Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Nav šaubu, ka rezervāta aģentam, indiāņu priekšnie­kam, uz Skanīgo Balsi bija zobs jau kopš viņa atgrieša­nās no Saskačevanas mežiem. Viņš gaidīja izdevību, lai uzdotu puisim piparus un atriebtos. Viņš uzkūdīja viņam arī Jātnieku policiju. Jau pieminētās «Royal Mounted» kalpotāji vienu vai divas reizes izdarīja kratīšanu mūsu mājā un paņēma līdzi brāli, lai viņu nopratinātu. Neko viņi nevarēja panākt, neko nevarēja pierādīt.

Bet tad viņiem radās gaidītā izdevība. Viņi apvainoja brāli Skanīgo Balsi par vērša nozagšanu. Skanīgā Balss, pārliecināts, ka dzīvnieks pieder pie ģimenei atvēlēta­jiem medījuma vēršiem, bija tam pielavījies un to no­šāvis. Aģents un viņa palīgi sacēla milzīgu brēku par zādzību skaidrā dienas, laikā, apgalvojot, ka tas bijis «valsts vērsis». Nekavējoties ieradās policija, apcietināja brāli un dzelžos aizveda uz posteni Djūkleikā.

Kad posteņa komandants kaprālis Diksons ieraudzīja apcietināto, viņš gārdzoši iesmējās un ļauna prieka vaibsts iezīmējās viņa sejā.

— Tas ir labs ķēriens! Nu beidzot viņš mums ir rokā!

Uzklausījis ziņojumu, viņš uzrunāja Skanīgo Balsi:

— Par šī vērša zādzību un nošaušanu tu tiksi pakārts!

— Es negribēju zagt! Es domāju, ka tas ir..,

— Tas nav svarīgi, ko tu gribēji vai negribēji. Tu tomēr nozagi. Un par to tiksi pakārts!

— Par zādzību jūs gribat mani pakārt? — izaicinoši iesmējās Skanīgā Balss. — Es zinu, ka nav tādu tiesību!

Tad kaprālis Diksons pienāca brālim cieši jo cieši klāt un niknuma pilns iešņāca viņam ausī:

— Es tev varu pačukstēt, brālīt: zādzība — tas ir tikai iegansts. Tevi uzraus pie kāķa par ko citu…

Un ar roku viņš norādīja uz ziemeļaustrumiem, Saska- čevanas upes virzienā.

Kaut arī Skanīgā Balss bija vīrišķīgs, viņa sirds no­drebēja. Viņš pats savām acīm bija redzējis, kas notika pēc sacelšanās apspiešanas pie Saskačevanas un cik ne­žēlīgi uzvarētāji apgājās ar dumpja vadītājiem. Kaprālis nedraudēja tāpat vien, par to Skanīgā Balss bija pārlie­cināts. Brālis nolēma aizstāvēties, līdz pēdējam.

Pa nakti viņu piekala pie smagas dzelzs bumbas un ievietoja dežūrtelpā. Cietumnieks apgūlās uz grīdas un, pilnīgi apsedzies ar savu segu, izlikās, ka guļ. Tajā pašā istabā līdz pusnaktij dežurēja kaprālis Diksons, pēc tam viņu nomainīja vietnieks. Policists bija miegains un par sargāšanu daudz nelikās zinis. Jau pēc minūtēm piec­padsmit miegs viņu pievārēja. Skanīgā Balss uzmanīja viņu no segas apakšas, un, kad sargs noslīga uz galda, zēns klusītēm piecēlās, pacēla dzelzs bumbu, piegāja pie galda un ar atrasto atslēgu atslēdza vaļā savas važas. Tad viņš izslīdēja no sardzes telpas, pārlīda pāri žo­gam — un ķer nu vēju!

Noskrējis bez apstājas vairāk nekā divdesmit kilo­metru, pirms ausmas viņš sasniedza rezervātu un nema­nīts iegāja vecāku mājā.

— Viņi grib mani pakārt! — viņš sacīja tēvam un mātei. — Es neparko neļaušos!

— Par ko grib pakārt? — neticīgi iesaucās tēvs. — Par vērša nozagšanu?

— Nē. Par Saskačevanu.

— Vai! — pār vecāku lūpām izlauzās kluss vaids.

Labais tēvs iedeva viņam divus zirgus un karabīni ar

lielu patronu krājumu, kā arī maisu ar pārtiku. Skanīgā

Balss paņēma sev līdzi jauniņo sievu, kuru bija appre­cējis pirms vairākām nedēļām, un viņi abi steigšus aiz- auļoja uz ziemeļiem.

Nepilnu stundu pēc abu aizjāšanas ieradās ķērāji. Ka­nādas Jātnieku policijai pirmām kārtām raksturīga neat­laidība, ar kādu tā tvarsta savus upurus, kuri atzīti par noziedzniekiem. Seržants Kolbruks un kāds metiss — izlūks, kurš dienēja policijā, uztaustīja bēgļa pēdas un pielipa tām kā dēles.

