Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Ei, ei! — Vārnas nevarēja vien beigt brīnīties.

Viņi uzlūkoja mūs ar lielu bijību. Melnais Mokasīns

izteica nožēlu:

— Zēl, ka mums nav pīpes. Tad mēs uzvilktu dūmu par mūžīgu draudzību.

— Mēs jau varam tāpat vien arī bez pīpes noslēgt draudzību, — apgalvoja Skanīgā Balss.

Viens no Vārnām, gribēdams palepoties, pavēstīja: — Bet mūsu nometnē tagad ir četri amerikāņi.

— Mēs to zinām, — palielījās Skanīgā Balss, piepūz- dams vaigus. — Tas ir Rukstons un vēl trīs bālģīmji.

Vārnu sejas pauda patiesu izbrīnu.

— No jums jau neko nevar noslēpt!

—< Neko, — brālis kautri atbildēja. — Rukstons ir ļoti ļauns cilvēks. Bet jums, Vārnām, viņš patīk.

— Ne jau visiem! — iebilda viens no Vārnām. — Mans tēvs ir uz viņu dusmīgs.

— Mans arī, — atzinās vēl kāds cits.

Saruna novirzījās uz mūsu pērnā gada uzbrukumu Ruk- stona un Vārnu nometnei, kad viņiem atņēmām četrdes­mit zirgus. Zēni tad esot atradušies ielejā teltīs, apšau­des joslā. Tagad viņi ar neticību uzņēma ziņu, ka mēs, Melno Pēdu puikas, ņēmām dzīvu dalību uzbrukumā.

— Vai atminaties savu zirgu aploku? — jautājām.

— Jā, atminamies, — Vārnas atbildēja.

— Zirgi atradās pašā upes krastā, bet mēs bijām pa­slēpušies viņpus upes.

— Tik tuvu? Un jums nebija bail?

— Nebija laika bīties, — cienīgi atbildēja Skanīgā Balss. — Kaujas mutulī, ložu krusā rūdījās mūsu sirdis.

Pēc šiem brāļa pacilātajiem vārdiem iestājās klusuma brīdis. Es ierunājos:

— Bet vai jums, Vārnām, toreiz bija bail? Tikai sakiet taisnību.

— Mazdrusciņ.

Šī vaļsirdīgā atzīšanās mūs dziļi iepriecināja. Nosolījā­mies, ka Melnās Pēdas un okotoku Vārnas būs labākie draugi. Ar šo sajūtu laidāmies miegā un gulējām cieši blakus, cits citu sildīdami. Otrā rītā atvadījāmies. Katra grupa devās uz savu nometni.

Jo tuvāk nācām mājām, jo vairāk mūs sāka mocīt šaubas un netīra sirdsapziņa. Jau vairākas nedēļas mūsu tēvi ne par ko citu pie ugunskuriem nerunāja kā par jaunām briesmām no okotoku Vārnu puses. Vai tagad vajadzētu atzīties, ka bijām satikušies ar viņu zēniem un ka mums ar viņiem bija tik labi? Nē un vēlreiz nē! Zēnu gods lika mums par katru cenu paturēt noslēpumā draudzību ar okotoku zēniem.

Kad jau atradāmies kādu tūkstoš soļu attālumā no mūsu nometnes, pēkšņi Skanīgā Balss, vecākais no mums pieciem, pavēlošā tonī iesaucās:

— Apstājieties!

Viņš lika mums nostāties aplī plecu pie pleca, ar sejām pret apļa vidu, lai mēs cits citam skatītos cieši acīs. Viņa seja bija ļoti nopietna, uzacis savilktas.

— Saņemieties visi rokās! — viņš deva nākamo pa­vēli.

Izdarījām, kā viņš lika. Es trīcēju aiz satraukuma.

— Mēs zinām lielu noslēpumu, — viņš ierunājās aiz- kapa balsī. — Esam iedraudzējušies ar mūsu lielākajiem ienaidniekiem. Neviens, izņemot mūs piecus, nedrīkst uz­zināt, ka tikāmies ar okotoku zēniem. Skaidrs? 1

— Skaidrs! Skaidrs! — apstiprinājām steidzīgi un drūmi, kā jau klājas zvēresta brīdī.

— Tikpat stingri, kā turam kopā delnas, zvēram, ka neizlaidīsim pār lūpām ne skaņu, ka klusēsim, pat ja arī nāktos mirt!

-— Zvēram! — svētā apņēmībā atsaucāmies.

—< Tagad lai katrs atsevišķi zvēr pie tā, ko viņš vai­rāk par visu mīl. Sāc tu!

— Es, — stostīdamies aiz uztraukuma, atsaucās pir­mais zēns, — es … zvēru pie … pie Lielā Manitu!

— Brīnišķīgi! — uzslavēja viņu Skanīgā Balss. — Nā­kamais!

— Es zvēru pie tā, ka gribu kļūt liels kaujinieks!

—< Ļoti labi! Tu, — Skanīgā Balss caururba mani ar bargu skatienu.

