Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Kāds cits kaujinieks iesaucās:

— Varbūt mums vēl vajadzēja aizdot kolonistiem pul­veri un lodes, kad viņi pāri dzeloņžogiem šāva uz mums? Vai to grib panākt misionāri?

— Kāpēc mums jāatsakās no mūsu Lielā Gara? — tik­pat asi turpināja Lielais Ērglis. — Vai jel kad Manitu ir no mums prasījis neprātu? Manitu dzīvo prērijās un me­žos, un viņš ir meža zvēru, upju, kalnu un koku dvēsele. Kurš no mums gribēja tikties ar Lielo Garu, tas izgāja prērijās un tur jau bija ar viņu kopā. Vai tagad viņš būtu jāizraida no mūsu sirdīm? Vai mums jāpielūdz svešs dievs, kurš liek mums pakļauties mūsu uzvarētājiem?

— Nekad! Nemūžam! — visapkārt atskanēja saucieni.

— Kur ir šis jaunais dievs? — jautāja Lielais Ērglis. — Misionārs stāsta, ka debesīs, tātad ļoti tālu. Vai viņš no tādas tālienes redz, kādas te notiek pārestības? Mi­sionārs mums piedraud ar mūžīgu lāstu, ja indiānis kaut ko būs nozadzis. Bet, kad baltie nozaga mums medību laukus, tad kādēļ gan šis pats dievs neuzsūtīja viņiem sodu? Taisnīgs dievs tā nedarītu…

Lielo Ērgli par šo musinājumu kāds slepus aģentam nosūdzēja, un viņš nesaņēma gaļu veselu mēnesi, bet mēs labprāt dalījāmies ar viņu savā skopajā uzturā.

Pēc tādām sanāksmēm jutāmies garā stiprināti, bet ne ilgi: ienaidnieks, kas sagandēja mūsu dzīvi, bija stiprāks par mums.

Mūs ik uz soļa pazemoja. Lika nogriezt garos matus, kas bija katra kaujinieka lepnums. Lika indiāņu tērpus nomainīt pret eiropiešu apģērbu, kurā indiānis izskatījās pēc putnubiedēkļa. Mums aizliedza izkrāsot sejas.

Gandrīz tūdaļ pēc mūsu ierašanās rezervātā tika at­vērta skola. Arī tā mūsu acīs simbolizēja baltos iekaro­tājus, tādēļ gan pieaugušie, gan bērni pret to izturējās naidīgi. Mēs izjutām dziļu, tikai apslēptu pretsparu, jo atsevišķi mūsu cilts locekļi jau sen bija sapratuši, cik nepieciešamā ir izglītība.

Starp saviem vienaudžiem es biju izņēmums: nevarēju vien sagaidīt, kad mani laidīs uz skolu. Skola manī ne­izraisīja nekādu nepatiku; gluži otrādi, manī modās prie­cīgs satraukums. Iemeslu tam viegli var iedomāties. Ābece, kuru man bija uzdāvinājis Freds, bija pamodinā­jusi manī karstas zināšanu alkas. Es bieži vien aplūkoju krāsainās bildes, kurās attēlotas baltā cilvēka dzīves ainas, un aizvien spēcīgāk mani pārņēma alkas uzzināt kaut ko vairāk par šo tālo pasauli. Ilgus gadus es dzīvoju šīs sa­viļņojošās gramatas brīnumainajā iespaidā.

Misionāru nelielajā skoliņā man veicās itin labi. Es biju saprātīgs skolnieks, skolotāja vienmēr mani uzteica. Pēc vairāku mēnešu ilgām mācībām jau zināju daudz angļu vārdu, pratu jau daudzmaz lasīt, bet Freda ābeci zināju no galvas. Bez lasīšanas, rakstīšanas un skaitīša­nas mums, zēniem, vēl mācīja apstrādāt zemi. Mūsu cilts vīrieši nemūžam nesāktu rakņāties pa zemi, ar to no­ņēmās tikai sievietes. Ak, kā mēs kaunējāmies tagad no savām lāpstām! Kad garām skolas dārzam gāja kāds no vecajiem kaujiniekiem un ieraudzīja mūs uzrokam do­bes, mēs labprāt būtu zemē iegrimuši!

Šajā sagatavošanas skolā bijām mācījušies jau divus gadus, kad rezervāta aģents saņēma aicinājumu sūtīt di­vus spējīgākos skolēnus uz Kārlailu Pensilvānijas štatā, kur atradās augstāka tipa skola visu cilšu indiāņu bēr- niēm. Izvēle krita uz mani. Otrs zēns pagaidām vēl ne­tika izraudzīts.

Kārlaila atradās Savienotajās Valstīs, bet pēc savstar­pējas vienošanās uz Ameriku sūtīja skolēnus arī no Ka­nādas.

— Vai tu gribi braukt tālāk mācīties? — aģents man jautāja vecāku klātbūtnē.

Doties uz Kārlailu nozīmēja šķirties no tuviniekiem varbūt uz vairākiem gadiem.

