Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Tuvināšanās balto cilvēku civilizācijai bija attālinājusi Mazo Bizonu arī no viņa cilts. Šo atšķirību viņš pārdzīvoja ļoti sāpīgi. Bet, būdams uzticams savas cilts dēls, viņš pastāvīgi domāja, kā palīdzēt izskolot Melnās Pēdas. Taču to viņš tomēr nespēja panākt. Valdības ierēdņiem nepatika indiāņu cilts garīgās attīstības ideja. Mazais Bizons, atrauts no dzimtās puses, jutās bezgala vientuļš. Atšķirības apziņa viņu no­māca arvien stiprāk.

Galvenajā jautājumā, uz ko Mazais Bizons bija gribējis gūt atbildi, viņš jau sen vairs neloloja nekādas ilūzijas: kaut arī viņam ārēji tika parādīta cieņa, balto cilvēku sabiedrība viņu. neuzņēma savā lokā, neatzina par sev līdzīgu un vēl jo mazāk atzina par savējo. Tiesa gan, viņam tika dota iespēja izglītoties. Taču izglītība — tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, bet pats mērķis ir iespēja piedalīties sabiedriskajā darbībā. Arī šo iespēju Mazajam Bizonam it kā pēc slepenas vienošanās stūrgalvīgi, negrozāmi, nemitīgi liedza. Viņš bija gudrs, viņam bija patīkamas manieres, viņš prata būt biedrisks, tei­cami kārtoja visus eksāmenus. Bet, līdzko pienāca izdevība izbaudīt pelnītos pūliņu augļus, viņš redzēja savā priekšā cieši aizcirstas durvis, novērstas sejas, aiz muguras aizliktas rokas, kas vairās no viņa rokasspiediena.

Pēdējos gadus pirms Mazā Bizona traģiskās nāves es dzīvoju ar 1 viņu kopā. Dažkārt viņš man izsūdzēja savas bēdas un sirdssāpes. Es labi redzēju, cik dziļi viņu bija ievainojušas visas šīs netaisnīgās ne­cieņas un diskriminācijas izpausmes. Mazais Bizons ne ar ko neatšķī­rās no izglītota un labi audzināta amerikāņa — varbūt vienīgi tikai ar ādas krāsu un savu indiāņa izcelsmi, — un tomēr viņa priekšā aizvien rēgojās draudīgs, nepārvarams tukšums. Šis tukšums viņam bija saistīts arī ar materiālām grūtībām.

Pabeidzis savu priekšlasījumu ciklu, Mazais Bizons nolēma kļūt par civilās aviācijas pilotu un šajā nolūkā apguva Ņujorkas tuvumā, Rūzveltfīldā, speciālās skolas kursu. Šeit, tāpat kā visur, viņš parādīja izcilas spējas, pabeidza skolu ar atzinību, bet arī šoreiz viņam netika dota iespēja baudīt savu jauno pūļu augļus. Lidotāja darbu viņam nedeva. Manuprāt, šis jaunais trieciens bija pēdējais piliens viņa pārpilnajā sarūgtinājumu kausā.

Tā Pinkainā Ērglēna un Skanīgās Balss bojā ejai pievienojās arī šis nāves gadījums, noslēdzot tos bēdīgos notikumus, kuru norisi noteica, es uzdrošinos apgalvot, viena un tā pati valdonīgā roka. Mazais Bizons spēra savu izmisīgo soli, it kā protestējot pret naida, rasu diskrimi­nācijas un netaisnības politiku, ko Ziemeļamerikā vienas rases cilvēki piekopj pret citas rases ļaudīm.

Mēs, Melnās Pēdas, joprojām palikām kaujinieki. Mazo Bizonu mēs visi mīlējām kā brāli un lepojāmies ar viņu, taču viņa nāvi uzņēmām mierīgi — kā epizodi šajā lielajā cīņā, kas risinājās ne tikai mūsu prērijās vien. Apzinīgākie no mums jau redz, ka visās pasaules daļās uzliesmo cīņa par vienotām cilvēku tiesībām uz maizi, uz sauli, uz prieku, un šo cīņu nekas vairs neapstādinās — līdz pilnīgai uzvarai.

Ar visu sirdi — un tur, kur tas iespējams, ari ar savu rīcību — mēs atbalstām progresa spēkus. Mēs nešaubīgi ticam, ka tad, kad šie spēki teiks pasaulei savu galīgo vārdu, labāka dzīve atausīs arī mums, indiāņiem.

(No šīs grāmatas 1957, gada izdevuma krieva valodā)

Ievads: Atgadījums Vinnipegā

Pirmā daļa. «ARI MĒS GRIBAM MIERU!»

