikāņu cilts, Bampo — pēdējais godīgais pio­nieris Amerikā.
Bampo ir pasaules rakstniecībā viens no visvairāk iemī­ļotajiem tēliem. Viņš ir vīrišķīgs, veikls, skarbs, godīgs, labsirdīgs, stiprs, bezbailīgs. Visa viņa dzīve ir nepār­traukta cīņa par eksistenci ar skarbo, grūti pakļaujamo dabu. Bet Bampo ir arī cīnītājs pret cilvēku ļaunumu un negodīgumu. Neskaitāmās situācijās mēs visā romānu virknē sastopam Bampo cīņā. Atkal un atkal viņš uzstā­jas kā apvainoto, nomākto un dzīvības briesmās nonākušo aizstāvis un glābējs, kā cīnītājs par taisnību un likumības ievērošanu.
Bet tieši tāpēc, ka viņš cīnās par patiesību, par godī­gumu, viņš nonāk sadursmē ar formālo likuma burtu, sa­dursmē ar kolonizatoru liekulību un iet bojā. Bezgalīgo medību taku izstaigājušais pionieris un izlūks vecumdie­nās nogalina briedi desmit dienas pirms oficiālā medību laika sākuma. Viņš ir pārkāpis kolonizatoru noteikto likumu, un viņu tiesā. Viņu nosoda ar cietumu, bet mužamežu taku klejotājs nepadodas netaisnībai, un viņš spiests bēgt. Viņam v'airs nav vietas tajā zemē, kur pirmais iemi­nis taku, viņam nav vairs vietas tajos mežos, kur gājis pirmās izlūka gaitas.
Kūpers Bampo tēlā idealizē pirmos Amerikas ieceļotā­jus, lai skaidrāk varētu izveidot pretstatījumu ar mantrau­sīgo kapitālistisko Ameriku.
Par Natenjela Bampo prototipu Ķūpers ņēmis vecu med­nieku Sipmenu, kas dzīvoja KūpēRa dzimtenē — Kūperstaunā.
Kūpers ir pirmais amerikāņu rakstnieks, kurš nomāktos vietējos iedzīvotājus indiāņus aprakstījis kā līdzvērtīgus baltajiem cilvēkiem. Vēl vairāk. Bampo draugi čingač- guks un Unkass daudzējādā ziņā ir līdzīgi Bampo. Morāli tie stāv pāri balto iekarotāju vairākumam. Pat Bampo un Unkasa ienaidnieks Magua notēlots ar īpatnēju goda iz­pratni, un, ja viņā ir arī daudz zemiska, tad tāpēc, ka baltie to pavedusi uz neceļiem: iemācījuši dzert «uguns ūdeni» — degvīnu.
Simpātijās indiāņiem izpaužas Kūpera humānisms.
Ziemeļamerikas kolonizācijā jau pašā sākumā izveido­jas pretišķības starp konkurentiem — angļiem uti fran­čiem. Gandrīz vienā laikā ar angjiem, kas nostiprinās Hudzonas upes ielejā, ierodas franči, kuri nostiprinās Svētā Labrenča upes ielejā. No šejienes sākas abu koloni­zatoru grupu tālākais ceļš. Sākas arī savstarpējas cīņas. Vieni cenšas otrus izdzīt no bagātākiem un nozīmīgākiem rajoniem. Tiek izbūvētas cietokšņu sistēmas cīņai ar vietē­jiem iedzīvotājiem un pretējās kolonizatoru grupas med­niekiem un tirgotājiem.
Abas puses centās iesaistīt savstarpējās cīņās indiāņu ciltis. Šo stāvokli Kūpers vairākkārt atspoguļo savos ro­mānos. Bet tieši te rakstnieks dažbrīd zaudē objektivitāti. Rezultātā rodas labi un slikti indiāņi. Tas jau tā varētu būt, jo cilvēki mēdz būt dažādi. Tikai Ķūperatn iznāk tā, ka mingi — indiāņi, kas saistījušies ar frančiem, ir ļauni, bet delavēri, kuriem draudzīgas attiecības ar angļiem, — labi.
Kaut arī Kūpera «indiāņu eposam» piemīt šādi trūkumi, tas ir izcils darbs pasaules literatūrā, dziļa humānisma ap­garots, uzrakstīts ar lielu talanta spēku un lasāms ar neatslābstošu interesi.
Kūpera darbi latviešu valodā parādās jau 19. gadsimta beigās un iekaro jaunatnē milzīgu popularitāti. Diemžēl visi Kūpera darbu izdevumi latviešu valodā līdz padomju laikam ir literāri mazvērtīgi. Tie būtībā ir pārstāstījumi no kropļotiem vācu saīsinājumiem. Tikai padomju laikā sāk izdot Kūpera romānus, kas tulkoti no pilnīgiem oriģinālizdevumiem.
Arvīds Grigulis

ZVĒRKĀVIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ZVĒRKĀVIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Lai dievs nedod mums vēlāk nožēlot, ka šinī dienā mums pietrūcis atklātības, — viņa sacīja. — Es ceru, mēs vismaz saprotam viens otru. Jūs negribat mani ņemt par sievu, Zvērkāvi?

— Būs labāki mums abiem, ja neizmantošu jūsu pār­steidzību, Džūdit. Mēs nekad nevarēsim apprecēties.

— Jūs nemīlat mani… droši vien savā sirdī necienāt mani, Zvērkāvi!

— Ja runa par draudzību, Džūdit, tad esmu gatavs jūsu labā izdarīt jebkuru pakalpojumu un pat ziedot savu dzī­vību. Jā, šinī brīdī es ziedotu dzīvību jūsu dēļ, kā to da­rītu Dvesmas dēļ; un vairāki nevaru apsolīt nevienai sie­vietei. Man domāt, es nemīlu nedz jūs, nedz kādu citu sievieti — ievērojat, Džūdit, es saku: nedz kādu citu sie­vieti —, nemīlu nedz jūs, nedz citu tā, ka vēlētos atstāt savu tēvu un māti, ja viņi būtu dzīvi; viņi abi gan miruši, bet nejūtu, ka atstātu viņus, lai pieliptu kādai sievietei.

— Diezgan! — Džūdita sacīja aizžņaugtā un nomāktā balsī. — Ēs saprotu visu, ko gribat teikt. Jūs nevarat pre­cēties bez mīlestības; un jūs nemīlat mani. Neatbildiet, ja esmu uzminējusi, — sapratīšu klusumu. Tas jau pats par sevi būs diezgan mocīgs.

Zvērkāvis paklausīja — viņš neatbildēja. Labu brīdi meitene savām spulgajām acīm cieši nolūkojās jauneklī, it kā cenzdamās lasīt viņa dvēselē, kamēr viņš sēdēja kā no­rāts skolas zēns, plikšķinādams pa ūdeni. Pēc tam Džūdita nolaida savu aira galu ūdenī un īra laivu projām ar tik kūtru kustību, it kā viņa rīkotos pret savu gribu. Taču

Zvērkāvis mierīgi palīdzēja viņai, un abi atsāka to pašu ceļu, ko uzņēmis delavērs.

Braucot uz zemesragu, Zvērkāvis un viņa daiļā biedre vairs nepārmija ne pušplēsta vārda. Pagriezusi muguru pret mednieku, Džūdita sēdēja laivas priekšgalā, citādi vi­ņas sejas izteiksme droši vien būtu mudinājusi jaunekli pasacīt kaut ko mierinošu, apliecinot draudzību un cieņu. Pretēji tam, ko varētu sagaidīt, meitene joprojām nedus­mojās, lai gan tumšu kauna sārtumu viņas vaigos vairāk­kārt nomainīja vilšanās bālums. Skumjas, dziļas, smeldzī­gas skumjas bija pārņēmušas viņu un izpaudās nepārpro­tami.

