Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Pavisam negaidīti saņēmu stipru belzienu pa galvu, un smags ķermenis uzgāzās maņ. virsū. Gribēju iekliegties, bet nevarēju. Zaudēju samaņu, raupja ķepa aizspieda man muti.

Kad atžilbu, gulēju zemē. Rokas un kājas man bija sa­sietas, mute aizbāzta.

«Tagad tūlīt dabūšu lodi pierē!» nodomāju.

Ausa gaisma. Tuvumā bija dzirdamas klusinātas cil­vēku balsis un daudzu soļu dipoņa. Es gulēju tanī pašā mežiņā, kurā mani sagrāba, netālu no mūsu vakardienas nometnes.

Kāds gar mani pastaigājās, un man viņa stāvs likās pazīstams. Ieskatījos ciešāk un pazinu. Nu, protams! Tas taču bija mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele!

Viņš ir šeit?

Pamēģināju pietrausties, viņš to pamanīja. Nosodošu skatienu brīdi uzlūkoja mani. Izvilka no mutes lupatu vīkšķi.

— Kur karavīri?

— Kādi karavīri?

— Kanādieši.

Viņš neko neatbildēja, tikai padraudēja man ar pirkstu un atgāja nost. Pēc brīža ieradās — mans tēvs. Viņam nebija barga sejas izteiksme, viņš pat pameta ar vienu aci. Sirds man salēcās aiz prieka.

— Nu vai tu tagad vēl gribi ar viņiem karot, tu lie­lais kaujiniek? — uzsauca tēvs pusnopietni, pusjokojot.

— Ar ko karot? — nesapratu, ko viņš ar to domā.

— Pats taču jautāji par viņiem: kanādiešu karavīriem.

— Vai viņi ir te? — pārbijos.

Ari tēvs uz šo jautājumu neatbildēja, maigi pavēla mani uz sāniem un izvilka man no aizjostas nazi.

— Redzi! — viņš iesmējās. — Tevi nemaz par pilnu nav ņēmuši. Pat nazi atstājuši.

Viņš pārgrieza saites un atdeva nazi.

—Celies nu augšā un nāc! — viņš teica.

— Tēt, kas tagad būs? — es izjutu kaut kādu baiļpilnu saviļņojumu.

— Nekas nebūs. Iesim!

— Uz kurieni?

— Uz mājām.

— Tēt, — es nočukstēju, pienācis viņam pavisam tuvu. — Vai tu ļoti uz mani dusmojies?

— Man taču jābūt dusmīgam, vai ne? — viņš atbildēja tādā kā dusmīgā balsī, bet viņa acis bija priecīgas.

Uz brīdi viņš piespieda mani cieši sev klāt.

— Jums neizdevās! — viņš nočukstēja gandrīz vai ar nožēlu. — Bet varbūt tā arī labāk…

Aizgājām tur, kur bija pārējie. Pārliecinājos, ka mēs, visi karotāji, bijām saķerti, izņemot trīs: pašu Sarkano Alni, Skanīgo Balsi un vēl vienu kaujinieku. Šiem trim bija izdevies nemanītiem izmukt no aplenkuma, piekļūt pie zirgiem un to mugurās aizšauties tālumā. Cēlā Dvē­sele nolēma viņiem nedzīties pakaļ, uzskatot to par vel­tīgām pūlēm.

Kanādiešu karaspēka tuvumā nebija. Kad pirms trim dienām rezervātā pamanīja ■— tas bija diezgan drīz —, ka aizbēguši divdesmit četri kaujinieki un es, aģents izsauca Cēlo Dvēseli un lika ar visiem kaujiniekiem dzī­ties bēgļiem pakaļ un atvest viņus atpakaļ rezervātā. Viņš apsolīja, ka vainīgos nesodīs. Vairāk nekā simt jāt­nieku traucās pa mūsu grupas pēdām un pēc divām die­nām mūs panāca. Ap pusnakti viņi aplenca mūsu no­metni. Kad rīta pusē mēģinājām izmukt no aplenkuma, mūs visus saņēma ciet, izņemot trīs.

— Skanīgā Balss gan ir laimīgs: izbēga! — es neslēpu tēvam savu prieku.

— Izbēga, izbēga, — teica tēvs, bet nepriecājās.

Drīz vien devāmies atceļa. Notvertie kaujinieki bija saņēmuši savus zirgus un jāja brīvi, viņiem tikai atņēma visus ieročus. Vienīgi man atļāva paturēt loku un nazi.

Aģents turēja doto vārdu: pēc mūsu atgriešanās rezer­vātā nevienu nesodīja un neizsekoja. Viņš bija septītajās

debesīs un tūliņ pat pacentās izpaust arī sava labā ga­rastāvokļa iemeslu. Dumpinieku galveno apmetni pie Sa­skačevanas Batohā bija ieņēmis kanādiešu pārspēks, tur­klāt metisi bija cietuši pamatīgu sakāvi, bet Luiss Rīls un viņa vadoņi bija saņemti ciet, un viņiem draudēja karātavas.