— Gribu, — es atbildēju, — tikai kopā ar brāli Ska­nīgo Balsi…

Tas nebija iespējams kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka viņš pats negribēja braukt projām no dzimtās puses. Brā­lis veidojās par brašu, spēcīgu jaunekli. Ciltī nebija daudz tik labu jātnieku un loka šāvēju kā viņš, bet mā­cības viņu nesaistīja.

Saruna ar aģentu notika agrā pavasarī, bet uz Kār­lailu vajadzēja braukt tikai rudenī. Pavasara pēdējās die­nās ziemeļu mežos Saskačevanas upes krastos norisinājās asiņaini un tik svarīgi notikumi, ka pat to tālās atbalsis, kas sasniedza rezervātu, saviļņoja mūs un pamodināja sirdīs jaunas cerības.

Kādā dienā rezervātā ieradās klejojošs tirgonis, franču metiss no Prinča Alberta ciematiņa, kas atrodas Saskače­vanas provincē. Tur šīs pašas upes krastos dzīvoja daudz metisu. Tāpat kā visiem tādiem tirgoņiem, arī viņam so­mās bija no visa kā pa druskai, ko pārdot, — lēti au­dumi, diegi, / krelles, dažādas ziedes un tamlīdzīgi sīkumi.

Lēni iedams gar mūsu mājām, — mums tagad bija no­žēlojamas dēļu barakas, — viņš neviļus uzdūrās brālim Skanīgajai Balsij un, tā kā tuvumā neviena nebija, uz­runāja viņu:

— Saki man atklāti, jaunais cilvēk, — kā jums šeit klājas? Vai esat apmierināti?

— Nē! — brālis, ne mirkli neminstinādamies, atbildēja.

— Es gribētu aprunāties ar tiem, kuri te visvairāk

neapmierināti. Vai tas iespējams?

Brālis Skanīgā Balss nojauta, ka gaidāms kas nepa­rasts. Metiss neizskatījās ne pēc nodevēja, ne pienesēja.

— Kādēļ gan nebūtu iespējams? — brālis atsaucās.

— Tad pasauc uzticamus draugus, un satiksimies pēc stundas tur aiz tā pakalna. Norunāts?

— Labi.

— Tikai pieraugi, lai tas viss notiktu vislielākā slepe­nībā. Neviens cits par to nedrīkst uzzināt. Skaidrs?

— Skaidrs.

Pēc stundas aiz pakalna sanācām kopā pavisam astoņi.

'Vecākais no mums bija Sarkanais Alnis, trīsdesmit gadus vecs kaujinieks, pats jaunākais — es. Metiss mūs jau gaidīja. Kad viņš ieraudzīja mani, lūpa viņam izstiepās. Viņš neslēpa savu neapmierinātību.

— Vai šis zeņķis nav par' sīku?

— Šis sīkais ir labākais skolnieks visā skolā! — Ska­nīgā Balss mani aizstāvēja. — Viņš ne pušplēsta vārda nebildīs, ja mute būs jātur. Es par viņu galvoju!

Visi, arī brālis uzmeta man caururbjošu skatienu, it kā gribēdami pārbaudīt, vai pratīšu turēt mēli aiz zobiem. Man gandrīz elpa aizrāvās.

— Nu ko lai dara! Reiz jau ir atnācis, lai paliek! — metiss piekrita.

Un šis cilvēks mums pastāstīja savus jaunumus. Tie mūs satrauca līdz sirds dziļumiem. Viņš runāja lauzītā angļu valodā, ko visi jau sapratām.

Ziemeļi vārījās. Draudēja uzliesmot dumpis. Plašajos mežos Saskačevanas upes vidus un lejas tecē kopš se­niem laikiem dzīvoja daudz franču metisu. Tie bija pē­dējos divos gadsimtos šurp atbraukušo un ar vietējiem indiāņiem sajaukto franču pēcteči.

Pēdējā laikā šajos novados bija iespiedušies daudzi baltie kolonisti no rietumiem. Tie bez žēlastības bija at­ņēmuši vietējiem iedzīvotājiem viņu tiesības un zemi. Metisi, būdami nopietni apdraudēti, nolēma ar uzklīde- ņiem cīnīties. Kuru katru dienu varot sākties nemieri, un visa šī Kanādas daļa — no Klinšu kalniem līdz Vinipe- gai — uzliesmošot dumpja ugunīs.

Kad tirgonis apklusa, iestājās ilgs klusuma brīdis, ko pārtrauca Sarkanais Alnis:

— Tu saki, kuru katru dienu var sākties nemieri, bet vai visur?

— Visur.

— Tu runā par metisiem.

— Es runāju arī par indiāņu ciltīm, kuras dzīvo zie­meļos. Viņu sarūgtinājums ir tik liels, ka viņi nespēj vairs ilgāk ciest.

— Tad pasaki — kas mums, Melnajām Pēdām, jā­dara? — izaicinoši jautāja Sarkanais Alnis, uzmetot at­nācējam neuzticīgu skatienu. — Ko tu no mums gaidi? Vai tu gribi, lai mēs tūlīt pat mestos virsū šiem balta­jiem uzmākām un dabūtu pa ādu?