Bija pagājušas vairākas dienas ceļā, kad Skanīgā Balss ieraudzīja mežvidu pļavā ganāmies briežus. Viņš nolēca no zirga un, pamezdams pavadas sievai, pieteica, lai viņa pēc šāviena piejāj klāt.

Veiklais mednieks piezagās šāviena attālumā, un viņa trāpījums bija nekļūdīgs. Nesteigdamies viņš piegāja pie medījuma un ar labpatiku to aplūkoja. Viņš jau grasījās nolikt karabīni malā, lai ķertos pie dzīvnieka uzšķērša­nas un sadalīšanas, kad noras malā pamanīja kaut ko aizdomīgu. Sirds viņam sāka dobji dunēt: divi jātnieki — policists un indiānis izlūks — izjāja no meža un devās taisni uz viņa pusi. Tie bija ķērāji.

Bēgt nebija nozīmes. Iekams Skanīgā Balss pagūtu no­zust biezoknī, viņš dabūtu lodi pakausī. Seržants Kol­bruks — tas bija viņš! — un viņa pavadonis pašpārlie­cināti, neslēpdamies jāja arvien tuvāk. Viņu sejās sta­roja uzvaras prieks: medījums pats bija ieskrējis slazdā.

Skanīgā Balss sagaidīja viņus ar karabīni rokās. Kad viņi atradās trīsdesmit soļu attālumā, viņš tos brīdināja:

— Stāviet, citādi šaušu!

Arī viņi turēja ieročus šaušanas gatavībā.

— Paskatīsimies, mazulīt! — atsaucās Kolbruks un droši turpināja jāt uz priekšu.

Kaprālis nespēja iedomāties, ka tāds indiānis varētu šaut uz viņu.

— Ne soli tuvāk! — iesaucās Skanīgā Balss.

Viņi nepaklausīja. Jauneklis zibenīgi piespieda ieroci pie pleca un bez tēmēšanas izšāva. Seržants ar sašautu galvu novēlās no zirga.

— Bet tev es atstāšu tikai piemiņas zīmi! — Skanīgā Balss uzsauca metisam, un, iekams pretinieks paguva pa­griezt zirgu, lode tam sadragāja plecu.

— Ja tu, nodevēj, vēlreiz man trāpīsies ceļā, es tev ietriekšu lodi pierē! — brālis nokliedza pakaļ izlūkam, kurš, turēdamies zirgā, bēga pilnos auļos.

Skanīgā Balss tika uzlūkots par labāko šāvēju mūsu grupā, un viņam bija piecu patronu karabīne. Seržanta Kolbruka nāve satrauca visus rietumus. Jātnieku policija trakā steigā sarīkoja nabaga jaunekļa aplenkšanu. Taču jauneklis izrādījās viltīgāks par visiem seržantiem un viņu izlūkiem. Kaut arī par viņa notveršanu bija izsolīta augsta atlīdzība, medībām nebija nekādu rezultātu. Ska­nīgās Balss pēdas nozuda mežos kā akmens ūdenī.

Mūsu tēvs tika apcietināts un tikai pēc laba laika pa­laists brīvībā. Kad tvarstīšana izrādījās veltīga, vecāku māju slepeni sāka uzraudzīt, cerot, ka Skanīgā Balss, pa­klausot dēla jūtām, kādreiz gribēs apmeklēt savus vecā­kus. Aprēķins izrādījās pareizs. Kad bija apritējuši jau divi nesekmīgu meklējumu gadi, Jātnieku policija sa­ņēma gaidīto ziņu par bēgļa parādīšanos vecāku mājas apkārtnē. Tas notika tad, kad brālis atveda pie vecākiem savu sievu ar bērniņu, kas bija piedzimis biežņā.

Kad to uzzināja komandants Djūkleikā, viņš tūdaļ izsū­tīja divus policistus un jmetisu izlūku, uzvārdā Venne, uz Melno Pēdu rezervātu, lai izķemmētu visu indiāņu ap­dzīvotās vietas apkārtni.

Skanīgo Balsi pavadīja divi uzticami draugi, kuri bija nolēmuši kļūt par viņa likteņa biedriem līdz pēdējam sirdspukstam. Šos ārkārtīgi drosmīgos un uzticamos pui­šus sauca Topians un Apmākusies Debess, un viņi bija vēl jaunāki par Skanīgo Balsi.

Brīdināti par gaidāmajām briesmām, jaunieši aši at­stāja apmetni un paslēpās biežņā.

Nākamajā dienā ap pusdienas laiku viņi atpūzdamies gulēja krūmājā netālu no takas. Pēkšņi atskanēja pakavu klinda. Viņi piesardzīgi paglūnēja un tūlīt pieplaka pie zemes. Pa taku tuvojās divi policisti un metiss izlūks.

— Nodevējs un neģēlis! — nomurkšķēja Skanīgā Balss, ieraugot izlūku. — Vaļā savējos.