Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Vai tas var būt?! — stāstījumu pārtrauca kāds no klausītājiem. — Amerikāņi — un tomēr labi cilvēki? Tas nu gan izklausās neticami! Un pat neliedza brālīgu at­balstu tev, indiānim?

— Jā, tā bija. Viņi man palīdzēja.

— Tie nebūs bijuši amerikāņi!

— Bija! Bet tev taisnība, tie bija mazliet citādi ameri­kāņi. Tiesa gan, kalnieši ne ar ko īpaši neatšķīrās, tikai acīmredzot bija ļoti trūcīgi, salīgti pie bosa, bagāta uz­ņēmēja, kalpoja tam un strādāja viņa labā. Šie nabaga kalnieši pret mani bija ļoti sirsnīgi…

— Savādi gan! Savādi gan! — no visām pusēm atska­nēja saucieni, un mūsu kaujinieki pirmo reizi sāka ap­tvert, ka bez viņiem zināmajiem «ļaunajiem amerikā­ņiem» bija vēl arī labi amerikāņi.

Nakts Ērglis turpināja savu stāstījumu.

Ceļojums ar šiem uz rietumiem bijis patīkams, bet tajā pašā karavānā atradies arī viens ārsts. Šis jaunais dzied­nieks par visu vari gribējis viņam amputēt kāju. Bet Nakts Ērglis neparko nav gribējis to pieļaut. Viņš aiz­bēdzis no kalniešiem un pēc ilgas, mokpilnas klaiņošanas sasniedzis Piena upi. Brūce ceļgalā atkal sākusi strutot, grūti bijis medīt, nācies badoties. Šovakar viņš sadzirdē­jis upmalā mūsu mednieka piesardzīgos soļus. Un tas esot bijis viņa glābiņš.

Nakts Ērglis bija beidzis savu stāstu. Viņš nostājās uz savas veselās kājas un saviļņots sacīja:

— Lai Labais Gars pret jums ir tikpat labs, cik labs viņš bija pret mani!

Pēc šiem vārdiem piecēlās virsaitis Cēlā Dvēsele un atbildēja:

— Jūs visi atminaties, kas notika pagājušajā pavasarī. Mūsu lielais burvis Baltais Vilks nebija kļūdījies. Ap­slēptie spēki viņam bija devuši pareizu padomu. Mēs bi­jām vainīgi, mēs bijām kurli un akli, nesaprazdami vie- dīgoš vārdus. Baltais Vilks apgalvoja mums, ka tu, Nakts Ērgli, esot dzīvs. Mēs, negudrie, viņam neticējām. Baltais Vilks aizgāja no mums uz Mūžīgajiem Medību laukiem, bet viņa gars lidinās mūsu vidū. Tas priecājas tāpat kā mēs par tavu pārnākšanu. Atnesiet man viņa bungas!

Tūdaļ tika izsaiņotas lielā burvja bungas, kuras kāclīeiz bija piederējušas Baltajam Vilkam un kuras viņš pats bija nolicis nost un paslēpis. Pirmo reizi pēc gadu ilgas klusēšanas bungas atkal ieskanējās, pats virsaitis rībi­nāja tās. Visi klausījāmies klusuciešot, tikai Baltā Vilka atraitne pusbalsī uzsāka dziesmu, kuru burvis bija dzie­dājis pirms nāves.

Nakts jau sen bija sabiezējusi, vējš, traukdamies pāri prērijām, plandīja mūsu ugunskura liesmas, žēlabaini gaudoja mūsu suņi.

Pēc brīža šīm skaņām pievienojās otras bungas, ko rībināja burvis Kinasi. Tādā veidā Kinasi parādīja pie­nācīgo godu savam priekštecim un varbūt vienlaikus gri­bēja pievērst uzmanību tam, ka viņš tagad ir mūsu gru­pas burvis.

Kad bungu rīboņa apklusa, virsaitis sacīja:

— Jūtu, ka Baltais Vilks šodien ir te, starp mums. Viņš pieskata mūs.

Visi klātesošie juta to pašu. Es tobrīd varēju apzvērēt, ka dzirdu Balto Vilku.

Nakts Ērgļa parādīšanās mūsu vidū bija ārkārtējs no­tikums. Būdami pavisam vienkārši cilvēki, dabas bērni kā visi indiāņi, mēs akli ticējām neredzamajiem spēkiem un to visvarenajam iespaidam uz mūsu dzīvi. Pērnā gada notikums, šķietami kļūmais Baltā Vilka pareģojums bija ne tikai sašķobījis mūsu paļāvību uz burvja viedīgumu, bet bija licis sākt šaubīties, vai neredzamie spēki vēl ir palikuši mums labvēlīgi. Un te, lūk, Nakts Ērglis tomēr atgriezās, un tas bija neapšaubāms pierādījums tam, ka Baltā Vilka pareģojums bija bijis pareizs un ka gari bija labvēlīgi pret Balto Vilku un mums. (Tikai daudzus ga­dus vēlāk sapratu, ka tā bija acīm redzama apstākļu sa­gadīšanās, kas nāca par labu Baltajam Vilkam.)

Vispārējā pacilātība, ko nometnē izraisīja Nakts Ērgļa atgriešanās, ierosināja cildenu domu. Pēc virsaiša Cēlās Dvēseles un burvja Kinasi nelielas apspriedes tanī pašā naktī visi vīrieši tika sasaukti uz lielo sapulci. Loka vidū tika sakurts milzīgs ugunskurs. Tie kaujinieki, kuri no­tupās mazliet tālāk no gaismas, pilnīgi saplūda ar nakts tumsu, tikai viņu acīs plaiksnījās uguns atspīdums.

