Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Kad trijotne bija piejājusi pārdesmit soļu atstatumā no slēpņa, zirgi sajuta svešu cilvēku smaku un sāka dīdī- ties. Viņi spicēja ausis, negribēja iet tālāk, bet Vennes zirgs, ieplezdams nāsis, cēlās pakaļkājās.

Krūmos paslēpušies jaunieši pamanīja, ka Venne savus biedrus čukstus brīdināja. Policisti grasījās kāpt zemē no zirgiem. Vēl daži mirkļi, un viņi būtu atklājuši bēgļus.

— Man viņš jānošauj! — nočukstēja Skanīgā Balss un pavērsa ieroci uz izlūka pusi.

— Nē! — viņu aizturēja Topians. — Dod man viņu!

— Nu tad nekavējies!

Norībēja Topiana raidītais šāviens. Metiss ar caur­urbtām krūtīm sagrīļojās seglos. Policisti satvēra viņu aiz padusēm un, pieturēdami viņu zirgā, zibens ātrumā aizšāvās Djūkleikas virzienā.

Pēc šīs sadursmes Skanīgā Balss uz brīdi iegriezās mā­jās, lai atvadītos no vecākiem un sievas. Viņš zināja, ka drīz jānotiek pēdējai kaujai un ka izbēgt nav iespējams. Kanādas milzu meži ilgāk vairs nevarēja viņu pasargāt.

Un pat vēl vairāk — viņš apzinājās, ka viņam drīz jāmirst: ienaidnieks skaitliski bija daudz pārāks un ne­pielūdzams. Acīmredzot šim jauneklim, manam brālim, bija neparasti stingrs raksturs, ja viņš toreiz nesalūza, bet, gluži otrādi, labprātīgi devās slavas pilnajā cīņā. Viņš uzmundrināja un deva drosmi saviem tuvinie­kiem — tēvam, mātei un sievai.

— Ko jūs gribat? — viņš jautri teica atvadoties. — Es biju pie Saskačevanas, tātad skaidrs, ka tagad man par to jāatbild. Es eju pabeigt savu Saskačevanū.

Viņš aizgāja, un tā bija viņa pēdējā saruna ar tuvi­niekiem. Brāļa turpmākās-gaitas zināmas tikai no ienaid­nieka vārdiem, un, pamatojoties uz tiem, es aprakstīšu vēlākos notikumus.

Skanīgās Balss parādīšanās radīja lielu satraukumu visā apgabalā. Nākamajā naktī no Prinsalbertas — no Jāt­nieku policijas apgabala centra bēgļus vajāt devās div­padsmit jātnieku policistu nodaļa kapteiņa Allana va­dībā. Viņam neparastā kārtā laimējās. Jau drīz vien Min- nehina kalnos viņš pamanīja trīs melnus punktus, kuri kustējās pa kalnu nogāzi. Sākumā ķērāji nodomāja, ka tie ir kādi zvēri. Piejājuši tuvāk, viņi pazina trīs meklē­tos indiāņus. Jaunieši gāja kājām. Viņi nebēga. Viņi bija gatavi cīņai un gaidīja piejājam tuvāk ienaidniekus.

Nodaļa vēl nebija piejājusi droša šāviena attālumā, kad Skanīgā Balss izšāva divas reizes. Viņš trāpīja kapteinim Allanam plecā, sadragājot pleca kaulu, seržantam Rabe- nam — gurnā. Pārējie policisti, pārsteigti par tādu pre­cizitāti un apjukuši par šiem zaudējumiem, steidza glābt ievainotos, bet pa to laiku Skanīgā Balss un viņa biedri aizsniedza tuvējo mežiņu nelielā pakalnā.

Kaprālis Hokins, kas tagad pārņēma nodaļas vadību, neuzdrošinājās uzbrukt apskaužamajiem šāvējiem. Viņš izsūtīja ziņnešus ar lūgumu palīdzēt. Tajā pašā dienā viņam pievienojās policisti no Djūkleikas posteņa, kā arī no Prinsalbertas apgabala komandantūras. Pieteicās arī vairāki piedzīvojumu alkstoši civilisti.

Vakarā ap pulksten sešiem Hokins ar deviņiem bru­ņotiem vīriem sāka uzbrukumu mežiņam. Jaunieši slēpās aizaudzēs malā. Uzbrucēji, kurus sagaidīja precīzi šā­vieni, nevarēja indiāņiem pietikt klāt. Uzbrukuma pašā sākumā, nāvīgi ievainots krūtīs, krita pats kaprālis. Sā­kās pamatīga apšaudīšanās. Skanīgās Balss trāpīgās lodes nonāvēja vēl divus pretiniekus; indiāņu pusē krita To- pians, bet pats Skanīgā Balss tika ievainots kājā. Uzbru­kums nebija izdevies, policistiefn vajadzēja atkāpties.

Skanīgās Balss lodes līdz šim bija ķērušas astoņus po­licistus, četri no tiem bija beigti, četri ievainoti.

Iestājās nakts. Policisti mēģināja aizdedzināt mežiņu, bet uguns negribēja degt. Naktī ieradās palīgspēki, un viss mežiņš tika ielenkts ciešā lokā.