Tā kā viņi neairējās necik čakli, šķirsts jau bija piestā­jis pie krasta un zaldati izkāpuši, iekām abu gauseļu laiva sasniedza ragu. Cingačguks bija ticis priekšā visiem un jau iesoļojis kādu gabaliņu mežā — līdz vietai, kur taka sazarojās; viena veda uz garnizonu un otra uz delavēru ciemiem. Zaldāti sāka pārgājienu, iepriekš palaiduši ezerā šķirstu, kura turpmākais liktenis viņiem bija gluži vien­aldzīgs. To visu Džūdita redzēja, bet viņa nepievērsa tam uzmanību. Mirdzošais spogulis vairs nevaldzināja viņu; izkāpusi sērē, viņa tūlīt devās nopakaļus zaldātiem, ne reizes neatskatīdamās. Viņa neievēroja pat Dvesmu, pa­iedama tai garām; un, uzlūkojot Džūditas apmākušos seju, šī kautrā, jaunā būtne atrāvās atpakaļ, it kā justos noda­rījusi ko ļaunu.

— Pagaidi te, Čūska, — Zvērkāvis sacīja, kad viņš gāja garām draugam, sekodams apbēdinātajai skaistulei. — Es tikai pavadīšu Džūditu, līdz kamēr viņa panāks nodaļu, un pēc tam atgriezīšos pie tevis.

Simt jardu šķīra šo pāri no priekšējās grupas, kā ari no palicējiem aizmugurē, kad Džūdita pagriezās un ieru­nājās.

— Pietiek, Zvērkāvi, — meitene skumji teica. — Es sa­protu jūsu laipnību, taču man nevajadzēs tās. Pēc dažām minūtēm panākšu zaldātus. Tā kā nevarat iet kopā ar mani visu mūžu, nevēlos, ka jūs ietu tālāk pa šo taku … Bet pagaidiet; gribu jums uzdot vēl vienu jautājumu, iekām šķiramies; un lūdzu jūs kā cilvēku, kas bīstas dieva un ciena patiesību, atbildēt vaļsirdīgi. Zinu, ka jūs arī nemīlat citu sievieti, un redzu tikai vienu iemeslu, kādēļ nevarat, negribat mīlēt mani. Tad sakiet man, Zvērkāvi…

Meitene aprāvās, it kā nākamie vārdi smacētu viņu. Pēc tam, sakopojusi visu savu apņēmību, te sarkdama, te bālē­dama ar katru elpas vilcienu, viņa turpināja:

— Sakiet man, Zvērkāvi: jūsu jūtas ir ietekmējis tas, ko Henrijs Mārčs stāstījis par mani?

Patiesība bija Zvērkāvja ceļazvaigzne, ko viņš vienmēr paturēja acīs; un viņš gandrīz nespēja to noslēpt pat tad, ja saprāts lika klusēt. Džūdita lasīja atbildi viņa sejā; meitenes sirds lūza vai pušu vainas apziņā, viņa pamāja uz atvadām un nozuda mežā. Kādu brīdi Zvērkāvis stā­vēja, neapjauzdams, ko darīt; pēdīgi viņš devās atpakaļ un piebiedrojās delavēram. Visi trīs tonakt apmetās pie viņu pašu upes iztekas un nākamajā vakarā pārradās de­lavēru ciemā. Cingačguks ar savu līgavu atgriezās kā uz­varētāji; viņu biedru godāja un apbrīnoja, taču pagāja rosmes pilni mēneši, pirms izgaisa viņa skumjas.

Toreiz sāktais karš bija satraucošs un asiņains. Dela­vēru virsaitis cēlās savas tautas acīs, tā ka viņa vārdu ne­kad nepieminēja bez uzslavas; tikmēr cits Unkass, savas cilts pēdējais pārstāvis, pievienojās garai virtenei kara­vīru, kas nesa šo daudzināto vārdu. Zvērkāvis, ko turpmāk sauca par Vanagaci, lika savai slavai izplatīties tuvu un tālu, tā ka mingu ausīm viņa šautenes sprakšķis kļuva tikpat drausms kā Manito pērkons. Viņa pakalpojumu drīz vajadzēja karaļa virsniekiem, un kara gaitas viņu sevišķi cieši saistīja ar vienu.

