Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— No kurienes jādami? — viņš tiem jautāja.

— No turienes, — un abi norādīja uz austrumiem. — Bet jūs no kādas cilts?

— Melnās Pēdas.

. — No kāda rezervāta?

— Kāpēc tas jums jāzina?

— Jūs jājat no dienvidiem. Tātad jūsu nometnes atro­das netālu no Piena upes.

— Kāpēc jums tas jāzina?

— Tāpēc, ka varam iedomāties, kādēļ esat aizjājuši no sava rezervāta … Mēs esam savējie … Vai pazīstat Džonu?

— Pazīstam labi.

Nu mēs bijām pārliecināti, ka tie ir sabiedrotie.

Metisi ieteica mums jāt uz ziemeļiem vēl vismaz divas dienas un tikai pēc tam nogriezties uz austrumiem, uz Ziemeļu un Dienvidu Saskačevanas sateces pusi.

— No šejienes taisnā līnijā uz austrumiem, — viņi skaidroja, — ceļš nupat ir nogriezts. Tur jūs netiksiet cauri. Tur jādelē vairākas Kanādas milicijas nodaļas. Tās visas dodas uz Batohu. Tām var viegli uzdurties… Bet, mezdami līkumu, steidzieties, cik vien ātri varēdami.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tuvojas izšķirošā kauja.

— Pie Batohas?

— Jā. Ģenerālis Midltons saņēmis no visām malām palīgspēkus un tagad atkal tuvojas. Pie Batohas izšķir­sies likteņi. Varbūt tur jau iet vaļā!

— Vai mums ir labas izredzes?

— Luiss Rīls ir stiprāks nekā jebkad, viņš samizos tos tāpat kā līdz šim.

— Bet uz kurieni jūs jadami? — jautāja Sarkanais Alnis.

— Mēs esam sūtņi, dodamies uz rietumiem, uz Ata- baskas upi…

Kad bijām atvadījušies no metisiem, Sarkanais Alnis sasauca visus biedrus tāpat zirgos uz īsu apspriedi.

— Vai dzirdējāt, ko viņš mums teica, — sacīja Sarka­nais Alnis. — Domāju, ka viņiem var ticēt. Mums ir maz laika. Pie Batohas kļūst karsti. Mums tur jātiek pēc iespējas drīzāk, ja gribam palīdzēt. Ko jūs tādā gadījumā iesakāt?

— Jāt taisni uz austrumiem! — iesaucās viens no kau­jiniekiem, un pārējie viņu atbalstīja. — Vajag jāt pa vistaisnāko ceļu!

— Bet kanādiešu nodaļas?

"— Viņu vienības un mūsu grupa dosies vienā vir­zienā — uz Batohu, tātad mēs cits citam ceļā nestāsi­mies.

— Starp citu, kādēļ tad mums ir acis un ausis, turklāt vēl arī ieroči? — ierunājās cits kaujinieks.,

— Kā liekas, vissvarīgākais patlaban ir tikai viens ap­svērums.

— Kāds?

— Ātrums.

— Tātad visi tam piekrīt — jājam uz rītiem!

— Hauk! Hauk! — visi .piekrita.

Tas viss mani tā saviļņoja, ka nevaru vārdos izteikt. Kaut kur tālumā izšķīrās mūsu liktenis, ievērojami noti­kumi aizpildīja vēstures lappuses. Ritēja cīņa, par kuru visi sapņojām, un no turienes mums pretī brāzmoja sa­traucošais lielās vēstures viesulis. Šis viesulis bija iebrā­zies ari man sejā. Jutu, ka vaigi kvēloja. Dvēselē sāka bangot kaujas dziesma. Cik es biju lepns un laimīgs, ka man atļāva piedalīties šajos notikumos!

Mēs jājām ātrāk. Zirgi no auļiem pārgāja rikšos, tad atkal auļoja. Pēc vairākām stundām pirms saulrieta bijām veikuši lielu ceļa daļu.

Nelielā ieplakā strauta malā, meža ielokā, iekārtojām nometni, bet zirgus ar sapītām priekškājām palaidām divu biedru uzraudzībā ganīties tuvējā pļaviņā.

Kad pār nometni sabiezēja tumsa, mēs jau gulējām cietā miegā. Es biju noguris kā suns.

Naktī nometnes tuvumā noblīkšķēja šāviens. Pamodu­šies visi pielēcām kājās un tvērām pēc ieročiem. Es biju nogūlies blakus Skanīgajai Balsij. Tagad viņa guļvieta bija tukša.

Akla tumsa biezēja visapkārt. Zvaigznes aizsedza' mā­koņi. Apjukušie kaujinieki sasaucās pusbalsī. Sarkanais Alnis centās ievest kārtību. Visi bija uz vietas, izņemot br^āli un divus sargus.

Te pēkšņi no tuvējā krūma man- kš^ds tuvojās. Es, zemei pieplacis, sastingu.

— Bizonīt! — padzirdēju tādu kā dvesienu.

— Es esmu te! — nočukstēju.

