Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Šīs ilgās beigu ceremonijas laikā mums, zēniem, kļuva šausmīgi garlaicīgi. Iztālēm pļavā aiz okotoku kaujinieku rindām redzējām Melno Mokasīnu un citus zēnus. Ska­nīgā Balss parāva mani aiz piedurknes, un mēs aizlīdām uz viņu pusi. Sasveicināšanās bija sirsnīga, tomēr atbil­stoši indiāņu paražai atturīga, bez pacilātiem vārdiem.

Melnais Mokasīns tūdaļ sāka stāstīt par mums tuvinie­kiem. Viņš droši vien mūs cildināja, jo okotoku Vārnas ar cieņu sniedza brālim un man roku un cieši pakratīja.

— Ko viņi par mums domā? — pajautāju maliņā brālim.

— Droši vien Melnais Mokasīns pateica viņiem, ka pērn es nogāzu zemē bizonu, — lepni paskaidroja brālis.

— Aā, pareizi, — pilnībā viņam piekritu.

Skanīgā Balss jau grasījās, kaujiniekiem zīmju valodā izstāstīt visu šo atgadījumu, bet viņus aizsauca pie uguns­kuriem. Tagad bijām brīvāki un pavaicājām Melnajam Mokasīnam, kāds iemesls bija šiem sirsnīgajiem rokas spiedieniem.

— Tu laikam pastāstīji viņiem par manu bizonu? — brālis laipnīgi pavaicāja.

— Nē, — iebilda Melnais Mokasīns. — Viņi tādēļ tik sirsnīgi spieda jums rokas, ka mēs nedēļu atpakaļ sasta­pām jūs prērijās. Ar to sākās mūsu cilšu draudzība.

— Ak tādēļ vien?! — novilka Skanīgā Balss, un viņa sejā skaidri bija redzama vilšanās.

Bet šī ēna drīz vien pagaisa. Jautri smiedamies, ar Melno Mokasīnu un pārējiem zēniem devāmies pie mūsu mātes. Sievietes jau bija sagatavojušas daudz ēdienu. Pēc miera pīpes bija paredzēts liels mielasts ar kaujinieku dejām. Iedami uz mūsu telti, pajautājām zēniem, ko Vār­nas izdarījuši ar Rukstonu un viņa trim biedriem.

— Mūsu virsaitis aizdzina viņu un viņa ļaudis, — pa­skaidroja Melnais Mokasīns. — Pateica Rukstonam, ka mūsu kaujinieki nošaus viņu kā suni, ja tikai vēl parā­dīsies mūsu nometnē.

— Tas bija labi teikts, — apstiprinājām.

Līdz vēlai naktij ļāvām vaļu priekam, mielojāmies, klausījāmies interesantos stāstos, noskatījāmies dejas. Līdz sirds dziļumiem izbaudījām, cik skaista ir brīvā dzīve prērijās.

Līksmais svētku noskaņojums neizgaisa līdz vēlai nak­tij, taču otrā rītā, jau saulei lecot, bijām kājās. Pelde upē, steidzīgas brokastis telts priekšā, un — aidā! — mēs abi ar brāli traucāmies jau uz Vārnu nometni, kur mūs gaidīja Melnais Mokasīns. Draugs izvadāja mūs pa no­metni, pēc tam aizveda uz savu vecāku telti un parādīja neredzētas lietas. Vārnas bija bagātāki par mums, Mel­najām Pēdām. Pie viņiem biežāk ieradās baltie tirgoņi un apgādāja viņus ar precēm no tālām pilsētām. Melnā Mokasīna tēvs bija vienkāršs kaujinieks, bet viņam bija dārga desmitšāviņu karabīne un mirdzošs sešu šāviņu revolveris. Šo skaisto ieroci ņēmām rokās un mēģinājām ar to tēmēt.

Bet arī mums izdevās ar kaut ko palepoties. Pačuk­stēju brālim:

— Pāradīsim viņiem Freda dāvāto grāmatu.

Skanīgā Balss tūdaļ uzaicināja okotoku zēnus uz mūsu nometni, apsolīdams parādīt kaut ko tādu, ko viņi droši vien vēl nebūšot redzējuši. Kad bijām atnākuši savā teltī, izņēmu no ādas somas ābeci un atšķīru pirmo bilžaino lapu. Gaidītais iespaids bija sasniegts: ciemiņiem acis iemirdzējās aiz pārsteiguma. Abi ar brāli, viens otru pa­pildinādami, sākām viņiem rādīt un paskaidrot dažādas ainas no amerikāņu dzīves, tāpat kā tās bija izskaidrojis mums tēvocis Dārdošais Pērkons. Vārnām tas viss ļoti patika. Es viņiem pastāstīju arī par savu draudzību ar Fredu un to, ka braukšu kādreiz pie viņa un redzēšu

balto cilvēku pilsētas un ka mans suns Pononka ir liels varonis, jo viņš izglāba Fredu un mani Misūri upē. Visi glaudīja Pononkam galvu,un uzticīgais suns ne mirkli ne­zaudēja cienīgu stāju, jo viņš saprata, par ko mēs ru­nājām..