— Es, — tikko dzirdami izdvesu, — es mīlu Pononku.

Skanīgā Balss mazliet saviebās.

— Tu gribi zvērēt pie suņa? Nu labi, lai tā arī būtu! Nākamais!

— Es zvēru pie tā, ka mīlu māti.

Skanīgā -Balss saviebās vēl vairāk — tā, ka zobi no- skraukšķēja, un nomurmināja pie sevis kādu nicīgu vārdu, bet nevienu nenorāja, tikai atmeta ar roku.

— Tā, nu jūs esat devuši zvērestu! — viņš nobeidza. — Tagad jūs zināt, kā jums jāizturas. Klusēt vai — mirt!

— Klusēt vai mirt! — apstiprinājām.

— Hauk!

Nometnē viss bija kārtībā. Neviens mūsu pārnākša­nai nepievērsa īpašu uzmanību. Ne jau pirmo reizi bijām šādā prombūtnē. Māte, kā parasti, mani ieraugot, jau­tāja:

— Nu, ka jums gāja? Vai labi?

— Labi, māmiņ.

— Vai pieredzējāt ko interesantu?

— Jā gan … Nē, nē, neko sevišķu!

Māte paskatījās manī vērīgāk, bet es no viņas aiz­griežos. Neko neteikdama, viņa mani sātīgi pabaroja. No tādiem patstāvīgiem klaiņojumiem parasti atgriezāmies izsalkuši kā vilki. Es apēdu pamatīgu brieža aknu ga­balu un kļuvu pavisam sapņains. Dzimtā telts bija tik mājīga, mātes tuvums tik mīļš.

— Māmiņ! — es iesaucos. — Vai tas ir slikti, ja ir daudz draugu?

— Gluži otrādi, Bizonīt! Jo vairāk draugu, jo cilvēkam labāk.

— Arī es tāpat domāju… Tas nav nekas ļauns.

Man šausmīgi niezēja mēle. Māte bija tik laba, viņai

varēja visu, visu uzticēt. Bet es ne uz mirkli neaizmiršu biedru rokas spiedienu un zvērestu klusēt. Nē, es viņus nenodošu! Ar māti, neko neizpaužot, varēja risināt vil­tīgu, apslēptu sarunu, iekšēji smejoties, ka māte neko nezina.

— Vai visi okotoku Vārnas ir ļauni cilvēki? — es nevainīgā tonī jautāju.

— Mēs esam karojuši ar viņiem paaudzēm ilgi, — at­bildēja māte. — Viņi nogalināja Melnās Pēdas, mēs no­nāvējām Vārnas. Viņi apgalvo, ka mēs esot ļauni cilvēki, mēs sakām, ka viņi ir ļauni cilvēki. Kā lai zina, kam taisnība?

— Varbūt nevienam? — es žigli izsaucos. — Varbūt viņi ir tikpat labi kā mēs?

— Tas ļoti iespējams …

Māte rosījās pa telti, šo to kārtodama un manī nemaz neskatīdamās. Kāds mani tā kā pavilka aiz mēles.

— Māmiņ, — es ierunājos, — bet, ja nu pavisam ne­gaidot, pavisam nejauši es iedraudzētos^ ar dažiem oko­toku zēniem, vai tu ļoti dusmotos?

Māte pārtrauca telts kārtošanu un, pētoši skatīdamās manī, pienāca klāt.

— Es jautāju, māmiņ, tāpat vien. Es tikai jautāju! — sabijies centos runāt pavisam nevainīgā tonī.

Māte nostājās tieši man pretī un cieši ielūkojās man acīs.

— Bizonīt, — viņa lēni iemāka, — ar ko jūs satikāties šajās dienās?

— Ne ar ko, māmiņ, ne ar ko! Mēs medījām paipalas, lasījām saskatūnas ogas, stāstījām dažādus stāstus pie ugunskura, runājāmies.

— Bizonīt, kur jūs tikāties ar okotoku zēniem?

Es biju galīgi pārsteigts.

— Māmiņ, vai tad es kaut ko teicu par okotoku zē­niem? Es taču neko …

Māte pielēca kājās un izskrēja no telts. Viņa aizskrēja tepat netālu, kur sēdēja tēvs ar vairākiem kaujiniekiem. Viņa kaut ko steidzīgi tiem stāstīja, rādot uz manu pusi. Tie pielēca kājās kā dzelti. Man smadzenēs atplaiksnīja viena doma: jābēg! Izšāvos no telts un kā antilope aiz­joņoju nometnes dziļumā. Kāda telts bija vaļā. Ieskrēju tanī. Par laimi, iekšā neviena nebija. Pie sienas gulēja vairākas bizonu ādas. Palīdu zem tām un gulēju tur kluss kā pelīte. Dzirdēju, ka mani ārā sauca. Tomēr paliku savā paslēptuvē.

Es tur nogulēju labu laiku. Tad iekšā sanāca ļaudis. Sāka izmētāt ādas un atrada mani. v — Nāc! — viņi īsi pavēlēja.