— Tāds liktenis gaida visus slepkavas un dumpinie-. kus, kas sacelsies pret likumīgo varu, to jūs lieciet aiz auss! — ar triumfējošu pacilātību aģents nobeidza savu uzrunu, nopētīdams mūs ar caururbjošu skatienu.

Tas, ko viņš runāja par Batohu un Luisu Rīlu, izrādī­jās diemžēl taisnība. Toties viņš izgudrēm noklusēja, ka pēc galvenās apmetnes sagrāves cīņa vēl nebija apdzi- susi. Tā turpinājās dziļajos mežos Saskačevanas baseinā, kur indiāņi ar nesalaužamu spītu izrādīja izmisīgu pre­testību. Vadoņi Bigs Bīrs un Pundmakers sākumā pat guva uzvaras, bet pēc tam karaspēks, Jātnieku policija un mednieku milicija, kas bija lielā skaitliskā pārsvarā, viņus kā meža zvērus ielenca un viņiem bija jāpadodas.

Tā beidzās sacelšanās pie Saskačevanas. Kopā ar kara cirvi indiāņiem un metisiem bija jāaprok arī jebkādas cerības uz labāku rītdienu.

Melno Pēdu vecajie visur uzmanīja, lai mūsu cilts ne­iejauktos cīņā, un nekādi nebija iespējams pārvarēt viņu modrību. Bet neviens — ne vecajie, ne aģenti — neva­rēja mums liegt savā sirdī būt cīnītāju pusē. Viņu uzva­ras modināja mūsos lepnumu un cerības, viņu sakāves mēs pārdzīvojām kā savas.

Tuvojās tā diena, kad man vajadzēja braukt uz austru­miem ūz skolu. Mēs visi mājās baidījāmies, ka aģents, ņemdams ļaunā, neļaus man braukt projām no rezervāta. Mēs kļūdījāmies.

— Ak tas ir tas mazais nešpetnais dumpinieks? — sa­cīja aģents vecākiem, norādot uz mani. — Bet tieši tāpēc lai viņš brauc turp. Lai austrumos pieņemas prātā un pirmām kārtām — lai pārliecinās pats par to, ka baltie cilvēki ir neuzvarami…

Dažas dienas pirms manas aizbraukšanas mēs pie sava mājas pavarda piedzīvojām lielu prieku: atgriezās Ska­nīgā Balss. Viņš atgriezās briesmīgi novājējis, atgādināja savu ēnu. Tas bija nomērējis pusaudzis ar sāpīgu smaidu iekritušajā sejā. Viņu ieraugot, asaras man saskrēja acīs no līdzjūtības, nevis no laimes.

Vairākas nedēļas pēc tam, kad Saskačevanas krastos bija iestājies kapa klusums, brālis bija bēguļojis pa me­žiem un, riskēdams ar dzīvību, gājis uz dzimto pusi.

Sarkanais Alnis un trīs viņa biedri bija krituši cīņā. Vienīgi Skanīgā Balss bija palicis dzīvs. Viņa agrākā ru- nība bija pilnīgi zudusi, viņš bija kļuvis neparasti kluss un savam vecumam nepiemēroti nopietns, it kā viņam uz sirds būtu uzvēlies smags akmens. No viņa nevarēja iz­spiest nevienu stāstu par pieredzēto. Pa naktīm viņš kaut ko stāstīja tēvam, bet viņam vien, nevienam citam, arī man ne.

Manā aizbraukšanas dienā Skanīgā Balss arī uzsēdās zirgā un pavadīja mani vairākas jūdzes. Visu ceļu viņš klusēja, tikai uzmeta man biežus, siltus skatienus. Vai nabaga brālis varbūt jauta savu tuvo nāvi un to, ka mēs vairs nekad neredzēsimies?

šķiroties viņš apskāva mani un teica:

— Karš vēl nav beidzies… Kara cirvis nav ap­rakts … Gīņa jāturpina …

Es nobijos no šiem vārdiem, bet viņš nomierināja mani ar rāmu smaidu. 1

— Nē, Bizonīt, ne vairs ar karabīnēm. Viņiem to ir vairāk un labākas … Mums jācīnās te, sirdī!

Viņš uzlika roku kreisajā pusē man uz krūtīm.

— Tur plašajā pasaulē nepazaudē indiāņa sirdi!

Dziļi ievilkdams gaisu krūtīs, atbildēju:

— Nepazaudēšu…

Atrazdamies gandrīz divi tūkstoši jūdžu attālumā no savas cilts, es izjutu dziļas skumjas, jo uz ilgu laiku biju atšķirts no savējiem. Manas prombūtnes laikā mūsu grupa pārdzīvoja smagus likteņa triecienus, un tikai krietni vēlāk no ļaudīm es uzzināju par notikumiem, kuri traģiski beidzās manam brālim Skanīgajai Balsij. Pa šo laiku es sekmīgi biju beidzis vairākas klases un man bija jau vienpadsmit gadu.