Šajā naktī Reginā, ziemeļrietumu novada galvaspilsētā, Jātnieku policijas galvenajā štābā tika rīkota grezna balle sakarā ar delegācijas nosūtīšanu uz Londonu uz karalienes Viktorijas jubilejas svinībām. Pašā svinīgā­kajā brīdī orķestris pēkšņi pārtrauca spēlēt valsi un uz­sāka himnu «Dievs, sargi karalieni». Balles viesi satraukti saskatījās. Kad himna bija izskanējusi, komandants pulk­vedis Herbimers klātesošajiem paziņoja, ka delegācijas izsūtīšana tiek atcelta sakarā ar satraucošajām ziņām, kuras saņemtas no novada tālākajiem apvidiem, un pavēlēja visiem klātesošajiem dienesta vīriem sagatavo­ties ceļam uz notikuma vietu.

Viņi izjāja vēl pirms pusnakts pulkveža Makdonela vadībā, līdzņemot divus ātršāvējus lauku lielgabalus. Otra vienība ar pulkvedi Gagnonu priekšgalā agri no rīta iz­jāja no Prinsalbertas. Šiem Karaliskās Jātnieku policijas spēkiem pievienojās simtiem civilo brīvprātīgo. Katrs ņēma līdzi savu mednieku bisi. No Djūkleikas tika izsū­tīta vienība ar cērtēm un lāpstām ierakumu rakšanai.

Galvenais štābs aizliedza doties tiešā uzbrukumā me­žiņam, lai izvairītos no turpmākas asins izliešanas. Ar trim jaunajiem indiāņiem vajadzēja tikt galā artilērijai.

Tās dienas rīts bija pavisam kluss, bez vēja, un balsis varēja dzirdēt tālu. Piepeši aplencēji izdzirda no raežiņa Skanīgās Balss saucienu: — Hallo! Jātnieku policija! Šodien mēs atkal cīnīsimies!

Policisti skaidri dzirdēja katru vārdu. Viņi klausījās, elpu aizturējuši. Skanīgā Balss turpināja:

— Mums nav ko ēst. Mēs esam izsalkuši. Jums pār­tikas ir atliku likām. Pametiet mums kaut drusku!

Šajos vārdos izpaudās indiāņu labākās kauju tradīcijas. Varēja neganti cīnīties un nogalināt ienaidnieku atklāt' godīgā cīņā, tomēr vajadzēja pret viņu saglabāt cih cū­cisku cieņu, nevis aklu ienaidu. Brāļa sauciens palika sauciens tuksnesī. Viņa vārdi izbrīnīja policistus, jo vi­ņiem ne prātā nenāca sniegt indiāņiem jebkādu palīdzību.

Drīz vien pēc tam pāri mežiņam lidoja vārna, tā uz­metās kāda koka galotnē. Atskanēja šāviens, putns no­krita zemē.

— Tas nu gan ir šāvējs! — policisti savā starpā sačuk­stējās, arvien vairāk nostiprinādami sevī pārliecību, ka te nav ko riskēt ar dzīvību.

Par nelaimi, vārna nokrita apšaudes joslā. Tiklīdz Ska­nīgā Balss grasījās izlēkt no krūmāja, lai paņemtu putnu, ložu krusa nogrieza viņam ceļu.

Pa to laiku mūsu tēvu atkal arestēja. Nabaga māte atskrēja uz to vietu, kur viņas dēls izcīnīja savu pēdējo kauju. Policija viņu nepielaida līdz mežiņam, tādēļ viņa nostājās uz pretējā pakalna, no kurienes Skanīgā Balss varēja viņu dzirdēt. Viņa atgādināja vecātēva Kustīgā Lāča varoņdarbus un piekodināja, lai viņš būtu vīrišķīgs līdz galam, kā bezbailīgam kaujiniekam pieklājas.

— Nebaidies, māmiņ! — sauca brālis. — Es jums kaunu nedarīšu!

Policisti nāca viņai klāt un lika iet mājās, bet viņa neparko negribēja aiziet no dēla projām tik ilgi, kamēr viņš vēl dzīvs.

Pa dienu ieradās arvien jauni palīgspēki, kā arī kara­spēka daļas, kuras šajā operācijā tika nodotas Karaliskās Jātnieku policijas rīcībā. Vakarpusē vairāk nekā tūkstoš bruņotu vīru aplenca rnežiņu.

Triju nogalināto policistu līķi arvien vēl gulēja bie­zokņa priekšā netālu no tās vietas, kur bija patvērušies indiāņi. Kāds no aplencējiem paziņoja komandierim, ka, viņaprāt, kaprālis Hokins esot vēl dzīvs. Skatoties bi­noklī, licies, it kā kaprālis būtu pakustinājis roku. Kara

ārsts Stjuarts tūlīt pieteicās iet glābt ievainoto. Šāds no­doms bija ļoti bīstams. Ar vieglajiem lauku ratiem viņš pieauļoja pie Hokina, žigli iecēla viņu ratos un atkal aizauļoja. Neatskanēja neviens šāviens. Skanīgā Balss personiski pazina Stjuartu un parādīja cieņu viņa dros­mei. Izrādījās tomēr, ka Stjuarta uzupurēšanās bijusi ne­vajadzīga: kaprālis Hokins jau sen bija miris.