1. Ķilda ar Rukstonu……………………………………………… 11

2. Šķelšanās ciltī……………………………………………………. 15

3. Barbarisko ieražu gals………………………………………… 24 .

4. Liktenīgie bungu dārdi………………………………….. . 31

Otrā daļa. «BŪS LOŽU LIETUS!»

5. Pērkona grāvieni ………………………………………………. 39

6. Manas ugunskristības…………………………………………. 49

7. Zvērests «Lielajam Ragam»…………………………………. 58

Trešā daļa. «BIZONI IR! NU MĒS BŪSIM PAĒDUŠI!»

8. Virsaitis Lielais Katls…………………………………………. 6?

9. Bizonu medības . . …………………………………………….. …….. 77

10. Saules deja………………………………………………….. 89

Ceturtā daļa. «IR KĀDS VĒL GUDRĀKS PAR TEVI, TU BALTAIS NEĢĒLI, HAUK!»

11. Komandants Dzelzs Dūre……………………………………. 105

12. Bentona forts……………………………………………………. 114

13. Nekrietnais misionārs un labā grāmata . . . 125

14. Dārdošā Pērkona dubultlādiņš . . . * . . 135

15. "…………….. Sniegnesis un viņa zirgs…………………………… 145

16. Uzvilktais loks………………………………………………….. 154

Piektā daļa. «VAI KAUJINIEKU SIRDIS PRĒRIJĀS BOTU KĻUVUŠAS MĪKSTAS?»

17. Kalni, sniegs un āmrija ……. 167

18. «Nekad nenogalināšu vilku!» ….. 183

19. Mežonīgie mustangi . . . 191

Sestā da]a. «Sī IELEJA TAGAD JAU PIEDER MUMS, SARKANĀDAINAIS BRĀLI!»

20. Negaisa mākoņi virs prērijām ….. 207

21. Dīvas naktis………………………………………………………….. 220

22. Nakts Ērg]a atgriešanās 233

23. Takas līkumā…………………………………………………………. 245

Septītā daļa. «HALLO, JĀTNIEKU POLICIJA! ŠODIEN MĒS ATKAL CĪNĪSIMIES!»

24. Saskačevana……………………………………. . t i 255

25. Skanīgās Balss nāves dziesma ….. 276

Astotā daļa. «TU ESI IZAUDZIS, MAZO BIZON!»

26. Indiāņa sirds……………………………… …. 287

Pēcvārds………………………… 289

Аркадий Фидлер МАЛЕНЬКИЙ БИЗОИ Детгиз, Москва, 1957

Издательство «Лиесма» Рига 1975 На латышском языке Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Перевел с польского Язеп Османис Иллюстрации Мечислава Маевского Оформление А, Креслиня

Arkādijs Fldlers MAZAIS BIZONS

Redaktore I. Kalnciema. Māksi, redaktors A. Lipins. Tehn. redaktore D. Radziņa, Korektore I. Segliņa.

Nodota salikšanai 1975. g. 5. februāri. Pa­rakstīta iespiešanai 1975. g. 28. aprīlī. Tipo­grāfijās papīrs Nr, 2, formāts 84X108/32, 9,25 fiz. iespiedi.; 15,54 uzsk. iespiedi.; 15,98 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 1 rbl. 4 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Pa­domju bulv 24. Izdevn. Nr. 383/27276-J-2549. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padome3 Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Ciņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 545-Ļ, Vāks un priekšlapa iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11«

1 Pēc tam kad divu gadsimtu laikā kolonizatori bija iznīcinājuši lie­lāko daļu indiāņu, kas dzīvoja uz austrumiem no Misisipi, Savienoto Valstu valdība 1825. gadā nolēma pārvietot visus pārpalikušos indiā­ņus aiz Misisipi, uz rietumiem no šīs upes. Tur, Arkanzasas upes ba­seinā, tika nodibināta t. s. Indiāņu Teritorija. Nākamajos gados indiāņus pārvietoja tik varmācīgā, necilvēcīgā kārtā, ka daudzi no viņiem jau ceļā gāja bojā. Piemēram, no 14 000 iedzīvotājiem irokēziem, miermīlī­giem indiāņiem, 4000 gāja bojā ceļā aiz bada. Indiāņu Teritorija nemi­tīgi samazinājās, jo te nometās uz dzīvi amerikāņu ieceļotāji, kas pat­varīgi aizņēma auglīgākos zemes gabalus un leknākās ganības. Beigu beigās tā kļuva par vienu no štatiem — Oklahomu, kur indiāņiem tika atņemtas jebkādas tiesības, tādēļ ka pārsvarā te bija baltie iedzī­votāji.