Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Vakarpusē ieradās artilērija. Pulksten sešos nodārdēja pirmā kanonāde. Pēc piešaudes uz to vietu, kur atradās jaunie indiāņi, raidīja vairākus desmitus šāviņu. Kad uguns tika pārtraukta, visi bija pārliecināti, ka no ap­lenktajiem pāri palikušas tikai driskas. Tad pēkšņi no mežiņa atskanēja skaidra, izsmējīga brāļa balss:

— Tā nekas! Bet jāšauj labāk!

Jau krēsloja. Aplencēji nolēma atsākt apšaudi tikai nā­kamajā dienā. Mežiņu apņēma klusums. Tonakt neviens neaizvēra acis. Visi bija nomodā; visus nomāca drūmas domas. Daudzi saprata, cik nožēlojama viņu loma. Tik lielu spēku koncentrēšana pret trim indiāņu puikām ne­būt nevainagoja aplencējus ar slavu, bet — gluži ot­rādi — padarīja viņus par apsmieklu. Par spīti viņu mil­zīgajam pārspēkam, indiāņi tomēr vēl turējās.

No pusnakts līdz rītausmai māte dziedāja Skanīgajai Balsij žēlabainu nāves dziesmu. Tāda bija mūsu paraža.

— Apklusiniet to bābu! — no visām pusēm atskanēja aplencēju balsis, un mātei patiešām neļāva vairāk dziedāt.

Toties no mežiņa atskanēja brāļa balss. Tā bija spēcīga un skaudra — ne velti brālim bija dots vārds Skanīgā Balss. Viņš bija dzirdējis, kā tie tur apsauca māti, bet viņam nenāca ne prātā saudzēt viņu nervus. Viņš dzie­dāja skaļi, ilgi un aizrautīgi. Tikai pret rītu dziesma ap­klusa. Tā bija viņa pēdējā dziesma, neviens Skanīgo Balsi pēc tam vairs nedzirdēja.

Ap sešiem rītā abi lielgabali atsāka graujošu apšaudi. Tie grandīja sešas stundas no vietas — līdz pat pusdie­nai. To nevarēja salīdzināt ar krusu, tā bija īsta dzelzs lavīna, kas gāzās pār mežiņu. Pusdienas laikā uzbrukumā devās brīvprātīgo nodaļa, kurā ietilpa tikai civilie: pēc galvenā štāba pavēles Karaliskās Jātnieku policijas spēki tika saudzēti — policijas zaudējumi bija pārāk lieli. Vai viņi bija iedomājušies, ka Skanīgā Balss ir nemirstīgs un ka viņš vēl ir dzīvs? Piesardzība bija lieka. Skanīgā Balss, septiņu šrapneļa šķembu, savainots, bija miris. No

abiem viņa draugiem Topians bija kritis jau pirms divām dienām, bet otrais gulēja pirmsnāves murgos.

Mežiņā saplūda tik daudz ļaužu, ka nevarēja aizsprauk- ties līdz kritušajiem. Ko izjuta šie — ja tā viņus var saukt — uzvarētāji, ieraugot jauniešus, no kuriem vecā­kajam bija deviņpadsmit, bet jaunākajam tikai piecpa­dsmit gadu? Kādas jūtas viņus pārņēma, ieraugot šos trīs jaunekļus, kuri bija krituši varoņu nāvē, par kādu sap­ņoja izcilākie mūsu cilts kaujinieki?

Viens no Karaliskās Jātnieku policijas bramaņiem pie­gāja pie Skanīgās Balss un izdarīja kaut ko pavisam ne­lietīgu: viņš iešāva kritušajam galvā.

Pa to laiku, kad risinājās šie notikumi, es atrados skolā tālajā Pensilvānijā. Par visu es uzzināju pēc vairākām nedēļām reizē ar ziņu par tēva atbrīvošanu. Ar brāli, kas bija sešus gadus vecāks, mani saistīja ne tikai brāļa mīlestība, viņš man bija tuvs kā ceļvedis dzīvē un manu jauno dienu līdzgaitnieks. Bargais liktenis likās sazvērē­jies pret mani: no balto rokas bija kritušas trīs man tik dārgas būtnes — brālēns Pinkainais Ērglēns, uzticamais suns Pononka un tagad — brālis Skanīgā Balss.

Brāļa nāve man bija negaidīts un briesmīgs trieciens, un kādu laiku es pat ļāvos izmisumam, bet, būdams aiz­ņemts ar mācībām, diezgan ātri atguvos.

Skola ar katru mēnesi vairāk mani pārliecināja par izglītības milzīgo spēku. Senāk prasme rīkoties ar loku, šaut ar musketi, dzīt zvēriem pēdas indiāņu dzīvē bija pats svarīgākais. Šodien, kad prērijā bija iekundzējies baltais cilvēks, tas viss izrādījās lieks — tās bija nevaja­dzīgas pagātnes paliekas, turpretī par galveno ieroci dzī­ves cīņā kļuva zināšanas. Izglītība mūsu rezervāta dzīves apstākļos bija vienīgais, kas varēja pasargāt no bojā ejas. Jo drīzāk indiāņi sapratīs šo pārmaiņu būtību un izglītī­bas lielo priekšrocību, jo pareizāk viņi pratīs izvēlēties pašaizsardzības līdzekļus.