Jau labu laiku bijām sēdējuši, nu vajadzēja padraiskot. Okotoku zēni gribēja palielīties, cik viņi labi prot šaut ar loku. Viņi aizskrēja uz savu nometni un atnesa lokus un bultas. Tad mēs izteicām priekšlikumu doties kopīgās medībās uz gravu, kas vagoja prēriju trīs ceturtdaļas jūdzes no nometnes. Grava bija aizaugusi ar kokiem un bieziem krūmiem, kuros varēja patverties dzeloņcūka vai kāds cits mazāks zvērs. Vārnas labprāt piekrita šim priekšlikumam.

Devāmies medību gājienā ar Pononku un vēl < diviem suņiem- kurus izdevās uz ātru roku sasaukt. Ceļš uz gravu vijās pāri pļavai, kurā ganījās mūsu zirgi. Okotoku zēni brīnījās, ka to ir tik daudz.

— Mums gan tik daudz nav, — viņi atzinās bez skau­dības.

— Kopš šī pavasara esam tik bagāti, — sacīja Skanīgā Balss. — Tās bija skaistas medības Klinšu kalnos. Kat­ram no mums ir vairāki zirgi.

— Man arī ir savs losis, — es pavēstīju.

Medības sākām no upes, kurā iesniedzās grava. Grava, iespiesta starp divām diezgan stāvām klinšu un māla sienām, platāka par simt soļiem, bija pamatīgi aizaugusi. Spraukdamies cauri biezoknim, suņi ošņādami skrēja mums pa priekšu. Kad bijām aizgājuši no upes prāvu gabalu, atskanēja nikna suņu riešana.

— Nu būs kaut ko izcēluši! — es priecīgs izsaucos.

Metāmies, cik ātri varēdami, uz priekšu, es skrēju pa

vidu brālim un Melnajam Mokasīnam. Suņi nemitējās riet. Pēkšņi Skanīgā Balss skrējienā mūs apstādināja un lika ieklausīties.

— Pononka rej ļoti savādi, — viņš aizrādīja. — Viņš atradis kaut ko neparastu, varbūt lāci? …

Pononka tik tiešām rēja, vai aizrīdamies no dusmām, pārdesmit soļu mums priekšā. Abi pārējie suņi viņam piebalsoja. Cauri biezoknim neko nevarēja redzēt, varēja tikai dzirdēt zaru brikšķēšanu.

— Mums jābūt piesardzīgiem! — brīdināja brālis.

Zagšus pārskrējām no krūma uz krūmu. Pēkšņi pali­kām stāvot kā zemē ierakti. Tuvumā atskanēja cilvēka uzsauciens. Pēc brīža tas atkārtojās, un cauri suņu rej ai mēs nopratām, ka tur kāds klaigā angļu valodā.

— Rukstons! — uzminēja Melnais Mokasīns.

— Laižamies! — iekliedzās brālis.

Pa galvu pa kaklu metāmies atpakaļ uz upes pusi. Jau pēc dažiem soļiem aiz mums norībēja v šāviens, pēc tam vēl vairāki šāvieni. Gravā tie atbalsojās ar pērkonīgu dārdu. Pēkšņi Melnais Mokasīns ievaidējās un pakrita zemē.

— Viņam trāpīja, — nostenēja brālis.

Viņš pielēca pie Melnā Mokasīna. Pacēla viņu un ar lielu piepūli uzvēla zēna ļengano ķermeni plecos. Brālis vairs nevarēja ātri paskriet, grīļojās vien.

Pametis skatienu atpakaļ, ieraudzīju mums dzenamies pakaļ kādu balto ar karabīni rokā. Zēni bēga pa gravu lejā uz upi. Es mainīju bēgšanas virzienu, metos sāņus. Slēpdamies aiz krūmiem, sasniedzu gravas malu un sāku rāpties pa krauju augšup. Krauja bija stāva, bet, rokām piepalīdzot, žigli tiku augšā.

Krūmu aizsegs te bija niecīgs. No lejas atkal atskanēja šāvieni. Tepat manā priekšā lode iecirtās māla plienā, uzsizdama putekļu mākonīti. Vēl daži soļi, un biju jau augšā.

No šejienes saskatīju mūsu nometni. Sāku kliegt pilnā balsī, saukdams palīgā. Dzirdētie šāvieni bija jau sacēluši nometnē trauksmi. Starp teltīm sākās rosība. Tādēļ tālāk vairs neskrēju, tikai kliedzu, cik skaļi vien jaudāju.

— Go back! — no lejas skanēja saucieni. — Go back! — Atpakaļ! Atpakaļ!

Pazinu Rukstona balsi. Pēc tam lejā iestājās dziļš klu­sums.

Iedimējās pakavi. No mūsu nometnes puses šurp auļoja kaujinieki. Es uzskrēju pakalnā, lai viņi mani labāk sa­redzētu, un sāku viņiem māt ar roku.