Pagāja piecpadsmit gadu, iekām Zvērkāvim gadījās at­kal apmeklēt Mirdzošo spoguli. Pa to starpu bija valdījis miers, bet tagad Zvērkāvis un viņa uzticīgais draugs Cin­gačguks steidzās uz fortu, lai pievienotos saviem sabiedro­tajiem, tāpēc ka drīzumā vajadzēja sākties jaunam, vēl nopietnākam karam. Viņus pavadīja zēns, jo Dvesma jau atdusējās zem delavēru priedēm, un šie trīs dzīvie bija kļuvuši nešķirami. Saulei rietot, viņi nonāca pie ezera. Seit nekas nebija mainījies. Straujupe tāpat plūda zem koku velves; mazo klinti kopš gadsimtiem deldēja ūdens lēnā iedarbe; kalni stāvēja savā dabiskajā tērpā — tumši, koši un noslēpumaini; vientulīgais ūdens klaidums mir­dzēja — skaists meža dārgakmens.

Nākamajā rītā puisēns uzgāja laiviņu, kas bija piedzīta pie krasta un jau pa pusei satrunējusi. To pielaboja, un visi sasēdās tanī, lai dotos apskatīt šo vietu. Viņi brauca garām ragiem, un Cingačguks parādīja savam dēlēnam, kur irokēzi bija apmetušies vispirms, parādīja arī zemes laidu, no kurienes viņam izdevies aizvest savu līgavu. Te viņi pat izkāpa malā, bet nekādas cilvēka pēdas vairs ne­bija saglabājušās. Pēc tam viņi apraudzīja kaujaslauku, un tur manīja zīmes, kas parastas šādās vietās. Zvēri bija izkasījuši daudzus kritušos, un apkārt mētājās vasaras lietū izbalināti kauli. Unkass visā nolūkojās ar bijību un līdzjūtību, lai gan indiāņu nostāsti jau modināja viņa jau­najā dvēselē karavīra godkāri un stingrību.

No raga laiviņa peldēja uz zemūdens sēkli, kur vēl re­dzamas cietokšņa atliekas — gleznains grausts. Ziemas aukas jau sen bija noplēsušas mājai jumtu, un baļķi prau- lēja. Neviens aizšaujamais nebija noņemts, bet gadalaiki plosījās pa iekšpusi, par spīti visām atslēgām. Pāļi un statu žogs trupēja; un bija skaidrs: pēc dažām ziemām brāzmas un vētras būs visu ieslaucījušas ezerā un celtni izdzēsušas no šīs majestātiskās vientulības ainavas. Ha- teru kapus nevarēja uzmeklēt. Vai nu ūdens bija tos nolī­dzinājis, vai arī Zvērkāvis un Cingačguks pēc tik ilga laika vairs neatcerējās to atrašanās vietu.

Šķirstu uzgāja austrumu krastā, pie kura to sen bija piepūtuši vaidošie ziemeļrietumu vēji. Platdibene gulēja gara, zema raga smailē; tas atrodas jūdzes divas no iz­tekas un pats ātri zūd dabas spēku ietekmē. Šķirsts bija pilns ar ūdeni, būdas jumts noplēsts, baļķēni trupēja. Da­žas no rupjākajām istablietām vēl bija saglabājušās, un Zvērkāvja sirds sāka pukstēt straujāk, kad viņš ieraudzīja Džūditas lentu plivināmies pie kāda baļķēna. Tā lika atce­rēties visu viņas skaistumu un — mēs varam piebilst — visus viņas trūkumus. Lai gan jaunava nebija iekvēlinā­jusi viņa sirdi, Vanagacs — mums tagad viņš jāsauc šinī vārdā — joprojām jutās mīļi un dziļi ieinteresēts viņas labklājībā. Viņš norāva lentu un piesēja pie spala «briežu nāvei», ko meitene bija viņam iedāvinājusi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ZVĒRKĀVIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ZVĒRKĀVIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS»

Обсуждение, отзывы о книге «ZVĒRKĀVIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.