— Šī lielā diena, — iesāka virsaitis, — liek mums iz­darīt attiecīgus secinājumus. Okotoku Vārnas nenogali­nāja Nakts Ērgli. Tādā dienā sirds nav jānocietina. Kādā veidā mēs vislabāk godināsim Baltā Vilka piemiņu? Pa­sniegdami okotoku Vārnām draugu roku …

— Pagājušajā naktī viņi gribēja mums uzbrukt, — kāds no malas piesardzīgi izmeta.

— Tādā dienā mums jāizklīdina naids. Viņi mums no­darīja pārestību, bet par to mēs vēl smagāk viņiem at­maksājām.

— Un Rukstons? Tas tup pie viņiem.

— Ja divas ciltis pa īstam grib izlīgt mieru, nav tāda spēka, kas varētu stāties tām ceļā. Miers padarīs Ruk­stonu nekaitīgu … Vai kādam ir iebildumi?

Neviens neatsaucās.

— Vai visi ir par mieru?

— Jā, jā, visi, — visi vienā balsī atbildēja.

Rītausmā Cēlā Dvēsele izsūtīja jātnieku uz dienvidiem, uzdodams uzmeklēt okotoku Vārnu nometni un paziņot viņu virsaitim mūsu vēlēšanos noslēgt mieru un pasniegt viņam simbolisku velti — kinikinika tabaku. Par goda sūtni gribēja būt mans tēvs, pieteicās arī tēvocis Dārdo­šais Pērkons, bet, paklausot vairākumam, tika nosūtīts Ērgļa Spalva.

Mūsu nometne, pastiprinot apsardzi, palika tanī pašā vietā, Piena upes krastā. Grūti bija paredzēt, kāda būs Vārnu atbilde.

Labāku atbildi vairs . nevarēja gaidīt. Piektajā dienā atgriezās sūtnis un atveda no viņu virsaiša kā samieri­nāšanās zīmi rožainā papīrā ietītu bālģīmju tabakas pa­ciņu. Tā bija dārga velte. Sūtnis, sīki attēlojot mūsu ve­cajiem sava apmeklējuma norisi, pastāstīja, ko viņš bija atradis Vārnu nometnē.

— Es mazlietiņ saprotu Vārnu valodu, — viņš sacīja. — Pats savām ausīm dzirdēju, ka daudzi grib dzīvot ar mums mierā.

— Vai pie viņiem bija Rukstons?

— Bija. Bet Vārnas viņu neieredz. Rukstons viņus ap­dzirda un musina uz zirgu zagšanu tāpat kā pērn. Sola milzīgu ķērienu.

— Tad jau Vārnas varbūt arī paklausīs viņam?

— Vairs ne. Zirgus zagt kļūst arvien grūtāk. Pirms piecām dienām viņi pārliecinājās par mūsu modrību. Tā bija laba mācība. Viņi tika nopietni brīdināti.

— Ko tad viņi darīs ar Rukstonu?

— Viņi grib to patriekt. Droši vien padzīs arī. Ar mums viņi grib sastapties pusceļā, Gliemežupes lielajā līcī, un tur izsmēķēt miera pīpi.

— Vai tu biji pietiekami uzmanīgs? — Virsaitis caur­urba sūtni ar ciešu skatienu. — Vai tu vērīgi sekoji vi­sam, vai uzmanīji viņu acu izteiksmi un uztvēri katru čukstu, un neļāvi sevi apmuļķot? Vai tu vari galvot, ka Vārnas negatavo mums lamatas un tik tiešām no sirds grib līgt mieru?

— Es biju uzmanīgs. Turēju acis un ausis vaļā. Vārnas grib līgt mieru.

— Hauk, hauk! — mūsu kaujinieki pauda savu apmie­rinātību.

Līdz Gliemežupes lielajam līcim bija jāiet pusi dienas. Ieradāmies tur nākamās dienas pievakarē. Vārnu vēl ne­bija. Izmeklējām upes krastā paprāvu pļaviņu, kurā divas lielas nometnes varētu izvietoties pietiekamā atstatumā viena no otras.

Šoreiz mazāku uzmanību pievērsām piesardzībai, bet vairāk raudzījāmies uz to, lai atrastos tuvāk ūdenim, iekuriem un ganībām.

Otrā rītā mūsu sargpostenis no dienvidu pakalna zi­ņoja, ka tuvojas liels cilvēku pulks. Okotoku Vārnas tuvojās parastā kārtībā un bez mazākās tramības, tā, it kā mūs — viņu neseno ienaidnieku nemaz nebūtu tu­vumā. Bet dūrās acīs tas, ka visi Vārnas — kā vīrieši, tā sievietes un pat bērni bija svinīgi saposušies. Vīriešiem sejas bija spilgti krāsotas, viņu galvas bija lieliski izro­tātas ērgļu spalvām., un dažiem kaujiniekiem bija krāš­ņas spalvu cepures. Ar šo svinīgo izskatu Vārnas gribēja uzsvērt mirkļa svarīgumu, parādīt mums cieņu; tik klaja goddevība no mūsu neseno ienaidnieku puses mūs ļoti iepriecināja un darīja mūs lepnus.