Tas bija brālis. Viņš atgriezās no krūmāja. Sataustīja mani tumsā.

— Vai dzirdēji šāvienu? — viņš iečukstēja ausī.

— Dzirdēju. Kas šāva? Kas noticis?

— Nezinu. Droši vien kaut kas nelāgs.

No satraukuma un pārbīļa man aizrāvās elpa.

— Nav zirgu! — asi novilka brālis caur sakostiem zobiem.

— Kā tā? Nav?

— Nav. Pazuduši.

— Aizbēguši?

— Nē. Aizvesti.

— Kas viņus aizveda?

— Nezinu.

— Un kur mūsu sargi?

— Viņu arī nav.

— Vai tu biji pļavā?

— Biju, Tur kaut kas neiedomājams. Pilns ar svešiem ļaudīm.

— Kanādiešu karavīri? — tikko iedrošinājos iepīk­stēties.

— Tā liekas.

Cik labi, ka valdīja necaurredzama tumsa!. Ja nebūtu šī aizsega, mūs droši vien sen jau būtu apkāvuši līdz pē­dējam.

Skanīgā Balss aizlīda tālāk, lai pavēstītu Sarkanajam Alnim to, ko bija uzzinājis.

Es jutos pietiekami atpūties pēc vairāku stundu ilgās atdusas, no tā arī spriedu, ka nakts jau stiepās uz rīta pusi. Pēc brāļa aiziešanas mani apņēma klusums. Drīz vien atskārtu, ka šis klusums ir mānīgs.

Biju galīgi apjucis. Aiz mūsu nometnes sasaucās dažā­das balsis. Un kas tās bija par balsīm! Tur gaudoja vilki, ūhināja pūces, kvarkstēja vardes, strikšķināja zaķi, kauca suņi un iedziedājās pat gailis.

«Kur tas gailis te gadījies? Ak debesu brīnums!» asinis man sastinga dzīslās.

Ieklausīdamies šajās dažādajās skaņās, kas nāca no vi­sām pusēm, es jutos dīvaini satraukts. Ir taču zināms — kas jūk prātā, tam viss kas sāk rādīties.

Par laimi, drīz vien pie manis atgriezās Skanīgā Balss. Biju viņam bezgala pateicīgs par to, ka viņš mani ne­pameta vienu.

— Tas… tas… ga-gailis!… — es nomurmināju. — Vai tu dzi-dzirdi?

— Dzirdu! — brālis atbildēja pārsteidzoši mierīgs.

•— Bet kā ga-gailis te ga-gadījies?

— Viņu atdarina. Un tas nemaz nav slikti.

Es to nekādi nevarēju aptvert. Sapratu, ka tur kāds deva ziņu par savu klātbūtni, bet kādēļ tieši ar gaiļa dziedāšanu?

— Viņiem taču jāzina, ka … ka …

— Kas jāzina?

— Ka… mēs .-.. mēs zinām, ka… gaiļu te nav..,

— Varbūt taisni tāpēc viņi atdarina gaili.

— Skanīgā Balss! — es noelsos galīgi apjucis. — Neko nesaprotu!

— Bet tas taču pavisam vienkārši. Viņi grib mūs brī­dināt, ka nometne aplenkta no visām pusēm. Tādēļ arī dzirdamas visas šīs dažādo zvēru balsis un gaiļa dziedā­šana. Lai mums nebūtu nekādu šaubu …

— Ak tā! …

Brālis sapurināja mani. Lika man sakopot visus spēkus un uzmanību. Ienaidnieks mūs bija aplencis, tas bija skaidrs. Sarkanais Alnis pavēlēja, lai katrs, izmantojot tumsu, uz savu roku izlavītos cauri aplenkuma lokam. Sapulcēšanās vietu viņš noteica divas jūdzes uz rītiem no nometnes tūlīt pēc gaismas svīduma.

— Vai tev ir nazis? — pajautāja brālis.

— Ir.

— Paņem līdzi arī maisiņu ar ēdamo. Rāpo tūlīt aiz manis! Tikai bez trokšņa! No tā tagad atkarīgas mūsu dzīvības. Nu tad — aiziet!

Sākām līst četrrāpus. Zvēru balsis apklusa, un tagad visā apkaimē iestājās kapa klusums. Vajadzēja kustēties bez mazākā troksnīša, lai sevi nenodotu. Ik brīdi piedū- ros pie brāļa mokasīniem, pārliecinādamies, ka viņš ir tepat man priekšā.

Tā mēs norāpojām pārdesmit soļu pa krūmāju, kur likās vēl tumšāks nekā klajā laukā.

Pēkšņi pamanīju, ka man nav maisa ar ēdamo. Tas bija rāpojot kaut kur paputējis. Dažus mirkļus šaubījos, ko darīt. Divus trīs soļus aiz sevis iztaustīju zemi, bet maisa nebija. Sāku atkal rāpot uz priekšu, lai panāktu brāli. Neizdevās, viņš man bija krietni priekšā. Biju pa­zaudējis arī viņu.