Šajā laikā, kad mūsu cilti piemeklēja tik daudz likstu, es nospraudu savu dzīves ceļu. Es nolēmu iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu, lai vēlāk veltītu dzīvi savas Melno Pēdu cilts izglītošanai.

«TU ESI IZAUDZIS, MAZO BIZON!»

Tikai gadu pēc Skanīgās Balss nāves man skolā tika dotas ilgākas brīvdienas un atvēlēts paciemoties dzim­tajā pusē.

Tas bija brīnišķīgs ceļojums! Katram zāles kušķītim dzimtajā prērijā bija sava neizsakāma pievilcība, katra grava bija skaista un zelta krūmiem pieaugusi. Putnu, kā likās, bija mazāk, bet tie jautri laidelējās un dzie­dāja tāpat kā senāk. Tas viss mani pilnīgi apskurbināja. Es līdz sirds dziļumiem izjutu savas dzimtās zemes daili.

Tikai cilvēki te bija drūmi. Vecāki zem gadu un rūpju sloga bija salīkuši, tāpat arī tēvocis Dārdošais Pērkons. Vēl vairāk par dēla nāvi viņus nomāca trūcīgie dzīves apstākļi rezervātā. Cēlā Dvēsele vārguļoja, bet burvis Ki- nasi, būdams vēl spēka gados, jau bija miris.

Manas cilts locekļi sirga ar dvēseles skumjām un bija zaudējuši laimes izjūtu. Es sapratu, ka man būs jādzie­dina viņu sirdis un jādāvā saule viņu acīm. Man jau likās, ka es zinu, kādas zāles izlietošu un kādā veidā cīnīšos ar viņu briesmīgo likteņa lāstu. Manī auga ap­ziņa, ka varēšu palīdzēt viņiem visiem. Cik daudz tas man deva spēka un pacilātības!

Vecāki raudzījās manī ar lepnu prieku. Mana ciemo­šanās izraisīja drosmi un dzīvību, kādas ilgi nebija bijis ne vecāku, nedz arī kādā citā mūsu grupas mājoklī.

— Tu esi izaudzis! — sacīja tēvs, it kā neticot savām acīm. — Tu esi izaudzis, Mazo Bizon, mūsu dēls!

Pēc tam mēs aplūkojām lietas, kuras bija palikušas pēc Skanīgās Balss: saplīsušu mokasīnu, koka karoti, ādas jaku, izrobotu nazi, paplūkātu ērgļa spalvu. Māte šos brāļa piederumus glabāja kā dārgas relikvijas.

Tad es sacīju:

•— Kad es devos uz skolu, Skanīgā Balss pavadīja mani tālu prērijā. Viņš man teica …

Es aprāvos. Sašaubījos, vai šis ir piemērots brīdis, lai atkārtotu viņa vārdus.

— Ko viņš tev teica, Bizonīt? — gaidu pilnā balsī jau­tāja tēvs.

Viss, kas saistījās ar Skanīgo Balsi, bija viņam ļoti dārgs.

— Ko viņš tev teica, pasaki mums! — tēvs silti uz­stāja.

— Viņš teica, lai es tur pasaulē nepazaudētu indiāņa sirdi…

Maigi uzlūkoju tēvu un māti.

— Es indiāņa sirdi tur neesmu pazaudējis, — sacīju ar tikko jaušamu pārmetumu. — Bet jūs šeit, jūs, dārgie?

Tad tēvs, raugoties manī it kā citādu skatienu — tā viņš mani nekad vēl nebija uzlūkojis, — pievirzījās tuvāk un apkampa mani. Senāk viņš bieži mēdza mani piekļaut sev klāt, mani, sīko zēnu, pie sevis, lielā un stiprā, bet šodien viņš to darīja kaut kā citādi: viņš mani apkampa tā, it kā meklētu pie manis atbalstu, it kā manī būtu ieplūdis viņa agrākais spēks, it kā es jau būtu stiprāks nekā viņš.

— Tu esi izaudzis, Mazo Bizon! —- viņš atkal atkārtoja un neslēpa savu lepnumu.

Melno Pēdu cilts indiāņa Džeka Dēvisa stāstījuma par Mazā Bizona tālāko dzīves gājumu

Mans tēvs bija Mazā Bizona brālēns, bet vectēvs — Dārdošais Pēr­kons, ko Mazais Bizons bieži piemin savos sacerējumos. Gandrīz tāpat kā visiem manas paaudzes Melno Pēdu cilts indiāņiem, man ir angļu vārds un uzvārds, bet man ir ari sava indiāņa iesauka: Vilka Galva. Pēc profesijas es esmu autovadītājs, man pieder kravas auto­mašīna, kas nodrošina manu iztiku. Esmu trīsdesmit sešus gadus vecs,